Vēsturiski nozīmīgi dati izglītības attīstībā

Kad un kur likti pirmsākumi skolai Baltijā?

Šogad — 2011. gadam ir īpaša nozīme izglītības attīstībai plašākā vērienā.

Tas ir Baltijas skolu jubilejas gads. Tālajā 1211. gadā bīskaps Alberts nodibināja Domskolu Rīgā, tā bija pirmā skola — katoliska klostera skola. Tās uzdevums bija sagatavot katoļu garīdzniekus, bet skolu trūkuma dēļ vēlāk uzņēma arī skolēnus, kas gribēja iegūt vispārējo izglītību, lai sagatavotos studijām ārzemēs. Bija vajadzīgi arī rakstveži, tiesneši, pārvaldnieki.

Mācību valoda ilgus gadus bija latīņu. Kopš 1528. gada skola kļuva protestantiska, kad Rīgas pilsēta pieņēma luterticību. Skola ieguva vidusskolas statusu. Mācību darbu vadīja pēc Mārtiņa Lutera ieteiktā parauga, sāka pāriet uz vācu valodu. Zviedru laikos skola tika pārveidota par klasisko ģimnāziju.

Bija jāizstaigā vēl daudzas līkloču takas skolas attīstībā līdz 1919. gadam — Rīgas pilsētas 1. vidusskolai (ģimnāzijai). Gadu simteņos mainījās apmācību valodas, mācīšanās veids, audzināšanas metodes un varas uzstādījumi.

Tātad izglītības pirmsākumiem Baltijā atskaites punkts ir 1211. gads un pirmajai skolai — 800.

Uz 2011. gadu varam likt īpašu akcentu arī Krāslavas izglītībai. 1751. gadā bija atvērta pirmā skola Krāslavā un tās apkārtnē.
Tātad izglītības pirmsākumiem Krāslavā šogad aprit 260 gadu.

Ir jāatzīmē, ka Pustiņas draudzē pirmā skola bija atvērta 1748. gadā.

Krāslavā pirmā skola arī bija draudzes skola, vēlāk tika atvērta klostera skola un citu tipu skolas.

Draudzes skolā mācījās galvenokārt nabadzīgu poļu muižnieku bērni, pareizāk sakot, zēni. Mācību valoda bija poļu.
Krāslaviešiem un plašas apkārtnes ļaudīm der zināt un paturēt prātā šo pirmās skolas atvēršanas gadu, kur mācījās mūsu senči, un domās ar labu vārdu pieminēt tos cilvēkus, kuri bija pirmie, kas mācīja izburtot pirmos vārdus, likt iemācīties lasīt lūgšanu grāmatas, no galvas noskaitīt kādus svēto rakstu pantus. Pirmie skolotāji bija garīdznieki, ērģelnieki, klostermāsas. Kā galvenā skolu patronese skolu pirmsākumiem Krāslavā bija grāfiene Augusta Oginska - Plātere. Latgales zemnieku bērniem izglītības ceļš bija daudz ērkšķaināks. Pēc Latgales pievienošanas Krievijai (1772. g.) skolu atvēršana tika visādi kavēta, mācību valoda bija krievu, kas apgrūtināja latgaliešu bērniem mācības. Ilgāku laiku bija aizliegts latīņu alfabēts. Zemniekiem skolu nebija.

2011. gads ir arī jubilejas gads izcilai Latgales pedagoģei Valērijai Seilei — 120 (1891.), kura 1923. gadā bija Krāslavas ģimnāzijas pamatlicēja, tajā pašā gadā viņa uzņēmās vadīt nupat atvērto Skolotāju institūtu Daugavpilī, ko vadīja līdz 40. gadiem.

Valērija Seile Latvijā ir pazīstama kā Latgales skolu pētniece, žurnāla “Latgales skola” izdevēja, 1917. gadā no Latgales tika deleģēta uz Tautas padomi, bija Satversmes locekle. Būdama Izglītības ministra palīdze, rūpējās par skolu atvēršanu Latgalē.
Krāslavas ģimnāzijas kolektīvs, pāri par 3000 absolventu un skolas vēstures apkopošanas entuziasti ir pateicību parādā pirmajai direktorei par pamatu ielikšanu prestižajai mācību iestādei Latgales nostūrī. Valērijas Seiles personība ir bagāts pienesums Latgales izglītības attīstīšanā.

Lai kādi būtu mums augsti mērķi mūsdienīgai izglītības sistēmai, reformai un motivācijai, lai kā mēs censtos skolu pārveidot, pat pēc korejiešu piemēra angliskot, lai būtu konkurētspējīgi globālajā tirgū, mēs nedrīkstam pazaudēt skolas gadsimtu tradīcijas, paaudžu saknes un pēctecību, piemiņas saglabāšanu par skolotājiem, audzēkņiem un to pagājušo laiku. Nedrīkstam pazaudēt pateicības sajūtu pret cil- vēkiem, kas atstājuši mums gara bagātību, savdabīgumu, kas raksturīgs tikai mūsu zemei un tautai. Par to ir jārūpējas skolu kolektīvam, bijušajiem skolēniem un sabiedrībai kopumā.

Visam tam centrā stāv skolas novadpētnieki, kuri, kā māk un prot, cenšas saglabāt šodienu, jo rīt tā jau būs vēsture, bet pēc gadiem sāks pētīt, meklēt, tam būs vērtība. Republikā pastāv Skolu muzeju biedrība, kura koordinē šo darbu, arī daudzos novados ir skolas muzeju koordinatori. Mums tāda nav, bet tas nenozīmē, ka skolas neko nedara.

Skolas vēstures muzejs jau pats neko “neražo”, tikai apkopo paveikto, virza skolas kolektīvu uz vērtību saglabāšanu. Galvenais skolas vēstures veidotājs ir kolektīvs: skolotāji, skolēni, absolventi, vecāki.

Skolas vēsture ir paaudžu vienotāja, kas iet cauri gadiem, gadu desmitiem un gadu simtiem.

Skolu muzeju biedrība uz februāri izvirza skolām tēmu “Skolas identitātes saglabāšana un tradīcijas”. Ar šo tēmu katra skola var pieteikties un līdz ar to papildināt republikas skolu vēstures klāstu un apliecināt savas skolas vērtību apzināšanu un identitāti.

Krāslavas valsts ģimnāzijas skolas vēstures apzinātāja Janīna GEKIŠA