Dzīves proza un dzeja

Jēzus Māte Marija, zinādama, ka viņas Dēls sevi upurēs dižam mērķim, taču spēja dzemdēt Viņu un kopā ar Viņu izdzert rūgto biķeri. Varbūt arī mums kaut vai reizi gadā jāparaugās uz mūsu dzīvi pavisam citām acīm.

Jā, dzīve ir grūta un prozaiska. Taču, iespējams, tieši eksistences proza ar tās vienveidību, būdama piepildīta ar pastāvīgām rūpēm par dienišķo maizi, ļauj izjust īpašu prieku par mīļotā cilvēka dāvanu, novērtēt citu cilvēku uzmanības siltumu un mīlas spēku. Par ko es te runāju? Par to, ka, ja nebūtu ikdienas pelēcības, mēs diez vai novērtētu Ziemassvētku pasākuma burvīgumu “Varavīksnes” skolā, kur tas jau kļuvis par tradicionālu. Ikreiz, vēl tikko saņēmusi ielūgumu, nopriecājos: par mums atceras!

Ik gadu šie svētki slēpj sevī kaut ko neparastu. Lai gan mēs visi zinām, ka bezcerīgs darbs ir stāstīt svētkiem, tomēr ļoti gribas dalīties iespaidos. Iespējams, kādam kļūs siltāk, bet kāds to paturēs prātā. Bet vēl tik ļoti gribas pateikties visiem, visiem labiem cilvēkiem, kuri radīja šo brīnišķīgo gaisotni. Vispirms pārsteidz ļoti aizņemto cilvēku attieksme pret tevi. Jau uz sliekšņa tevi sagaida kā visdārgāko viesi. Vienmēr neparasti un interesanti ir izrotāta zāle. Uz skatuves — pasakains mežs, bet tuvāk sanākušajiem deg simbolisks ugunskurs. Patiesībā tie ir vienkārši kārtīgi salikti koka klucīši ar svecēm, taču šī gaisma silda līdz tikšanās beigām.

Dažs labs iet uz svētkiem ar nelielām bažām: kādā valodā notiks koncerts, vai dziesmas nebūs pārāk mūsdienīgas, kā būs tērpušies pašdarbnieki Ziemassvētku priekšvakarā? Pārsteidzoši, taču koncerta un kora vadītāja R. Andrejeva iejūtīgi uzklausa novēlējumus vai kritiku, ka ikreiz vienkārši brīnies.

Bērni dziedāja vairākās valodās. Svētku noskaņa pārņēma arī tos viesus, kuriem mūsu varasvīri nekādi negrib dāvāt pareizticīgo Ziemassvētkus.

Daži no klātesošajiem saskatījās, kad pieteica meiteni solisti no Anglijas. Taču “Varavīksnes” skolas audzēkne dziedāja savā dzimtajā valodā. Un kaut kā siltāk kļuva ap sirdi. Viņi dzīvo un mācās tālu no dzimtenes, bet viņi ir mūsu. Varbūt kādreiz mūsu bērni atgriezīsies pilsētās un ciemos, kas kļuvuši tukši. Paldies arī tev, mīļā meitene! Koris dziedāja vienkārši burvīgi. Uz skatuves bija gan vismazākie bērni, gan jau pavisam pieauguši jaunieši — kā viena kupla ģimene.

Ne uzreiz nopratīsi, kas tad neparasts ir meiteņu solistu tērpos. Bet lieta tāda, ka viņu tērpi pašūti no viena auduma (te palīdzēja draugi, vecāki), bet fasoni bija ļoti dažādi. Un acīmredzot daudziem vecākiem vai bijušajiem skolotājiem pavīdēja doma: “Kāpēc mēs savulaik nevarējām tā ģērbties?” Cik gan bieži mūsu bērni cieta no vienveidības! Bet vecāko klašu audzēkņi! Pārbūves sākumā vienkārši sāpīgi bija skatīties uz to, kā visi gribēja vilkt mugurā to, kas kuram patika. Taču te, mūsu svētkos, bija redzams, ka mēs esam pārslimojuši šķietamo “atkailinātības brīvību nevietā”. Stingros, elegantos tērpos vecākie skolēni izskatījās ļoti svinīgi un... aizkustinoši.

Kādi var būt svētki bez cienastiem? Taču vecākā paaudze ne vienmēr priecājas par tiem: to nedrīkst, bet to, kaut arī ir ļoti garšīgs, kategoriski aizliegts. Taču arī te mūs pārsteidza. Visi ēdieni bija liesi, viegli un apbrīnojami garšīgi. Paldies visiem, visiem, kuri parūpējās par to!

Starp citu, pārsteigumi ar to nebeidzās. Mums pasniedza Sarkanā Krusta sarūpētās dāvanas. Piekrītiet, “Sarkanais Krusts” — tas skan oficiāli. Taču te strādā iejūtīgi cilvēki, kuri domā ne tikai par sevi. Sirsnīgs paldies tiem, kuri to visu iecerēja un galvenais — realizēja!

Dzejnieks M. Svetlovs rakstīja, ka vecums ir nogurušu cilvēku jaunība. Kādreiz viņa doma šķita absurda, samākslota. Tikai tagad šie vārdi šķiet ļoti precīzi. Svētkos mums bija tik viegli un līksmi. Kā tas ir tikai jaunībā, kad tev gandrīz nav nekādu rūpju un tu par tām vienkārši nedomā.

Gribas novēlēt, lai visi, kuri var, bet galvenais, kuri grib, pārņemtu šo labo tradīciju. Palīdzēsim cits citam! Īpaši laikā, kad politiķi no televizoru ekrāniem mūs biedē pat svētku priekšvakarā. Viņi bieži ir savu “šausmeņu” autori. Te jau nekāda kristieša pacietība neiztur un reizēm gribas kliegt: “Mēs neesam putekļi vējā! Mēs taču uzturēsim jūs vecumdienās (bērnu un jauniešu vārdā)”. Bet sirmgalvju vārdā: “Mēs jau atdevām visu, ko varējām un pat vairāk.” Taču... No savas dzīves pieredzes mēs labi zinām, cik maz kurš no viņiem dzird mūs, jo šī prasme dzirdēt ir jāmācās kopš bērnības.

“Varavīksnes” skolā to labi saprot. Domāju, ka svētki bija lieliska atklātā stunda bērniem un pieaugušajiem. Viņi dāvāja sava darba rezultātus citiem cilvēkiem. Taču cilvēku darbs reizēm ir ļoti dažāds. Apledojušu taciņu, kas nokaisīta smiltīm, mēs pamanīsim uzreiz. Tas pats sakāms par karstu ēdienu aukstā laikā. Bet ja mums izraus sāpošu zobu — te pateicībai nebūs robežu! Taču ir arī cits darbs. Kad cilvēks dzied, dejo, spēlē kādu instrumentu, tas, kā mums šķiet, ir viegli un vienkārši. Taču ne jau veltīgi dzimusi leģenda par to, ka talantīgais komponists Saljēri noindēja savu ģeniālo kolēģi Mocartu tikai tāpēc, ka tam izdevās viegli un jautri spēlēt publikai. Vienkārši neviens neredzēja Mocarta ciešanas un titānisko darbu.

Dzejnieka J. Brodska vecākiem pārmeta to, ka viņi izaudzinājuši dēlu dīkdieni. Nu nevarēja viņš slaucīt Ļeņingradas ielas, kad dvēselē dzima dzejoļi, kas lauzās uz āru! Vēlāk to novērtēja visa pasaule. Žēl, ka pie mums, kā tas bieži gadās, novērtēja tikai tad, kad dzejnieks aizgāja mūžībā. Varbūt viņa vajātāji nekad nedzirdēja viņa dzejoļus, kas nāca no sirds. Viņš novēlēja mums: lappusi un uguni, graudus un dzirnas, kara cirvja asmeni un nošķeltu matu. Dievs glabā visu, sevišķi — piedošanas un mīlestības vārdus kā sevis paša balsi.

Iespējams, jaunajā gadā kāds no varasvīriem sadzirdēs manus vārdus, kas pateikti visas manas paaudzes vārdā. Bērnība un vecumdienas var būt grūtas. Taču tās var būt laimīgas, kaut vai mierīgas, un tādām tām obligāti jābūt. Palīdziet tiem, kuri dara labus darbus. Viņi ir to pelnījuši.
Pensionēto skolotāju vārdā —

Ņina GADŪNE.