Kurzemnieku viesmīlība, latgaliešu pieticība

Konkursā bija jāpagatavo divi ēdieni: aukstās uzkodas, kuru sastāvā jāiekļauj ķirbis un burkāns, karstajā ēdienā — cūkgaļas fileja ar burkānu. Bet pašas ēdienu receptes bija dažādas. Pavāra palīgi gatavoja ēdienus ar paaugstinātu grūtības pakāpi, lai parādītu savas prasmes ēdienu gatavošanā. Šoreiz uzvaras laurus plūca mājinieki, mūsējie palika aiz viņiem. Dagdas arodvidusskolas audzēkņi konkursam cītīgi gatavojās jau mājās, ņemot vērā mājinieku faktoru, gan jaunieši, gan viņu skolotāja ir apmierināti ar rezultātu.

“Vērtēja visu — sākot ar pavāra palīgu izskatu, kā viņš iekārto darba vietu, kā darbojas laboratorijā, kā pabeidz darbu, kādu atstāj darba vietu, ēdiena noformējumu, pasniegšanu, garšu,” stāsta Ināra Arcimoviča. “Tās bija individuālās sacensības, un konkurence bija ļoti sīva. 13 dalībnieku no visām Latvijas skolām, kurās māca pavāra palīgus, varbūt nav daudz, bet nav jau arī daudz skolu, kur sagatavo šādus speciālistus. Republikas mērogā tas ir pirmais šāds konkurss pavāru palīgiem visu šo gadu laikā, kopš skolas gatavo minētos speciālistus.

Uz sacensību vietu mērojām tālu ceļu — 424 kilometri, tikai uz vienu pusi jābrauc piecas ar pusi stundas. Gribu pasacīt lielu paldies mūsu skolas vadībai par piešķirto automašīnu, ar kuru mūs aizveda uz sacensību vietu un atveda mājās. Skrundā visi bijām pirmoreiz, kurzemnieki mūs sagaidīja ļoti sirsnīgi. Sacensību dienā pēc dalībnieku reģistrācijas izlozēja numurus, kurš pie kāda galda strādās, un tad visi reizē pildīja uzdevumus. Mums jau laicīgi bija jāaizsūta savas receptes, ko kurš gatavos. Es par visu biju sajūsmā un esmu ļoti apmierināta ar audzēkņu izcīnītajām vietām. Mēs nebraucām uz dullo, iepriekš cītīgi gatavojāmies skolā, lai katrs veicamais solis nostiprinās atmiņā. Skolotājus nelaida laboratorijā, bet, kad viņi iznesa ēdienus, es biju pārsteigta un sajūsmināta par veikumu. Mūsējie uz vispārējā fona izcēlās ar māksliniecisku pieeju, bet katram ir sava gaume. Es uzskatu, ka mūsu skolas pavāru palīgi tur bija vislabākie, ja es būtu žūrijā, viņiem dotu augstākas vietas. Pateicoties arodvidusskolas vadībai, ļoti labi izskatījāmies arī vizuāli — mūsu audzēkņi ir apgādāti ar spectērpu no galvas līdz kājām.”

Audzēkņu ieguvums nav tikai pārvestās dāvanas un pateicības par piedalīšanos. Arī skolai viņi atveda pateicības rakstu. Konkursantiem arodvidusskolas administrācija pasniedza savas pateicības un dāvanu — paaugstinātu stipendiju. Arī vērtējums priekšmetā būs atbilstoši augstāks.

Meitene un abi puiši uzsver, lai gan pirmās vietas tika saimniekiem, viņi nenokar galvas. Gluži otrādi, piedalīšanās konkursā deva lielu stimulu.

Laurita: “Godīgi sakot, nebija nemaz tik sāpīgi palikt ceturtajai, jo mans ēdiens visiem ļoti patika, bija arī interesanti piedalīties. Bija jāiekļaujas laikā, mēs visi to paspējām, nodevām savus darbus un pēc pusdienām uzzinājām vietas. Īstenībā jutām, ka nebūsim starp pirmajiem, bet aizvainojuma nav. Katrs zinājām, ko gatavosim, kā gatavosim, mums nebija jāskatās pa malām, koncentrējāmies savam uzdevumam. Patiesībā pat nezinu, kā mums pietrūka, jo izdarījām visu pareizi, arī tērpušies bijām glīti un ļoti labi tur izskatījāmies. Žūrijas locekļi mums jautāja, kāpēc ”slēpjam” ēdienus mazos traukos? Pirmo vietu ieguvēji bija izvēlējušās tieši lielus traukus, tāpēc mūs arī apsteidza. Mums īstenībā bija bail likt ēdienu uz lielā trauka.”
Redz, kā: latgalieši savā pieticībā pieraduši ēdienus likt uz mazāka trauka, bet — daudz. Ja uz liela, šķiet, ka ēdiena ir pārāk maz.

Sergejs: “Nedomājiet, ka bijām tur vienīgie puiši — no katras skolas bija pa vienam vai diviem. Man viss izdevās, turklāt guvu labu pieredzi, kas lieti noderēs mācību prakses laikā un eksāmenā. Ieraudzīju jaunus interesantus traukus. Pavēroju, kā citi gatavo, patiesībā visiem bija ļoti skaists noformējums. Nezinu tikai, vai pēc garšas bija tikpat labi, kā izskatījās. Es arī izmantoju iespēju iepazīties ar tās skolas meitenēm turpmākai sarakstei, arī lai labāk iepazītu Kurzemes ļaudis. Varbūt kādreiz ciemos turp aizbraukšu.”

Dmitrijs: “Bija aizraujošas sacensības, man ļoti patika, jo redzēju, kā strādā citu skolu pavāra palīgi, ko viņi gatavo. Redzēju, ka arī citi labi gatavo, un konkurence patiesībā bija ārkārtīgi sīva. Es nebūt nepārdzīvoju par sesto vietu, jo ir jāspēj atzīt arī tas, ka citi bija labāki par mani. Ir pēc kā tiekties, jau tādēļ vien bija vērts braukt. Pēc apbalvošanas ātrāk gribējās nokļūt mājās, tik liels bija nogurums. Esmu no Šķaunes, uz Dagdas arodvidusskolu atnācu pēc astotās klases, jo ātrāk gribējās apgūt kādu profesiju. Šeit mācījās mans brālis, viņš sacīja, ka šī nav slikta skola, te viss labi un var nākt. Nemaz nenožēloju šo soli, pēc skolas pabeigšanas iešu strādāt.”

Arī Laurita un Sergejs uz arodvidusskolu atnāca pēc astotās klases. Meitenei bija apnikusi vispārizglītojošās pamatskolas rutīna, gribējās pārmaiņu. Braucot uz Dagdas arodvidusskolu, viņa vispār nemācēja gatavot, bet tagad profesiju apguvusi ļoti labi, ar panākumiem piedalās konkursos.

“Neko nenožēloju, iegūšu gan dokumentu par devītās klases beigšanu, gan būs profesija,” saka Laurita. “Šeit ir stimuls pašiem labāk mācīties, jo tad vari saņemt lielāku stipendiju. Plānoju turpināt mācības un iegūt pavāra profesiju.”

Arī Sergejs ir apmierināts ar savu izvēli, viņš tāpat plāno turpināt mācības, lai iegūtu pavāra profesiju.

Skolotāja Ināra apgalvo, ka audzēkņu panākumi mācībās no gada uz gadu ir labāki, sevišķi tas izpaužas eksāmenos. Arī darbu jaunieši atrod, jo ēst gribas visiem. Profesija ir daudzmaz pieprasīta. Tiesa, ne jau no pirmās dienas par šefpavāru, bet izaugsmes iespējas vienmēr ir.

“Es pastāvu uz to, ka Dagdas arodvidusskola tomēr ir labākā,” uzsver Ināra. “Mūsu visi skolotāji ir pretimnākoši, lai maksimāli palīdzētu jauniešiem, kuri nonāk jaunā, viņiem nepazīstamā vidē, vēl neko nezina. Šī pretimnākšana izpaužas galarezultātā — viņi iegūst pavāra palīga profesiju un daudzi turpina mācības četrgadīgajā grupā, kur iegūst pavāra profesiju un pabeidz vidusskolu. Mēs braucam uz dažādiem konkursiem, piedalāmies pasākumos, jaunieši ir gandarīti.”

Juris ROGA