Mans otrais mākslas izstādes apmeklējums vēstures un mākslas muzejā nepagāja bez pārsteiguma. Ap- skatei izdevīgā vietā atradās jauna glezna, kuras autors, bez šaubām, ir Andrejs Gorgocs. Acīmredzot meistarīgi pēc pasūtījuma paveiktais darbs apbūra arī pašu mākslinieku, tāpēc viņš pieņēma lēmumu papildināt rudens un ziemas ekspozīciju Krāslavā. Brīnišķīgs portrets, kāda cilvēka iemūžināta ģimenes vēstures lappuse neviļus lika man iegrimt pārdomās.
Padomju vara, kas izgaisa laika gaitā kopā ar darba tautas naudas uzkrājumiem, nekad nestimulēja interesi par dzimtas saknēm. Strādnieku un zemnieku valsts, kura izsludināja nesaudzīgu karu garīdzniecībai, muižniecībai, dienesta cilvēkiem, rūpniekiem, tirgotājiem un vienkārši visiem pārtikušiem cilvēkiem, pārvērta valsti par gigantisku katorgu, apbruņojot ar cērtēm un lāpstām ne tikai tautas ienaidniekus, bet arī viņu ģimeņu locekļus. Bieži vien bez tiesas un izmeklēšanas. Tā uz miljonu cilvēku kauliem tika celta jauna ļeņiniski staļiniskā pasaule. Ar nerealizējamu sapni savienot visu zemju proletāriešus.
Represiju viļņi, kas piepildīja Gulaga arhipelāga moku kambarus pagājušā gadsimta divdesmitos — trīsdesmitos gadus, četrdesmitajos gados sasniedza Baltijas valstis, kuras pēc Staļina un Hitlera vienošanās tika iekļautas PSRS sastāvā. Arī mūsu Latvijā nežēlastībā krita daudzas pārtikušas fabrikantu, komersantu, lielu zemes īpašnieku, virsnieku, policistu, robežsargu, citu ierēdņu ģimenes un tie cilvēki, kuriem bija svešas pasaules proletariāta revolūcijas idejas. Nošaušana, lēģeri, izsūtīšana uz Sibīriju — tās ir nesenās vēstures traģiskās lappuses. Tikai retajiem tās lieciniekiem laimējies nodzīvot līdz mūs- dienām. Tagad ir skaidra arī jaunās cilvēku cilts, kuri neatceras savus radurakstus, tapšanas daba. Rakņāšanās ģenealoģijas džungļos padomju cilvēkam varēja kļūt par nevēlamu atklājumu, kas kaitēja karjerai.
Neatkarības atjaunošana palīdzēja bijušo padomju republiku tautām ne tikai atbrīvoties no vienotas un nekļūdīgas kompartijas važām, bet arī pa jaunam paskatīties uz daudzu ģimeņu traģiskajiem likteņiem, kurām jaunizceptā vara atņēma pagātni un tagadni. Mūsu dienās — vēsturisko prioritāšu maiņas laikā — var un vajag lepoties ar senčiem, kuri ar ticību un taisnību kalpoja pirmajai neatkarīgajai Latvijas Republikai.
Ģimeņu portretu pasūtījumi pie mākslinieka ir dārgs prieks, taču daudziem tas pašlaik ir pilnīgi pieejami. Nelaime ir cita: zaudēta dzimtas vērtību saudzīgas glabāšanas tradīcija, ar ko, manuprāt, izskaidrojams tas, ka vairs nav portretu meistaru glezniecības žanra. Visādā ziņā domāju, ka mūsu pusē pēdējos piecdesmit gados parādījies pirmais profesionālais portretu mākslinieks Andrejs Gorgocs, kurš uzdāvināja mūsu pilsētai vēsturiskos tēlus — grāfu Konstantīna un Augustas Plāteru portretus.
Ļoti vērtīgas ir laika ritumā nodzeltējušās fotogrāfijas albumos, kas saglabājušas mūsu senču sejas. Tas taču arī ir pamats ģenealoģijas saiknei un ģimenes portretu pārtapšanai mākslas tēlos, kuri, gribas ticēt, tikai uz laiku pazuduši no mūsu dzīves. Visas materiālās vērtības nav mūžīgas, bet manuskripti nedeg, tāpat kā nenoveco meistaru darbi — straujā vēstures ritējuma spilgtās liecības. Katrai paaudzei lemta sava dzīves pārbaudījumu daļa, lūk, arī mums liktenis ir lēmis pārdzīvot neveiksmju joslu bezatbildīgo politiķu vainas dēļ, kuri treknajos gados noveda valsti līdz krīzei. Pret dzīvi jāizturas filozofiski — reiz viss beigsies. Ne viss ir tik slikti... Lai novērstu sevi no pēdējo gadu vilšanās, tagad ir vislabākais laiks pievērsties savu dzimtas sakņu vēsturiskajiem pētījumiem. Iepriecina tas, ka daudzos dzīvokļos es vēroju nevis gleznu reprodukcijas, bet oriģinālus.
Būdams optimists, ticu, ka gleznoti ģimenes portreti jau tuvākajā nākotnē izdaiļos mūsu dzīvokļu viesistabas un kļūs par to īpašnieku lepnuma priekšmetiem, kā tas bijis pirms simt un divsimt gadiem. Vēl jo vairāk tāpēc, ka mūsu pilsētā dzīvo un strādā tāds Meistars kā Andrejs Gorgocs.
Aleksejs GONČAROVS
.jpg)
.jpg)
