Laikus neizvēlas — tajos piedzimst, dzīvo, strādā, rada un, ja laimējas, atstāj par sevi labas atmiņas.
... Krāslavas kultūras namā kopā pulcējās tā laika lauksaimniecības speciālisti, kuru piesardzīgi pieņemts uzskatīt par pirmspārbūves laiku. Kolhozu un sovhozu periods turpinājās veselus četrus gadu desmitus, un, ja runāt godīgi, tie bija Baltijas republiku agrārās modernizācijas gadi. Šīs republikas bija slavenas visā Padomju Savienībā ar panākumiem zemkopībā un lopkopībā.
Tā bija: Krāslavas rajona lauku darba darītāju slava aizskanēja ne tikai līdz Rīgai, bet arī līdz pašai Maskavai.
Novembra pēdējā piektdiena. Kultūras nams mīļi sagaidīja ciemiņus, bet tie bija 150 bijušie vadītāji, diplomētie agronomi, zootehniķi, inženieri, celtnieki, hidrotehniķi, veterinārārsti, ekonomisti — augstākā un vidējā posma speciālisti. Astoņdesmito gadu beigās viņu bija nevis simti, bet gan tūkstoši! Pārpildītajā foajē — cieši rokasspiedieni, apkampieni un prieka saucieni, jo daudzi nav redzējušies divus gadu desmitus. Pazīstamas sejas, manu publikāciju un reportāžu varoņi, kuras rajona laikrakstam es gatavoju daudzu gadu garumā — tīrumos, fermās, būvlaukumos un meliorācijas objektos. Un vēl svinīgajās zālēs — kā saka, ar maizi vien...
Kontaktēšanās — tā nav tikai cilvēku attiecību bagātība, bet tā ir dvēseles nepieciešamība. Protams, laiks uzlicis nežēlīgu zīmogu katram, taču visi gaidītie viesi ir labi pazīstami. Inteliģentais Jānis Brils šā vārda visskaistākajā nozīmē, Anatolijs Orlovs, kurš nemaz nav zaudējis ārējo pārliecību, solīdais un mierīgais Ārends Osis, nenogurstošais asprātis Ādolfs Ločmelis, superenerģiskā Leontija Kavinska, visu vērienīgo pasākumu aktīvā organizētāja Marija Ose, kā arī Svetlana Suveizda un Sergejs Zakrevskis, kurus neskar laika zobs... Un jaunā tipa vadītāja spilgtā pārstāve Ērika Gabrusāne.
Ar gadiem cilvēki nogurst, tikai ne viņi. Ļoti pareiza ir paruna: ja, strādājot uz zemes nekļūsi bagāts, tev izaugs kupris. Tas pilnībā attiecas uz viņiem, lauksaimniecības spe-ciālistiem, kuri līdz nepazīšanai pārveidoja dzimto novadu, kas sākumā bija “slavens” visā Latvijā tikai ar reljefa ziņā sarežģītiem tīrumiem un nabadzīgām augsnēm. Tūkstošiem hektāru aramzemes, kas bija atkaroti no purviem un krūmiem, apūdeņojamas ganības, leknas druvas, eksperimentālas kartupeļu plantācijas, lieli lopkopības kompleksi un milzīgi šķirnes lopu ganāmpulki — tas viss nav fantāzijas auglis, bet gan realitāte pirms divdesmit gadiem. Un tas, kas vēlāk notika ar daudzcietušo Latgali, nav viņu vaina.
Balles prelūdija — izstāde degustācija foajē. Firma “Krāslava D” piedāvāja degustācijai 18 šķirņu maizi, tajā skaitā arī tādas, kas ceptas pēc itāļu receptēm. Bet vēl piecu šķirņu cepumus un pēdējo jauninājumu — pīrāgu “Viktorija”. Starp citu, prezentācijā bija klāt arī sekmīgā uzņēmuma vadītāja Viktorija Vengreviča. Andrupenieši cienāja viesus ar mājas sieriem — SIA “TRY” produk- ciju, bet vēl — ar “muzeja maizi”, kuru slavēja visi. Robežnieki piedāvāja nogaršot strausu olu kulteni un truša gaļas ēdienus, bet Sergejs Zakrevskis reklamēja kaņepju ēdienkarti.
Notika mazs brīnums. Gan septiņdesmitajos, gan astoņdesmitajos gados man kā fotokorespondentam bija grūti pierunāt Jāni Brilu fotografēties. Šajā dienā pirmo reizi ilgajos pazīšanās gados viņš pirmo reizi vērsās pie manis ar lūgumu: “Aleksej, tev jā-nofotografē pirmā lauksaimniecības speciālistu, akadēmijas absolventu salidojuma dalībnieki. Šis salidojums notika 1964. gadā sovhozā “Sau-leskalns”. Vadītājam numur viens tūdaļ piebiedrojās dzīvesbiedri Oši, bet vēl Leontija Kavinska un Helēna Voronko. Te jāpiebilst, ka visu salidojumu (tajā skaitā arī jauno lauksaimniecības speciālistu) organizētāja bija un ir Marija Ose. Šķiet, ka arī es nepalaidu garām nevienu šādu populāru pasākumu, par to galvenā organizētāja arī uzlūdza mani uz dāmu deju.
Pasākuma apburošā vadītāja Zane Ločmele veltīja goda viesiem aizkustinošus vārdus dzejā un prozā. Pie mikrofona centās tikt daudzi. Rajona mēroga agrorūpniecības apvienības vadītājs Anatolijs Orlovs atcerējās to tālo laiku, kad daži vadītāji neuzticējās graudu novākšanas kombainiem, bet deva priekšroku sieviešu roku darbam kulšanā. Viņš nosauca arī vietējos speciālistus, kuri tika republikas augstākajos amatos. Bet Dagdas novada vadītājs Viktors Stikuts, kurš pagodināja kuplo pasākumu ar savu klātbūtni, ar bažām runāja par to, ka neatkarīgā Latvija katastrofāli zaudē ne tikai cilvēkus, bet arī zemi. Un lūdza padomu un palīdzību veterāniem. Te pilnībā derētu norādīt, ka valsts lielās nelaimes — tās ir ne tikai globālo krīzes parādību sekas, bet arī Latvijas ekonomiskās attīstības valsts stratēģijas trūkums. Līdz šim laikam valsts minimāli izmanto milzīgo agrāro potenciālu. Ja cilvēki spēku un gadu plaukumā pamet dzimtās vietas, tad tas ir tiešs pārmetums tiem, kuri nav spējīgi vadīt valsti. Nav vairs palicis patriotu un kadru, kuri izšķir visu?
Saviļņojošus vārdus teica Ādolfs Ločmelis, Ērika Gabrusāne, Melānija Rudavina, Oļģerts Stavro. Galantais Jānis Brils dāvināja rozes kolēģēm, daiļā dzimuma pārstāvēm. Viktorija Zaikovska nolasīja savus dzejoļus, kas veltīti viņiem, lauksaimniecības veterāniem.
Prieks bija vērot lielās saimes svētkus, kuru satuvināja kopīgais darbs tautas un dzimtenes labā. Bez retoriskuma un vismazākā pārspīlējuma! Jā, viņiem nemaz nav jākaunās par nodzīvotajiem gadiem. Vairākums, kuri ir vecmāmiņu un vectētiņu kārtā, neslēpa savas bažas par jaunās paaudzes likteni.
Protams, bija arī koncerts — Krāslavas pamatskolas jauno talantu dāvana. Tika demonstrēts Dagdas novada lauksaimniecības sasniegumu videoklips. Tad pārpildītajā zālē ieskanējās dzīvā mūzika un dejā sāka griezties pāri. Par trijiem rāvās improvizētā ansambļa “Divi vīri laivā” muzikanti. Krāšņā balle — tas ir Marijas Oses vadītās komandas lielā darba rezultāts. Sirsnīgus pateicības vārdus saņēma viņas palīgi Biruta Stivriņa, Sergejs Zakrevskis, Mihails Valters, Francis Seļickis...
Jātiekas biežāk!
Aleksejs GONČAROVS
.jpg)
