Dots devējam atdodas

Redakcijas automašīna ripo pa visu triju novadu ceļiem, lai mūsu žurnālisti varētu piedāvāt lasītājiem rakstus par notikumiem un cilvēkiem no visas plašās teritorijas. Pagājušās piektdienas rītā, pirms doties uz Šķauni, pagasta pārvaldē telefoniski noskaidroju, vai ceļš uz to pusi ir iztīrīts iepriekšējā dienā. Izbraucot no Krāslavas, nekas neliecināja par iespējamām problēmām: neliels vējš pūš it kā pretī, nav saputināts, tikai sasnidzis. Pirmās bažas radās, kad Ezerniekos nogriezāmies uz Šķaunes ceļa — nez no kurienes radies sānvējš pēkšņi pieņēmās spēkā un ceļa malās veidojās nelieli sniega sanesumi. Tuvojoties Egļevai, automašīnas dzinējs un gaitas iekārta dabūja trūkties, bet, veiksmīgi tikuši garām šai apdzīvotajai vietai, mēs savā starpā jokojām, sak, ka tik Šķaunē nebūtu jālūdz naktsmājas! Kā vēlāk izrādījās, bijām tuvu patiesībai. Laiks pasliktinājās ar katru minūti, automašīna kļuva lēnāka un lēnāka, taču pēc ceļā pavadītajām pāris stundām sasniedzām Šķauni. Tikai nepilnus divus kilometrus pirms ciemata prāts uz jokiem vairs nenesās — šo vietu knapi izbraucām. Skats bēdīgāks par bēdīgu, ne tikai visa labā puse ar sniegu, bet arī kreisā.

Šķaunē nolēmām lieki neuzkavēties. Pagasta pārvaldes vadītāja un skolas direktore ātri atbildēja uz jautājumiem un mudināja doties atpakaļceļā, jo aiz loga vējš grieza sniega vērpetes. Robežsargi, kuri ciemata centrā pārbaudīja mūsu dokumentus, bija manāmi pārsteigti par mūsu avantūru doties ceļā tādā laikā. Ieraudzījis viņu mašīnai priekšā vinču, gribēju atjokot, sak, ja kas, aicināsim palīgā. Iekodis sev mēlē, nolēmu neizaicināt likteni. Krāslavā laika apstākļi taču bija pieņemami tādam izbraucienam, bet, redz, kā viss pagriezās...

Devušies atpakaļceļā, priecājāmies, ka lielceļš vēl arvien izbraucams. Bet te tev nu bija — šoferis nepaspēja lāga uzņemt ātrumu, kā iestigām turpat nepilnus pāris kilometrus no Šķaunes. Nu ko, nācās vien izlīst no siltās kabīnes un mēģināt pastumt mašīnu. Uz apledojuša asfalta kājas slīdēja katra uz savu pusi pa visneiedomājamākajām trajektorijām, un no dižas stumšanas čiks vien sanāca. Kamēr muļļājāmies, aiz mūsu mašīnas apstājās kāds kravas auto, šoferis izkāpa un nāca talkā stumt. Arī divatā šis pasākums izrādījās bezjēdzīgs, jo kājām nebija kur atsperties un riepām — aizķerties. Gados jaunais puisis piedāvāja izvilkt mūsu ietigušo auto atpakaļgaitā. Pēc tam piekabināja aiz sava auto, lai palīdzētu pārvarēt izputinātos divsimt vai trīssimt metrus. Kamēr šo plānu realizējām, lēni pabrauca garām pilnpiedziņas vieglā automašīna. Varēja noprast, ka arī tai šādi ceļa apstākļi nav pa prātam.

Pateikuši paldies savam glābējam, mēs lēnām turpinājām ceļu un jau pēc dažiem kilometriem ieraudzījām priekšā sastrēgumu. Tagad jau mūs apsteigušās pilnpiedziņas vieglās automašīnas šoferis centās izvilkt uz ceļa sniegā iestrēgušu citu vieglo automašīnu. No šīs vietas ceļu turpināja jau divi auto Šķaunes virzienā un trīs uz Ezerniekiem. Mēs nolēmām neatpalikt no sava glābēja — kravas auto — un līdz pat Ezerniekiem turējāmies cieši aizmugurē, braucot tieši viņa pēdās, kuras vējš aizputināja dažās minūtēs. Lai arī mūsu šoferis mašīnā vienmēr vadā lāpstu, bet kaut kā nevienam no mums negribējās ar to vicināt šādos laika apstākļos. Un diez vai tas daudz līdzētu uz pieputināta, grūti izbraucama ceļa.

Par laimi šai valstī šoferi ir ļoti saliedēta tauta, tālab reti kad uz ceļa paliksi viens ar savām bēdām. Dots devējam atdodas: redakcijas šoferis nekad nav vienaldzīgi pabraucis garām kādam nelaimē nokļuvuša autovadītāja spēkratam, lūk, pienāca diena, kad arī mums kāds izlīdzēja. Paldies!

Juris ROGA