Bērnībā izdarītā izvēle

Skatījos, ka onkulis smago bumbu cilā kā spalviņu, arī man gribējās ar to tā spēlēties. Pirmoreiz pie bumbas piegāju un to pakustināju, vēl būdams gadus četrus vecs. Mēģināju arī kaut nedaudz atraut bumbu no grīdas, bet to darīju pa kluso, lai neviens neredz, jo vecmāmiņa dusmojās: “Kur velc, vēl pārstiepsies!” Bet es vienalga neklausīju, pamazām nonācu tiktāl, ka bumbu no grīdas atrāvu uz dažiem centimetriem un uzreiz atpakaļ. Tad ar katru reizi bija vieglāk un vieglāk, bumbu cēlu augstāk un augstāk.”

Svaru bumbas celšanas sportā Nikolajs ienāca vēl pirms dienesta armijā. Viņš patstāvīgi apguva vienkāršākos klasiskos paņēmienus, ar kuriem savu karjeru parasti sāk katrs svaru bumbas sportists. Nopietni ar svaru bumbu celšanu sācis nodarboties jau armijā, kur viņu iesauca pēc tehnikuma. Tur apguva sarežģītākus vingrinājumus, kas prasīja augstāku tehnisko sagatavotību. Nikolajs dienēja Ļeņingradas apgabalā radiotehniskās izlūkošanas daļā. Tajos laikos sports armijā bija augstā cieņā, daudzi centās būt sportisti, jo tas arī krietni atviegloja dienestu. Nikolajam un domubiedriem armijā bija pat savs treneris — sporta meistars svaru stieņa celšanā.

No armijas Nikolajs atgriezās 22 gadu vecumā un pēc dienesta piedalījās Krāslavas rajona čempionātos, izcīnīja daudzas godalgotas vietas. Rajonā bija šī sporta veida uzplaukuma gadi, sacensībās startēja tādas slavenības kā Viktors Ļebedevs, Viktors Ustinovs un Antons Arnicāns, kurus Nikolajs uzskata par labākajiem no labākajiem. Bet arī pats nebija ar pliku roku ņemams, Nikolajs izcīnīja godalgotas vietas rajonā, piedalījās Latvijas čempionātos jauniešiem. Pēkšņi viņa sportiskajā karjerā iestājās 13 gadus ilgs pārtraukums: no 1991. līdz 2004. gadam Nikolajs trenējās, bet nekur nestartēja. Sportā jau kā veterānu viņu atgrieza Antons Armicāns.

“Kad man apritēja 40 gadu, Antons aicināja braukt uz veterānu sacensībām,” stastījumu turpina Nikolajs. ”Pirmais starts bija ļoti veiksmīgs — Talsos noritēja Eiropas čempionāts veterāniem, un es izcīnīju 1. vietu. Šajā sporta veidā svarīga ir laba tehnika un izturība, Antonam jau tajos laikos bija izcili noslīpēta tehnika rāvienā. Pateicoties arī savai izturībai, viņš uzstādīja rekordu pēc rekorda starp veterāniem. Savā grupā viņam nebija konkurentu, neviens viņu nespēja uzveikt. Dod Dievs, visiem būt tik izturīgiem, kāds ir viņš!”

Sportista dzīve nesastāv tikai no sporta. Savu pirmo specialitāti — elektriķis — Nikolajs ieguva Malnavas sovhoztehnikumā, bet 2000. gadā Latgales mācību centra kursos mācījās par autoelektriķi. Tiesa, ne vienā, ne otrā specia-litātē Ezerniekos darba nav, tālab pašreiz Nikolajs ir bezdarbnieks. Bet viņš ir cīnītājs un uz dzīvi raugās ar optimismu. Šobrīd apgūst latviešu valodu, lai kārtotu valodas zināšanu eksāmenu un iegūtu 2. kategoriju.

1987. gadā apprecējās ar meiteni no Dagdas pagasta Alženovas. Dzīvesbiedre Ināra ir šuvēja, profesiju savulaik ieguva Dagdas arodvidusskolā, pat kādu laiku tajā strādāja. Pēc tam no darba aizgāja, jo kādam vajadzēja gādāt par mājsaimniecību — ģimene savu- laik turēja divas govis, cūkas. Laika gaitā saimniecību likvidēja, jo vīram bija labi apmaksāts darbs Rēzeknē. Tagad atgriezties šuvējas darbā nav iespēju, viņa ir bezdarbniece.

Dēls Valdis ir vienīgais bērns ģimenē, automehāniķa specialitāti ieguva Malnavas koledžā, šobrīd arī bezdarbnieks. Šad tad ar labiem panākumiem startē kādās sporta spēlēs, kur viņu pierunā piedalīties. Tomēr svaru bumbu sports Valdim acīmredzot neiet pie sirds, ko tēvs, protams, pārdzīvo. Varētu startēt profesionāli, bet negrib. Reiz Latvijas jaunatnes čempionātā Viļānos izcīnīja 4. vietu, toreiz līdz medaļai pietrūka pavisam maz. Staltajam un iznesīgajam puisim savas intereses — automobiļi. Turklāt viņš pats atzīst, ka svaru bumbas celšana ir smags sports, kuram jāvelta daudz laika, lai būtu rezultāts.
Nikolajs: “Daudziem ir nepareizs priekš- stats par šo sporta veidu. Svaru bumbu celšana ir uz sporta veidu robežas: vieglatlētikas un smagatlētikas. Muskuļi un spēks šajā sporta veidā nav pats svarīgākais, galvenais ir laba tehnika, kas tiek slīpēta vairākus gadus, un izturība. Stieņu sportā svarcēlājam vajag zvērīgu spēku, bet strādā viņš kādas piecas sekundes, savukārt svaru bumbu cēlājam jāstrādā 10 minūtes. Ar katru nākamo pacelto reizi tā bumba šķiet smagāka un smagāka. Lai būtu rezultāts, ir jātrenējas minimums trīs reizes nedēļā, un regulāri jāskrien garāki gabali pareizai elpošanai. Pirms brauciena uz sacensībām Luhovcos (Krievijā), skrēju pa trim kilometriem katru rītu.

Varbūt dažus baida, ka, aizejot no šī sporta, pastāv risks pieņemties svarā. Es neteiktu, ka visi aptaukojas, daudz atkarīgs no cilvēka organisma kā tāda. Pēc lielajām sacensībām trenējos mazāk, skatos, jau esmu nedaudz pieņēmies svarā. Bet gatavojoties sacensībām nometu septiņus kilogramus. Vienkārši jāuztur forma.

Jautājat, kāpēc pie mums ir maz svaru bumbas cēlāju? Mans dēls jums apliecinās — ļoti smags sports. Daudzi sāk un pāriet uz spēka trīscīņu, jo tur vieglāk. Bet mums šeit jāar, jāar un jāar. Es pazīstu daudzus cilvēkus, kuri trenējas sev, ir tiešām spēcīgi, bet augsta līmeņa sacensībās neko izcilu neparādītu, pat tiktu noņemti no sacensībām nepareizas tehnikas dēļ.
Es to apguvu armijā, līdz dienestam nekādu lielu panākumu nebija. Jā, šis nav dārgs sporta veids, varbūt pat vislētā-kais. Lai nodarbotos ar to, ir nepieciešams viens kvadrātmetrs platības un svaru bumbas, kuras pa lēto var atpirkt no metāllūžņu uzpircējiem, ja negribas maksāt par jaunām veikalā. Esmu veterāns, trenējos ar 24 kilogramus smagām svaru bumbām, savukārt jauniešiem vajag 32 kilogramu svaru bumbas. Taču apgūt tehniku bez trenera nekādi nevar. Man šī pieredze ir, tagad esmu pats sev treneris. Trenējos vakaros dzīvoklī, par laimi apakšstāvā neviens nedzīvo. Cenšos, protams, nepieļaut, ka bumba izslīd no rokām. Starp citu, šajā sportā traumas var gūt visai viegli. Arī pats reiz traumējos — bez iesildīšanās uzrāvu 32 kg bumbu. Ir negatīvi piemēri arī sporta meistaru nometnē. Tāpēc jaunajiem es ieteiktu pameklēt treneri. Ja lūgs mani, neatteikšu, palīdzēšu, cik varēšu. Ļoti augstu vērtēju to, ko Dagdā dara Antons Arnicāns. Tas varbūt ir piliens jūrā, bet noteikti vajag jauno maiņu, kas mūsu novada vārdu nesīs Latvijā. Vajag dot jauniešiem iespēju to darīt. Uzskatu, ka Antons ir godam pelnījis būt par Latvijas lepnumu. Daudzi cilvēki apbrīno viņu, dod Dievs, visiem nodzīvot līdz viņam vecumam un būt tikpat izturīgiem un stipriem. Man 15. janvārī būs 47 gadi, bet viņam jau 74! ”

Padomju laikā arī Nikolajs Ezerniekos mēģināja kaut ko darīt lietas labā. Viņš bija uzrakstījis sludinājumu, pie viņa nāca trenēties, viņa audzēkņiem bija arī labi panākumi. Pēc tam viss apklusa, Nikolajs atzīst, ka patiesībā nav no tiem, kuri visu paši organizē. Viņš sevi pieskaita pie izpildītājiem.

To, ka sports un sportista panākumi interesē pašvaldības amatpersonas, Nikolajs pirmoreiz sajutis, strādājot pašvaldības uzņēmumā SIA “Komunāls R”, kura bijušais vadītājs ar svaru bumbu celšanas sportu nodarbojās armijā. Par panākumiem sportā Nikolajs tika sumināts uzņēmumā. Atmiņā pasaules čempionāts (2008.g.) Arhaņģeļskā no 9. līdz 13. oktobrim, Eiropas čempionāts un dalība Lomonosova starptautiskajā turnīrā svaru bumbu daudzcīņā veterāniem, kur kopskaitā viņš izcīnīja 2. vietu. Sacensībās piedalījās vairāk nekā 300 sportistu no 15 valstīm. Uzņēmums apmak- sāja ceļa izdevumus uz sacensību norises vietu un atpakaļ, pasniedza dāvanu karti un prēmiju. Bija arī citi labumi, jo tur bija, kas saprata sportistu devumu sabiedrībai. Uzņēmuma vadība Nikolajam pat izteica piedāvājumu aizbraukt uz sacensībām Amerikā. Lieta jau gāja uz to, bet brauciens nenotika dabas stihijas dēļ.

“Strādājot Rēzeknē, pirmoreiz mūžā sajutu, ka šis sports kādam ir interesants,” turpina Nikolajs. “Sportu un sportistus atbalsta arī Dagdas novada vadība, bet pirms administratīvi teritoriālās reformas nekā tāda nebija, uz sacensībām braucu pats par saviem ietaupījumiem. Kā izveidoja novadu, uzreiz cita attieksme. Liels paldies, ka iedalīja naudu braucienam uz Krieviju, ka atcerējās sportistus pirms valsts svētkiem ar Atzinības rakstu. Bet agrāk bija — kā spēj, tā pats tiec galā. Sportā bez sacensībām nevar, tad jau nav jēgas trenēties. Dagdas domes priekš-sēdētājs Viktors Stikuts ar savu komandu saprot, ka sportisti ir tie, uz ko jaunatnei orientēties un tiekties. Februārī būs Baltijas valstu kausa izcīņas sacensības Rokišķos (Lietuva), mums jau apsolīts, ka būs transports un varēsim aizbraukt. Sportistiem ir svarīgs pat tāds šķietams sīkums kā transports. Līdzīgi kā par savu sporta audzinātāju Antonu Arnicānu, arī par savu novadu un tā vadītāju varu sacīt tikai labus vārdus. Latvijā daudz sporta veterānu ne tikai svaru bumbas celšanā, uzmanības izrādīšana viņiem — tas arī ir nepieciešams. Braucām uz apbalvošanu Rīgā — pašvaldība mums iedalīja transportu. Tur patīkamas emocijas, neliels bankets, koncerts. Mūsu federācijai šogad ir ļoti labi panākumi: svaru bumbu cēlāji kopumā iz- cīnījuši vairāk nekā 80 medaļu!”

Nikolajs startē arī ārpus oficiālajām sacensībām, kur nekādas citas dividendes negūsi, kā vienīgi ļaužu cieņu. Tiesa, piedalīšanās Ludviga dienas sporta pasākumos vai citos viņu nedaudz garlaiko tādā ziņā, ka nav konkurentu. Šogad vienā pasākumā tautas namā viņš 24 kg svaru bumbu bez lielas piepūles pacēla 134 reizes, bet nākamais labākais rezultāts bija kādas 35 reizes. Nikolajs pat neiebilst, ka citi dalībnieki bumbu ceļ, pieļaujot tehnisku brāķi. Lai cilvēkiem tiek savs prieks. Vienu gadu Nikolajam bumba izslīdēja no rokas, bet viņu vienalga neviens nepārspēja. Novada vasaras sporta spēlēs Dagdā Nikolajs svaru bumbu pacēla 236 reizes, spēks bija celt vēl, bet neļāva ierobežotais laika limits. Tuvākā sekotāja rezultāts — 180 reizes.

“Paskatījos, ka kopējā aina novadā nav slikta,” turpina Nikolajs. ”Andzeļos ir perspektīvs puisis Vladislavs Višņevskis, viņš bumbu pacēla 160 reizes. Lai gan tehnika viņam ir pavāja, bet man viņš iepatikās — ja patrenēt, būs labi rezultāti. Arī Bērziņos ir viens spēcīgs vīrs, kuram spēka vairāk nekā man, bet tehnikas un izturības trūkst. Vispār novada pagastos ļoti daudzi var nodarboties ar svaru bumbu celšanu, ja tikai būtu vēlme to darīt. Bet vajag arī apstākļus. Dzirdēju, ka Dagdā pie skolas plāno būvēt sporta namu — būs apstākļi, būs sportisti, būs panākumi, novads būs atpazīstams.”

Padomju gados svaru bumbu sportā uzvarētājiem pasniedza diplomus, medaļu nebija. Nikolaja diplomi vienā mapē nesatilpst — kāds pussimts noteikti ir, ja ne vairāk. Pēc šiem diplomiem var mācīt pat vēsturi. Pirmās medaļas Nikolaja kolekcijā parādījās jau atjaunotajā Latvijas brīvvalstī. Dažāda kaluma to ir arī vairāki desmiti. Ir arī divi kausi: no sacensībām Igaunijā un 2004. gadā notikušā Eiropas čempionāta Talsos.

2011. gada augustā Arhangeļskā notiks 1. Olimpiskās spēles svaru bumbu sportā veterāniem.

Juris ROGA