“Detočkins” Bērziņos

Bet, lūk, mūsu (ja tā var sacīt) Detočkins ir pavisam cits cilvēks, ar citām tieksmēm. Viņš izvēlējs nolietotu sestās markas “Žiguļi”, kas pieder vecam un slimam pensionāram. Sākumā zaglis iekļuva garāžā caur jumtu — noņēma divas šīfera loksnes, izjauca griestus un ielavījās telpā. No garāžas paņēma piecus auto riteņus, gandrīz jaunu akumulatoru, ledus urbi un citus sīkumus, kas pagadījās pa rokai. Bet savākto mantību aiznesa kilometra attālumā, cauri mežiņam, un sakrāva citā garāžā. To atklāja Rīgā dzīvojošais garāžas saimnieks, kurš arī paziņoja policijai. Drīz vien gan pats zaglis, gan nozagtās mantas tika atrastas. Taču ar to lieta nebeidzās. Viņu, noziedznieku, iesēdināja, taču iesākto rūpalu turpināja drauģeļi. Kādu reizi viņi ielavījās garāžā pa durvīm, noraujot slēdzeni. Atvēra vārtus un izstūma ārā mašīnu, lai būtu gaišāk un varētu vieglāk orientēties, ko darīt tālāk. Kompānijā, manuprāt, bija arī kāds topošais mehāniķis no Dagdas arodvidusskolas, kuram acīmredzot pietrūka prāta, lai izdomātu, kā bez aizdedzes atslēgas iedarbināt automobili. Laikam gan skolā viņš slikti apguva teoriju. Bet praktizēties šis “meistars” nolēma ar “Žiguļi”. Viņš aprāva vadus — no aizdedzes atslēgas un citus. Starp citu, darīja, ko prata. Bet nākamreiz mašīna jau bija aizdzīta puskilometru tālu — uz klusu vietu mežā. Taču te zagļiem acīmredzot arī nepaveicās, tāpēc tur mašīna arī palika gaidīt savu saimnieku. Man (jo es arī esmu tas pats pensionārs) nācās meklēt speciālistu, kurš saremontētu visu un noliktu savās vietās. Un par to visu nācās samaksāt no savas pieticīgās pensijas! Bet tagad šis autozaglis bez visa pārējā “izrakstīja” vecim piespiedu pastaigu, lai pārbaudītu, vai viss ir vietā. Attālums — 100 metru. Kā saka, gribi dzīvot, mācies staigāt. Kaut arī sāp kājas un mugura.

Lūk, kādu procedūru izgudroja cilvēks ar “dabas doto talantu” no Bērziņiem. Un nezinu, cik ilgi viņš bendēs manus nervus un veselību. Acīmredzot vienu zagli ietupināja, bet viņa līdzzinātāji turpina savu nekrietno darbu. Cik ilgi tas turpināsies? Būtu laiks saukt viņus pie kārtības.

Ar cieņu — Vaclavs KOTLERS.

* * *

Tādu, lūk, mazliet juceklīgu un no uztraukuma neskaidru lauku pensionāra vēstuli saņēma redakcija. Vēstuli par vieglas peļņas paņēmienu, ko par savas dzīves stilu izvēlējušies daži jaunie cilvēki, kurus nemoka sirdsapziņas pārmetumi. Un vēl par to, kā tas maina, turklāt nebūt ne pozitīvi, cilvēku dzīvi, par kuru mieru un labklājību mums visiem, šķiet, būtu jādomā pirmām kārtām.
Neilgi pirms Līgosvētkiem divu jauno cilvēku prātus nodarbināja smagas domas par to, kā šos svētkus atzīmēt. Bet galvenais — par kādu naudu? Un tā kā legālas peļņas pieredzes nevienam no viņiem nebija (un arī ne visai gribējās!), bija nolemts vienkārši iet un nozagt svešu mantu, lai vēlāk to pārdotu un tādā veidā nopelnītu. Pirms tam iedzēruši drosmei (un arī aiz paraduma), Māris un Artūrs iekļuva garāžā, kura saimnieks arī izrādījās tas pats pensionārs V. K., un iznesa no turienes daudz mantu par kopējo summu vairāk nekā 200 latu. Ir par ko uzdzīvot, vai nav tiesa?

Tālāk — vairāk. Pagāja nedaudz vairāk kā mēnesis. Pēc kārtējās dzeršanas Māri, šoreiz vienu pašu, vilināja piedzīvojumi. Pareizāk, šoreiz pēc pusnakts viņš gāja pa tumšām ciemata ielām, un pēkšņi vienā no pagalmiem ieraudzīja mašīnu. Un patiešām: cik ilgi var staigāt kājām! Turklāt viņš jau sen taisījās aizbraukt pie draudzenes, kura dzīvo netālu no Rēzeknes. Kā lai te neizmanto gadījumu, kad, šķiet, pati veiksme viņam uzsmaidīja tonakt: atslēga atradās aizdedzē. Tāpēc automobiļa iedarbināšana neprasīja īpašas grūtības. Bet, lūk, kas sakāms par to, lai “pabrauktu ar vējiņu”, tad te lieta bija sarežģītāka: Māris todien bija nevis vienkārši “burās”, bet šā vārdā burtiskā nozīmē tikko turējās uz kātiem. Tāpēc nav brīnums, ka, nenobraucis ne kilometru no starta vietas, jaunietis netika galā ar stūri un vāģis apgāzās. Automobilis “Volkswagen” vairs nav atjaunojams. Respektīvi, Māra parāds ciema ļaudīm papildinājās vēl par 1000 latiem. Turklāt pats nelaimīgais autovadītājs tika cauri ar vieglu izbīli un dažiem nobrāzumiem. Tad, pēc nepilnas stundas, kājām atgriezās ciematā, kura iedzīvotāji, nenojaušot neko tamlīdzīgu, mierīgi gulēja. Taču Mārim jau acīmredzot “bizness” iepatikās, tāpēc apstāties, kaut arī sākums nebija veiksmīgs, pat nedomāja. Citas mājas pagalmā viņš pamanīja vēl vienu automobili, šoreiz markas “Audi”. Nospriedis, ka “pirmie kucēni ir jāslīcina”, bet tagad viss būs labi, jaunais autozaglis atvēra neaizslēgtas salona durtiņas. Un še tev, veiksme! Aizdedzē arī šoreiz atradās atslēga. Tagad viņam paveiksies gan — līdz paredzētajai vietai jau nu noteikti aizbrauks! “Kas nu tas par attālumu? Tikšu sveikā!” nodomāja Māris un pagrieza aizdedzes atslēgu... Un patiešām aizbrauca. Šoreiz viņam paveicās krietni vairāk — izdevās tikt gandrīz līdz Maltai. Bet te — plus vēl pussimta latu autozagļa “krātuvē”. Diemžēl viņam neizdevās novaldīt automobili uz brauktuves, iznākumā arī otrais automobilis iegāzās grāvī.

... Uz pirmo tiesas sēdi, kurā tika izskatīta zādzība no garāžas, Māris neieradās. Starp citu, uz otro viņam nācās ierasties — jaunieti atveda konvoja pavadībā, jo atrada un arestēja kā apsūdzēto lietā par automobiļa nelikumīgu aizbraukšanu. Un lai gan pirmajā apsūdzībā tiesa pieņēma lēmumu piemērot jaunietim sodu nosacīti (ņemot vērā tajā skaitā arī to faktu, ka nozagtās mantas vēlāk tika atdotas to īpašniekam), viņu nepalaida brīvībā, ņemot vērā lēmumu, kurš bija pieņemts tiesā otrajā lietā.

Starp citu, bet kur tad Māra draugs Artūrs? Vai tad tiešām apdomājās pēc pirmā nozieguma un nostājās uz labošanas ceļa? To pilnībā varētu pieļaut, ja jau dažas dienas pēc tiesas (starp citu, arī viņam tika piemērots nosacīts sods), jaunietis kompānijā jau ar citu draugu no viena veikala nebūtu iznesis pudeli alus, bet no otra — pudeli degvīna. Drīz vien materiāli arī par šo lietu tiks nodoti tiesā. Domāju, ka te obligāti tiks ņemti vērā jaunā cilvēka agrākie “nopelni”. Kā saka: kāds darbs, tāda alga.
... Pensionāra V. K. garāžā nelūgtie ciemiņi pēc viņa paša vārdiem ielavījās trīs reizes: pirmajā reizē mums jau pazīstamie jaunieši, kā mēs zinām, paņēma un aiznesa visu, kas atradās viņu redzeslokā un ko bija vienkāršāk iznest. Pēc kāda laika, jau pēc minētās tiesas, kāds uzlauza garāžas durvju slēdzeni, izstūma mašīnu ārā un mēģināja iedarbināt. Savā vēstulē redakcijai autors pastāstīja to, kā atrada sava sūrā darbā nopelnīto automobili pagalma vidū, ar atvērtām durtiņām un norautiem vadiem. Policijas darbinieki, kurus izsauca cietušais, ieradās vietā, visu apskatīja un fiksēja, ierosināja lietu. Bet pensionārs, starp citu, nolēma laiku velti nezaudēt un, kamēr atbildīgās struktūras meklē vainīgos, par savu pieticīgo pensiju saremontēja savu mašīnu. Un jau nodomāja, ka nu viņa nelaimes beigušās. Taču te tev nu bija! Kādu rītu viņš jau gandrīz nebija pārsteigts, ieraugot garāžas durvis līdz galam vaļā. Un pat gandrīz noteikti zināja, kam par to būtu “jāpateicas”. Mašīnu atrada apmēram puskilometru no mājas. To kārtējo reizi nespēja iedarbināt...

Tāda, lūk, plaša atbilde uz mūsu lasītāja uzdoto jautājumu. Iepriecina tas, ka process virzās uz priekšu un jau pavisam drīz var cerēt, ka pensionāram diennaktīm ilgi nenāksies sargāt savu mantu. Starp citu, tas diemžēl nenozīmē, ka starp mums vienā mirklī vairs nebūs svešas mantas tīkotāju, kuri, vienu reizi nobaudījuši vieglas peļņas garšu, vairs nevar apstāties. Tikai lai viņi neaizmirst, ka šai garšai ir īpaša — atmaksas piegarša.

Marina NIPĀNE

P.S. Dažu notikumu dalībnieku vārdi ir mainīti.