Pusgadsimtu pie stūres — neviena incidenta

Sevostjana kopējais šofera stāžs ir pusgadsimtu liels: no 1959. līdz 2009. gadam, no tiem 44 gadus stūrējot darbavietas autotransportu, plus sešus gadus vairs tikai personīgo automašīnu. Viņa pirmā automašīna bija GAZ-51, pēc vairāku gadu darba viņam uzticēja stūrēt ZIL-164, vēl pēc laika — pārvadāt sko- lēnus ar autobusu PAZ-651. Borovkā viņš strādājis arī uz autobusiem PAZ-652, PAZ-672. Pēc 17 gadu darba stāža vienā organizācijā, Sevostjans pārcēlās uz Krāslavu, kur pamainīja vairākas darbavietas: Krāslavas kokapstrādes rūpnīca, Krāslavas starpkolhozu celtniecības organizācija (MSO), SIA “Krebsar”. Trīs gadus ar GAZ-52 pārvadāja mēbeles, turpmākajos gados nācās pastrādāt arī uz vieglā autotransporta — Krāslavas MSO viņš ar IŽ-2715 (tautas valodā — “kabluk”) pārvadāja sagādnieku, kādu laiku ar GAZ-24 “Volga” pārvadāja uzņēmuma vadītāju. Firmā “Krebsar” mans sarunbiedrs ar KAMAZ un citu smago autotransportu brauca vasaras periodā, bet ziemā strādāja par kurinātāju.

“Pārnācis mājās pēc dienesta armijā, es iekārtojos darbā kara daļā un jau 1964. gadā apprecējos,” Sevostjans dalās atmiņās. “Kāzas bija pieticīgas, bet bija. Darbavieta iedeva istabiņu daudzdzīvokļu mājas divistabu dzīvoklī: vienā istabā dzīvoju es ar sievu Olgu, otrā — cita ģimene. Uz abām viena virtuve. Kad 1965. gadā piedzima dēls Sergejs, mums iedeva lielāku istabiņu. 1972. gadā piedzima otrs dēls — Vadims. Šodien abiem jau ir savi bērni: vecākajam — Aleksandra, jaunākajam dvīņi — Jekaterina un Dmitrijs, pēc tam pasaulē nāca Sergejs, vēl pēc laika — Timurs. Savulaik ar ģimeni uz Krāslavu pārbraucām dzīvokļa dēļ, jo kara daļā mums bija resora dzīvoklis. Daļā sāka mainīties komandieri, vairs nepalika nekādu cerību uz dzīves apstākļu uzlabošanos, nolēmām pārbraukt. Pilsētā mums piešķīra trīsistabu dzīvokli. Pensijā aizgāju laikā, kad Latvija atguva brīvvalsts statusu. Pensija — 34 lati — šausminoši maza. Dzīvokli Krāslavā pārdevām, jo nebija iespēju to uzturēt. Tagad dzīvojam netālu no dzelzceļa stacijas Izvalda, kur palika māja no sievasmātes. Zemes pavisam nedaudz — hektārs un 70 āri (kopā ar mežu). Neko daudz nedarām, jo nav veselības. Audzējam tikai dārzeņus sev. Ne lopu, nekā cita nav.”

Pie savas automašīnas ģimene tika 1986. gadā: Sevostjans nopirka jaunu Moskvič-2140, ar kuru brauca 23 gadus. Savu auto remontēja tikai pats. Atklāti atzīst, ka ar tagadējām rietumvalstu automašīnām vairs tik viegli tikt galā nevarētu sarežģītās elektronikas dēļ. Pēc 23 gadiem savu mašīnu viņš nodeva metāllūžņos ne tādēļ, ka tā nebūtu ekspluatējama, bet gan veselības stāvokļa dēļ, kas strauji pasliktinājās. Sāpes kājā traucēja braukt, bet galīgi pievīla redze — nācās pat operēt acis. Savas šofera karjeras laikā Sevostjans izbraukājis ne tikai Latviju, bet arī kaimiņvalstis. Lūk, dažas pilsētas, kuras viņš redzējis: Kaļiņingrada, Ļeņingrada (tagad — Sanktpēterburga), Suhumi, Krasnodara, Novorosijska, Rjazaņa, Moģiļova, Rostova, Vologda, Smoļenska, Orla, Vitebska, Minska, Baranoviči, Lida un citas. No dzimtenes tālākais punkts bija Suhumi — tur saņēma vieglo automobili, uz Krasnodaru brauca apciemot vecāko dēlu, no Gorkijas atbrauca ar jaunu autobusu. Vienīgi ārpus PSRS Sevostjans nav bijis.

“Nekad neskaitīju, cik kilometrus nobraucu,” viņš turpina. “Saņēmu darba uzdevumu, un uz priekšu! Gadījās, ka darba dēļ biju atrauts no ģimenes ilgāku laiku, bet parasti tas nepārsniedza nedēļu. Vienīgi Kaļiņingradā reiz nācās pavadīt divas nedēļas. Neskaitāmas reizes esmu bijis Rīgā. Nesaskatu lielu atšķirību starp šofera darbu kara daļā un uzņēmumā, vienīgais, ka kara daļa tomēr ir militārs objekts, un armijā kā jau armijā, mazāk runā — vairāk dari.”

Sevostjans nekad nav gribējis, lai paša bērni aizklīst plašajā pasaulē. Gribot negribot, bet dzīvē sanācis tā, ka vecākais dēls Sergejs šodien dzīvo Krasnodarā, ir pensionēts vecākais praporščiks. Jaunākais Vadims apguva pro-fesiju Sanktpēterburgas Veterinārajā institūtā un tagad strādā privātfirmā savā specialitātē — ir vadošais ķirurgs.

Sevostjans: “Pie dēla uz Krasnodaru vispār nebraucam, pārāk tālu. Satiekamies ar viņu pie Vadima Sanktpēterburgā, jo, kā jau militārpersonai, Sergejam ir iespēja izmantot bezmaksas braucienu uz Sanktpēterburgu. Bet nu jau divus gadus mums nebija iespēju apciemot bērnus. Pirms diviem gadiem ceļa izdevumi uz Sanktpēterburgu bija 50 latu vienai personai, plus 42 lati par vīzu. Lai arī atpakaļceļu apmaksā bērni, tomēr mums tas šodien ir dārgi. Katru vasaru pie mums vismaz mēnesi ciemojās mazbērni no Sanktpēterburgas. Viņi aug, vecākajam nu jau ir 14 gadu un laukos vairs nav tik interesanti kā lielpilsētā. Šogad tikai divas nedēļas izturēja... Žēl, ka mūsu bērni nepalika Latvijā, bet prieks par to, ka viņi ir pārtikuši un nodrošina sevi paši. Kad ciemojos, redzēju, ka apstākļi ir normāli, darbs ir, dzīvot var. Vadima ģimene Sanktpēterburgā mitinās trīsistabu dzīvoklī, kuru dēlam izīrē draugs par komunālo pakalpojumu maksu. Sergejs Krasnodarā savulaik saņēma vienistabas dzīvokli, ar pensiju iztiek normāli.

Gribētos, lai dēli ir tuvāk vecākiem, bet pati dzīve visu salika pa plauktiņiem. Vecākais savulaik pabeidza dzelzceļnieku tehnikumu Daugavpilī, strādāja Rīgā. Pēc dienesta armijā devās strādāt uz Rīgas vagonu depo. Vairāku apstākļu sakritības dēļ Latvijā satika meiteni no Krasnodaras, kurā iemīlējās un aizbrauca uz viņas dzimteni.

Jaunākais dēls sapņoja par veterinārārsta profesiju. Sacījām, lai brauc mācīties uz Vitebsku, tuvāk. Viņš nepiekāpās, nē un viss, jo Sanktpēterburgā viņa draugs jau mācījās par ugunsdzēsēju. Latvija atguva neatkarību, sākās juku laiki. Dēls pēc augstskolas pabeigšanas varēja atgriezties dzimtenē, bet tad par studijām būtu jāsamaksā. Kur mums tāda nauda? Turklāt nebija skaidrības, vai Latvijā atzīs viņa diplomu. Vadims palika Krievijā, līdz ar to maksāt par mācībām nevajadzēja. Tur arī nodibināja ģimeni.”

Sevostjans lepojas ar saviem dēliem, bet arī dēli var lepoties ar tēvu, kuram tik daudz apbalvojumu, ka darba grāmatiņā trūka vietas jauniem ierakstiem. Desmitiem izteiktu pateicību, tostarp arī kā sociālistiskās sacensības uzvarētājam, medaļa 50 gadu jubilejā par nepārtrauktu darbu. Lai gan mūžā nobraucis tūkstošiem kilometru pa nepazīstamām vietām, viņš nekad nav iekļuvis nopietnos ceļu satiksmes negadījumos. Bijuši divi sīki negadījumi, turklāt ne paša izraisīti. Daugavpilī, iebraucot taksoparkā, Sevostjana automašīnu no labās puses taranēja kāds taksists. Nelielas buktes bija abām mašīnām, Sevostjans brauca pa galveno ceļu un negadījumā nebija vainīgs. Taksoparkā viņa mašīnai veica nepieciešamo remontu, ar to viss beidzās. Otrs negadījums notika Krāslavas dzelzceļa stacijā, kur bija Lauktehnikas noliktavas. Viņš savu auto novietoja aiz GAZ-53, kas atveda kravu no Rīgas. Šoferim kravu nepieņēma, laikam stresā viņš nepalūkojās, vai aiz viņa mašīnas nav vēl kāda, ieslēdza atpakaļgaitu un Sevostjana automašīnai sasita vējstiklu un atpakaļskata spoguli.

“Tie tādi sīkumi, bet dzīvē bija situācijas, kad piere pierē braucām, taču glāba ilggadīgā pieredze,” stāstījumu turpina Sevostjans. ”Visu šofera karjeras laiku es dzīvoju pēc viena principa: labāk pats dod ceļu nekā pēc tam skaidro vainīgo vai, nedod Dievs, notiek kas ļaunāks. Esmu pārliecināts, ka tieši šī pieeja man palīdzēja izvairīties no ceļu satiksmes negadījumiem, stūrējot automobili pusgadsimtu.”

Juris ROGA