Pakavēsimies atmiņās

Lopkopība bija uz zema līmeņa, ganāmpulki mazražīgi, neizkopti. Saimniecībās nebija lopkopības speciālistu, vajadzēja meklēt, aģitēt, lūgt, lai nāk strādāt. Ar katru gadu zootehniķu skaits palielinājās. Tika uzsākts ciltsdarbs, uzlabojās lopu ganāmpulki. Ja “Brīvībā” govis ēda āboliņa sienu, tad vēl lielākajā daļā saimniecību lopu silēs bija daudz salmu.

Ap septiņdesmitajiem gadiem lopbarība kļuva daudz labāka kā ziemā, tā vasarā. Agronomi izveidoja labas kultivētās ganības. Mēs viņiem teicām paldies. Lauksaimnieciskā ražošana tika veidota uz zinātniskiem pamatiem. Siguldas institūtā zinātnieki mums palīdzēja ieviest lopbarības ražošanas un ganāmpulka iz- kopšanas jaunumus. Sākās skābsiena gatavošana, siena žāvēšana uz ventilatoriem. Laika apstākļi lauksaimniekus nelutināja, vajadzēja rast risinājumus, kā izveidot sātīgu lopbarību. Lai sabalansētu lopu ēdināšanu, pielietojam piedevas, kā makro-mikro elementus, graudu diedzēšanu un mikronizāciju, šķidrā rauga gatavošanu, pat zariņbarību.

Lai izveidotu augstražīgus govju un cūku ganāmpulkus, meklējām jaunas šķirnes. Ar katru gadu vajadzēja kāpināt piena un gaļas ražošanu. Labākās saimniecības iepirka melnraibo govju šķirni. Liellopu gaļas īpašību uzlabošanai izmantoja Hereforda un Šarolē šķirņu vaisliniekus. Ieviesām centralizēto apsēklošanu, lai visās saimniecībās būt pieejami augstvērtīgāko šķirņu indivīdi (nopelns S. Veleckim).

Šķaunes cūku kompleksā sēkloja cūkas. Radās iespēja veidot pašiem rajonā šķirnes fermas, Bērziņos šķirnes cūku ferma ieguva republikas nozīmi (galvenā zootehniķe A. Kožemjako). Augsta līmeņa cūku māšu ganāmpulku Andrupenē izveidoja I. Brile, tajā pašā saimniecībā “Andiņi” govju ferma bija visproduktīvākā rajonā (galvenā zootehniķe A. Konošonoka).
Ar katru gadu gribējās strādāt labāk, kāpināt ražošanu, skolot fermu darbiniekus, domāt par augstāku kultūru fermās.
Drīz vien jau katras saimniecības zootehniķi un vetārsti panāca sanitārās dienas fermās. Ik mēnesi notika ģenerāltīrīšana, balsināšana. Te liels nopelns bija lopkopējiem.

Ziemošanas sākumā notika lopu fermu konkursi. Tika cildinātas labākās fermas un arī saimniecības. Pavasaros notika pirmā ganu diena ar visām latviešu tradīcijām. Mums palīdzēja organizēt kultūras darbinieki. Tie bija svētki, arī citi svētki notika.
Ik gadu rajona centrā notika saimniecību izstādes, tur rādīja savus sasniegumus augkopībā un lopkopībā.
Lopkopji paplašināja savas zināšanas kursos. Ziemas mēnešos reizi nedēļā savās brīvajās stundās brauca uz mācībām. Ieguva 1. vai 2. klases meistara apliecības un saņēma piemaksas.

Tāpat speciālisti apmeklēja republikas labākās saimniecības, mācījās jaunāko un labāko savas nozares jomā. Arī mūsu rajona labākajās saimniecībās bija augsti ražības rādītāji, brauca arī pie mums apgūt pieredzi. Mēs bijām novērtēti labi. Lai uzlabotu lopkopju darbu, vajadzēja ieviest plašāku mehanizāciju, vecās fermas tika rekonstruētas. Sākās lielfermu un kompleksu celtniecība. Tas neatmaksājās, govju ganāmpulki neizturēja. Sākās govju slimošana, krasi samazinājās izslaukumi. Vetārstiem tas sagādāja daudz raižu. Tātad kompleksi nederēja govīm.

Astoņdesmitajos gados notika tas, kam bija jānotiek.

Fermu čaklo darbinieku skaits samazinājās. Sanāca gadījuma rakstura cilvēki, ienāca ceļotāji, uzliesmoja iedzeršana. Viss aizgāja pašplūsmē — vairs nebija apturams. Tad vēl nebija ne jausmas, ka būs PSRS sabrukums. Notika.
Latvija ieguva brīvību. Sākām brīvi domāt, savu gudrību un čaklumu likām lietā. Sāka veidoties individuālās saimniecības, kooperēšanās lauksaimniecības produkcijas ražošanā. Bet tam pilnīga risinājuma nebija.

Bet kur ir kļūdas? Kāpēc mēs nevarējām atrast piena un gaļas ražošanas noietu, kurai bija tik liels pieprasījums PSRS republikās?

Atceros, ka mūs visādi stimulēja, lai tikai ar katru gadu būtu lopu skaita palielinājums. Lopu blīvums bija liels, tas sagādāja zināmas grūtības mūsu darbā. Tauta bija jāpabaro...

Manā izpratnē notika tas, ka gudrākie lauksaimnieki un zinātne pārejas perioda programmu nesagatavoja. Tāpēc tika likvidēti augstvērtīgākie dzīvnieki, fermas un pazaudēti cildenie speciālistu prāti. Ļoti žēl.

Ministru kabinets savas vīzdegunības dēļ nedarīja, lai būtu lauksaimniecības produkcijas noieta tirgus. Var teikt — ķērās pie salmiņa un neredzēja baļķus.

Kas tagad notiek laukos?

Palikušie cilvēki paši sevi pabarot nespēj. Zemi kopt nav kam, pēdējie agroservisa pakalpojumi izbei- dzās, jo galīgi nolietojās lauksaimniecības tehnika. Mazdārziņos jāstrādā ar lāpstu; naudas nav, lai iegādātos kaut vai mazgabarīta tehniku. Daudzas lauku sētas ir palikušas tukšas, pat labā lietošanas stāvoklī. Bezdarbnieki negrib iet strādāt, smags darbs. Ir izveidojusies slinko cilvēku armija, viņi uzskata sevi par gudriem — kāpēc svīst?

Atceros, kā skolās, runājot ar skolēniem, viņi atklāti jautāja — kādu specialitāti apgūt, lai mazāk vajadzētu strādāt un vairāk varētu saņemt?

Laukos dažas lielsaimniecības un tūrisms visus tīrumus neapstrādās. Bez laukiem valsts nebūs bagāta.

Laukos trauksme un pilsētās nemiers un pat bads.

Kā turpmāk dzīvos mūsu bērni un mazbērni? Visi kopā padomāsim un parunāsim, kā iziet no strupceļa...

Laukiem jāsniedz sevišķa palīdzība, lai sakārtotu ražošanu.

Nobeigumā gribu pateikties bijušajiem fermu darbiniekiem un speciālistiem, ar kuriem kopā bija daudz strādāts. Sevišķu paldies izsaku I. un J. Briliem, V. un Ā. Ločmeļiem, A. Konošonokai, A. Kožemjako, A. Strodei, Ē. Gabrusānei, I. Streļčai, I. Baumanei, M. Osei un daudziem, daudziem citiem speciālistiem.

Paldies A. Orlovam, kurš ar savām zināšanām, lielo pacietību prata saliedēt visu lauksaimniecības nozaru speciālistus, lai saskaņā, sapratnē veicinātu lauksaimniecības produkcijas augšupeju.
Novēlu visiem labu veselību un Dieva žēlastību.

Leontija KAVINSKA