Filozofs NIKOLAJS LOSKIS (1870-1965)

Nikolaja tēvs strādāja par mežsargu. Vēlāk visa ģimene dodas uz Dagdu, kur tēvs kļūst par lauku policijas priekšnieku. Tur Nikolajs nodzīvoja līdz 1881. gadam, kad negaidīti nomira tēvs. Onufrijs Loskis apglabāts Krāslavas pareizticīgo kapos. Līdz ar tēva nāvi ģimenē sākās grūti laiki. Mātes Adelaidas (dzim. Pržilenska) apgādībā palika deviņi bērni. Vitebskas gubernators fon Vāls izgādāja mātei pensiju par vairāk nekā trīsdesmit gadus ilgo valsts darbu.

1881. gadā Nikolajs Loskis sāka skolas gaitas Vitebskas ģimnāzijā, bet 1887. gadā izslēgts no ģimnāzijas par “sociālisma” propagandu. 1888.gadā uzsāka studijas Berlīnes universitātes Filozofijas fakultātē. 1889.gadā devās uz Alžīriju, kur pusgadu dienēja Francijas ārzemnieku leģionā. Vēlāk mācījās Sankt-Pēterburgas universitātē fizikas un matemātikas fakultātē, no 1894. gada vēstures un filoloģijas fakultātē filozofijas katedrā, kuru pabeidza 1898. gadā. 1903. gadā aizstāvēja disertāciju “Psiholoģijas pamatmācība no voluntārisma viedokļa” un ieguva filozofijas maģistra grādu. N. Loska grāmata ”Intuitīvisma pamatojums” bija par pamatu doktora disertācijai, ko viņš aizstāvēja 1907. gadā. N. Loska vārds kļuva pazīstams visā Eiropā.
1907. gadā N. Loskis kļūst par Sankt-Pēterburgas universitātes docentu, bet 1916.gadā par profesoru, lasa lekcijas augstākajos Bestuževa kursos, iegūst savus atbalstītājus un domubiedrus.

1920. gados N. Loska popularitāte studentu-filozofu vidū ir ļoti liela. Tāpēc, kad 1922. gadā jaunās boļševiku varas “virsotnē” radās ideja par īpaši talantīgu marksistiski-ļeņiniskās ideoloģijas pretinieku izsūtīšanu no padomju Krievijas, Nikolaja Loska vārds arī atradās izsūtamo sarakstā. Kopā ar N. Loski no Krievijas tika izsūtīti vairāk par 200 ievērojamu zinātnieku, ekonomistu, ārstu, literātu un filozofu. Viņu vidū bija N. Berdjajevs, L. Karsavins, S. Franks, I. Iļjins, F. Stekuns un citi.
Vācijā tik nofraktēti divi tvaikoņi Krievijas inteleģences izsūtīšanai. 1922. gada 29. septembrī grupa no 33 profesoriem un filozofiem uz tvaikoņa “Oberburgermeister Haken” un 1922. gada 16.novembrī grupa no 17 cilvēkiem, kuras satāvā bija arī N.Loskis, uz tvaikoņa “Prūsija” devās uz Vācijas ostu Štettinu. Krievijas vēsturē šī akcija ieguva nosaukumu “filozofu tvaikonis”.
1922. gada beigās N.Loskis pārcēlās uz Čehoslovākiju. Prāgas Krievu universitātē pasniedza filozofiju. N. Loska līdzgaitnieki Prāgā bija ievērojamais vēsturnieks un teologs Sergijs Bulgakovs, filozofs Pēteris Struve, vēsturnieks un viens no Krievijas kadetu partijas dibinātājiem Aleksandrs Kizevetters.

No 1945. gada N. Loskis dzīvoja Parīzē, vēlāk devās uz Ņujorku pie dēla Andreja un strādāja par pasniedzēju Sv. Vladimira Garīgajā akadēmijā.

N. Loskis attīstīja īpatnēju intuitīvisma mācību, ko viņš sauca par ideālreālismu. N. Loskis uzskatīja, ka atziņa nevar būt noteikta kauzālā ceļā ar ārējo priekšmetu iedarbību uz mūsu uztveres orgāniem, jo tad mēs izzinātu tikai savas miesas fizioloģiskos procesus un nezinātu neko par konkrētu realitāti. Tāpēc jāpieņem, ka pēdējā mums atklājas gluži tieši ar īpatnēju gnozeoloģisko koordināciju starp izzinātāju subjektu un izzināmo objektu. Subjekts, būdams savā īstā būtībā, nelaicīga un netipiska būtne, ik brīdi ir iekšējā organiskā sakarā ar visām citām realitātēm, un percepcijas orgāni noteic tikai objektus, ar kuriem šī sadarbība kļūst aktuāla. Tieši atzītas tiek ne vien konkrētas, bet arī ideālas esamības.

1951. gadā Ņujorkā tiek izdota N. Loska grāmata” Krievu filozofijas vēsturē”, N. Loska vārds kļūst pazīstams visā pasaulē.

1961. gadā pēc dēla nāves pārcēlās uz Franciju, pēdējos dzīves gadus pavadot aprūpes centrā. N. Loskis nodzīvoja ļoti garu, intensīvā darba pilnu mūžu un nomira 1965. gada 24. janvārī. N. Loskis apglabāts Senženevjēvas de Buā kapsētā netālu no Parīzes.

Valdemārs GEKIŠS, Krāslavas Vēstures un mākslas muzeja direktors