Pensionāre Veronika Vaišļa dzimusi un uzaugusi parastā zemnieku ģimenē. Viņa izbaudījusi gan kara laiku, gan necilvēcisko darbu kolhozā, gan vieglākus laikus, strādājot par pavāri Limbažu skolā, no kurienes atgriezās dzimtajā pusē — vecāku būvētajā mājā Ezernieku pagastā, kur dzīvo šobaltdien. Vīrs Aleksandrs sen jau aizsaulē, vienīgais balsts dzīvē tagad ir dēls Jānis, kuram sava ģimene Rēzeknē, bet kurš ir biežs viesis un palīgs mātes mājās. Savukārt Veronikas māsa Olita dzīvo Rīgā, līdz ar to viņai uz tēva mājām ir patāls ceļš. Bija vēl viena māsa — Janīna, kura, strādājot fermā, saslima ar plaušu karsoni un nomira 20 gadu vecumā.
“Karš sākās, man bija seši gadi,” Veronika dalās atmiņās par bērnības laiku. “Es ar māsu ganīju savus un apkārtējo saimnieku lopiņus, ņēmām arī aitiņas, kam bija vairāk. Māsa ir piecus gadus vecāka, viņa bija saprātīgāka, bet man vārds ”karš” neko neizteica. No rīta izdzinām lopus ganos pie ezera, tālumā pa ceļu, kas tolaik gāja apkārt ezeram, brauca vācu motocikli, zirgu pajūgi. Motociklu radītā skaņa man raisīja smieklus, bet māsa bija nopietna kā tētis ar mammu, kuri uztraukušies sacīja: “Karš sākās, karš sākās...” Kas tik te nebija, arī lidmašīnas lidoja, un no tām šāva uz aitām. No augstuma lidotāji neredzēja, kas īsti lejā, laikam domāja, ka kāda kolonna, un šāva. Kara laikā vācieši mitinājās mūsu mājās, naktīs nevienu nelaida laukā, pat pačurāt vienatnē nevarēja — līdzi gāja trīs četri karavīri, vienalga kas tu biji: bērns, pieaugušais, meitene vai vīrietis. Viņi baidījās, lai kāds neaizbēg pie pretinieka un nepaziņo kādus datus.
Kad vācieši atkāpās, mamma un kaimiņi slēpās grāvī, bet mēs ar tēvu sēdējām mājās. Vācieši atnāca un aizveda tālu mežā mūsu divus zirgus. Es ieraudzīju, kurā virzienā iet karavīri un devos viņiem pakaļ raudādama. Tie paskatās, paskatās atpakaļ, es tikai raudu un turpinu ceļu aiz viņiem. Tā līdz pat zirgiem aizgāju. Mums bija divi ļoti smuki zirgi. Skatos, karavīri sit ar plaukstu tiem un saka: “Gut, gut!” Es vēl skaļāk raudu, līdz viens sliktā krievu valodā jautāja: “Vaš, vaš?” Es tik māju ar galvu un saku: “Da, naš, naš...” Visu nakti nosēdēju pie zirgiem, neviens no tuviniekiem mani pat nemeklēja, jo domāja, ka karavīri būs to trako skuķi nošāvuši. Bet es gaidīju, jo biju pārliecināta, ja aiziešu projām, zirgus paņems. Bet viņi dabūja citur vēl zirgus un mūsējos atstāja mežā.
Atceros tādu gadījumu. Bērni būdami, staigājām pie vāciešiem uz Patmalniekiem, tur pateica, ka Dubuļos izjaukuši bibliotēku, grāmatas izmētātas. Vecāki bērni salasījās un kopā gāja pēc grāmatām, es, maza un dumja, tipināju viņiem pakaļ. Skatāmies, netālu no Dubuļiem uz kalna, kur ezers, guļ ievainots vācu zaldāts un prasa ūdentiņu. Stiepj mums pretī katliņu, bet vecākie bērni neviens neiet tam klāt. Es paņēmu katliņu un atnesu viņam ūdentiņu padzerties. Pēc brīža viņš turpat nomira.
Vēl atceros, ka karavīri gribēja nošaut mūsu suni. Es iebāzu viņu būdā un pati turu, lai nelien laukā. Man jautāja, vai tevi reizē nošaut? Atbildēju, lai šauj arī mani reizē, redz, viņiem suns traucē. Lika mierā.”
Veronikas vecāki bija parasti laukstrādnieki, viņi nebija nekādi bagātie ļaudis, praktiski dzīvoja no rokas mutē. Veronika pabeidza piecas klases Dubuļos un no 14-15 gadiem sāka strādāt kolhozā. Darīja visus smagos darbus, dusmās lamājās ar katru priekšnieku. Jaunietei iedeva divus jaunus zirgus, viņa bija spiesta darīt visus smagos vīriešu darbus — art, ecēt, ar izkapti pļaut labību un citus.
“Tēvs aizbrauca grāvjus rakt Džūkstē, jo nevarēja izdzīvot, saņemot par darbadienu 20 gramus cauraugušu graudu,” turpina Veronika. ”Tālab man vīriešu darbus lika darīt. Ja kaut ko vajadzēja vest naktī, brigadieris tūlīt klāt. Lauku darbos ar pārinieku apkalpoju arklu, tas noslīd sānis, bet ir tik smags, ka nezini, kur ņemt spēku, lai ieceltu atpakaļ vagā. Iedomājieties, jaunam meitēnam iedod divus neapmācītus zirgus, tiec galā, kā gribi. Šodien rokas neizturami sāp. Vienu reizi atbrauca no rajona liels priekšnieks, saka: “Tu vairāk par vīriešiem dari. Tev vajag parakstīties, būs Goda raksts”. Es dusmās atcirtu: ”Paldies jums! Padariet paši to darbu, tad parakstīšu!” Tā es neko nedabūju, bet apbalvojumi man bija, tikai citā darbā.
Atceros, kolhoza priekšsēdētājs sacīja: “Veročka, tu tik čakli strādā, varbūt aizej uz noliktavu, paskaties, kur labāki graudi, iedos tev. Aizgāju, skatos, tur visi graudi sadīguši un caurauguši vienā tādā kā velēnā. Ko tu paņemsi, ja to ne ēst, ne sēt var? Kaut kā ļaudis tomēr izdzīvoja. Mums bija sava gotiņa, tētis raka grāvjus un laiku pa laikam atsūtīja kādu kapeiciņu, jo šeit nekā cita nebija. Tikai tāpēc, ka tēvs bija projām, brigadieris mums neļāva pļaut sienu un vēlāk govi atņēma. Kolhozā viss bija nolaists, pēc siena brauca uz Krāslavu, jo sava nebija. Pie zemnieka nekad tāda brīnuma nebija, lai apcirknī graudi sadīgtu! Kolhozā izkūla mitru labību, sabēra apcirknī un nelikās zinis. Kā tā nesadīgs?”
No kolhoza Veronika izrāvās, kad apprecējās un 1957. gadā aizbrauca uz Limbažiem. Jaunietei vairs nebija spēka vergot kolhoza tīrumos. Limbažos uzreiz iekārtojās darbā pamatskolas virtuvē kā pavāre, kur nostrādāja vairākus gadus. Limbažos sešdesmito gadu vidū nāca pasaulē dēls Jānis. Veronika atgriezās mājās, kad nomira jaunākā māsa, jo vecākiem tas bija ļoti smags laiks. Taču viņa vairs negāja uz kolhozu, bet iekārtojās darbā Rēzeknē ceļu būves uzņēmumā par degvielas iepildītāju, pienākumos bija arī dokumentu noformēšana. Tai laikā tika būvēts ceļš no Kaunatas līdz Dagdai, kā arī ceļš uz Šķauni. Beidzās būvdarbi, Veronika sameklēja darbu Rēzeknes linu fabrikā, kur nostrādāja līdz pensijai — 22 gadus. Viņa nekad neatteica priekšniecībai aizstāt kādu plostojošu strādnieku, jo stāvēja dzīvokļu rindā. Ja Limbažos Veronika saņēma tikai vienu apbalvojumu par labu darbu, tad Rēzeknē bija 18 Goda raksti, komunistiskā darba trieciennieka grāmatiņa un medaļa ar Ļeņina attēlu. Sieviete vairs neatceras, kādu konkrēti, nevarēja to arī parādīt — spēlējoties mazbērni kaut kur nolikuši.
Veronika ļoti lepojas ar šiem apbalvojumiem: “Sacīju mazbērniem, strādājiet arī jūs tikpat labi, kā es savulaik!”
Mazmeitai Zaigai jau ir 13 gadu, Armandam oktobrī apritēja desmit. Agrāk gan ģimenes bija lielas. Veronika apgalvo, ka Vaišļu apvidū dzīvoja daudz jaunatnes, skraidīja bērni, bet tagad cilvēku šeit vairs tikpat kā nav palicis. Situācija uz slikto pusi sāka mainīties, kad padomju varas funkcionāri sadzina visus kolhozos. Smagā, bezperspektīvā darba un zemo algu dēļ jaunatne pamazām izbrauca, veči vien palikuši.
Veronika: “Atpakaļ cilvēki vairs neatgriezīsies, ne uz laukiem, ne uz Latviju, kuri pametuši valsti. Mēs mocījāmies, kāpēc mūsu bērniem būtu jāmokās? Dēls strādā kā individuālais komersants savā uzņēmumā par autobusa šoferi. Veic pasažieru pārvadājumus pa rajonu.”
Jānis pastāstīja, ka viņam jau ir sekotājs — dēls par šoferi taisās, lai gan pašam tikai desmit gadu. Tiesa, viņu pašu satrauc, vai nākotnē būs ko pārvadāt: “Večuki izmirst, katru dienu autobusā brauc kāda tantiņa vai pensionārs ar groziņu vai vainagu. Kamēr ministrija maksā dotāciju, tikmēr var strādāt. Bez dotācijām nekā. Nedēļu strādāju, otru nedēļu autobusu vada pārinieks, es esmu brīvs. Brīvajās dienās cenšos apmeklēt mammu. Viņai nav viegli, rokas sāp. Kūtī vairs tikai vistiņas un mazs sivēntiņš, vairāk turēt lopu nav spēka.”
Pateicoties mammas sūrajam darbam, dēlam tagad ir savs dzīvoklis Rēzeknē. Kad saslima un nomira Veronikas tēvs, pēc tam arī mamma, viņa dzīvokli, kurā nodzīvojusi četrpadsmit ar pusi gadu, atstāja savam dēlam, bet pati apmetās dzīvot vecāku mājās. Viņai nebija laika iegūt kādu hobiju, darba rutīnā nebija laika pat grāmatu lasīšanai. Tāda, lūk, dzīve!
Juris ROGA
.jpg)
.jpg)
