Pēc vēlēšanām jeb Solījumu cena

Mūsu tautu stipri sakārdināja Rietumu vērtības un nobiedēja draudi no Austrumiem. Un ar tās gribu tagad mums ir vēl radikālāks parlaments, tāpēc skandāls ar “jaunizcepto” Ārlietu ministrijas šefu Ģirtu Valdi Kristovski jāuzskata par likumsakarību, kas acīmredzot nevairos Latvijas autoritāti diplomātu aprindās. Tiesa, novēloti sekoja arī ministra publiska nožēla: “.. Kas attiecas uz gadījumu ar Sluci, tad secinājumi, bez šaubām, ir izdarīti. Domāju, ka tagad rit evolūcijas process partijā. “Pilsoņu savienība” ir diezgan jauna partija, un, iespējams, ne visi tās biedri līdz galam apzinājušies savu atbildību par dažiem saviem izteicieniem. Gadījums ar Sluci liks daudziem padomāt un izlemt — vai nu viņi maina savu retoriku, vai arī būs spiesti atstāt partiju.” Izmocīts atzinums pirms gaidāmās vizītes uz Maskavu augstākajā līmenī? Krīzes nelaimes saliedē normālu sabiedrību, turpretim mēs kļuvām par nacionālo nesaskaņu kārtējā kurināšanas raunda lieciniekiem, kad parlamenta otrajai lielākajai frakcijai zināmu iemeslu dēļ tika laupīta iespēja strādāt izpildvarā. Divu gadu desmitu garumā, spriežot par valsts darbiem, pastāvīgi domāju, ka sliktāk vairs nevar būt, un jau kuro reizi kļūdos. No civilizētā kapitālisma aizvien nekas neiznāk: bagātā birokrātija nevēlas strādāt nabadzībā nonākušās tautas labā. No Eiropas Savienības mēs veiksmīgi esam mantojuši visdārgāko — cenas un, pavadījuši “treknos gadus” bez rezerves fonda, nokļuvām pie sasistas siles. Nemainīgā valdošā elite, neapgrūtinādama sevi ar efektīvu valsts vadību, ar vieglu roku un bezatbildīgi nodod valsts funkciju daļu Eiropas Savienībai, NATO un Starptautiskajam Valūtas fondam. Iznākumā Latvijas ārējais parāds turpina augt un gandrīz sasniedz 5 miljardus latu. Ar tādu “peļņu” nav tālu gan līdz bankrotam, gan līdz izcīnītās valsts neatkarības zaudēšanai. Tā arī dzīvojam: ēdam to, kas ir, valkājam “Second Hand” veikalos iegādātās mantas. Sabiedrības noslāņošanās process turpinās: 1000 latu algas sa- ņēmējiem atkal ir paaugstinājums, bet milzīgajai “simtlatnieku” armijai no jau-na draud apcirpt algas. Vieniem pensija nesasniedz pat 100 latus, citiem tā pārsniedz 2000. Lūk, jums arī demokrātiskā sabiedrība ar vienādām iespējām! Pavisam aizmirsuši par priekšvēlēšanu solījumiem, politiķi aizmirsa svēto pienākumu klausīties savu tautu. Pastāvīgi cirpjot budžetu un risinot finanšu problēmas uz zemāko slāņu rēķina, valdības vīri izgudroja modernu vārdiņu “konsolidācija”. Un ne vārda par to, kā valsts pelnīs naudu, lai pamazām tiktu laukā no liktenīgās parādu bedres. Tā arī nav sagatavota valsts attīstības programma kaut vai tuvākajai perspektīvai, par ko pastāvīgi runā galvenā valsts kontroliere Inguna Sudraba: “Nav iespējams izstrādāt budžetu, jo nav plāna, kas tieši ir vissvarīgākais. Ir jādomā par to, kas jādara, un jau pēc tam jāskatās, kur jāsamazina budžets. Bet vispirms jāatdzīvina ekonomika un jāpalielina nodokļu maksājumi. Ar pašreizējo nodokļu maksājumu apjomu ļoti grūti atbalstīt sociālo sfēru.”
Slikti vadītā valstī sistēmas vietā ir kampaņveidīgi pasākumi. Turklāt milzīga pārvaldes aparāta armija negrib saprast galveno: pienācis laiks strādāt ne-vis ar papīriem, bet ar cilvēkiem. Laiks nopietni padomāt arī par ekonomisko interešu līdzsvaru “Rietumi — Austrumi”, jo valsts ģeogrāfiskais stāvoklis un tranzīts ir Latvijas reālā iespēja ātri nopelnīt lielu naudu, taču traucē politiskās ambīcijas. Nesen TV programmā “Uzmanību, notikums!” RTV kanālā Lietuvas Tautas partijas līdere Kazimira Prunskiene paziņoja, ka ir jāšķiras no Baltijas tautu politiskajām ambīcijām. Un, runājot par austrumu kaimiņu, cienījamā politiķe uzsvēra, ka, dzīvojot šķirti, labāk ir strādāt kopā.

“Pasaulē vairs nav brīvas konkurences. Viss tiek izlemts ar valstu vadītāju personīgās vienošanās palīdzību,” uzskata pazīstamā straptautiskā žurnāla “Global Finance” Eiropas redaktore Anita Hausere. Turpretim mēs turpinām verdzināt valsti ar aizņēmumiem, neapgrūtinot sevi ar aktīvu darbu diplomātijas druvā. Tā ka dzīves līmeņa lejupslīde — tās nav tikai pasaules krīzes sekas. Igaunija un Lietuva meklē un atrod iespējas, kā atrisināt ekonomiskās un sociālās problēmas. Bet ko redzam mēs? Solīto struktūras reformu valsts pārvaldē joprojām nav, birokrātiskais aparāts nesamazinās, bet ierēdņu ienākumi pat palielinās. Valdošā elite tā saaugusi ar ierēdņiem, ka nav iespējams pat uzsākt birokrātiskās sistēmas revidēšanu. Varasvīri nevēlas dzirdēt ekspertus, un pēc vēlēšanām valdība turpina tradīciju slēpt visu informāciju, ne visai ieklausoties sociālo partneru teiktajā. Korupcijas apkarošanas vietā cīņa citam ar citu KNABā.

Ko mums sola nākotne no šādas “darbības”? Laikraksts “Neatkarīgā Rīta Avīze” aprēķināja: ka valdības plānotā budžeta apcirpšana par 290 miljoniem latu katrai Latvijas ģimenei radīs 400 latu zaudējumu. Turklāt PVN paaugstināšana vien palielinās katras ģimenes izdevumus vidēji par 50 latiem. Par to, kāds noskaņojums valda sabiedrībā, man izdevās pārliecināties pagājušajā trešdienā, apmeklējot vienu no Krāslavas veikaliem. Visi cilvēki labi atceras politiķu pirmsvēlēšanu solījumus nesamazināt arī tā stipri konsolidēto Veselības ministrijas budžetu. Un, lūk, pēdējās karstās ziņas: Saeimas deputātu alga tiks paaugstināja līdz 1400 latiem, bet izdevumi medicīnai saruks par 12 miljoniem latu! Un tas viss medikamentu augošo cenu apstākļos. Latvijas uzstādīja vēl vienu bēdīgu rekordu: veselības aizsardzības budžets ir viszemākais Eiropas Savienībā. Tāda, lūk, varasvīru mīlestība uz savu tautu, kura noticēja pirmsvēlēšanu solījumiem.

Arī veikalā cilvēki mani apbēra ar jautājumiem. Kā vēl var samazināt naudas līdzekļus medicīnai, ja Krāslavā arī tagad pie ģimenes ārsta labākajā gadījumā vari nokļūt tikai pēc nedēļas? Nav vienkārši sazvanīt reģistratūru, kur jūs “iepriecinās” ar padomu — piezvaniet vēlāk vai rīt. Nav vieglāk nokļūt pie speciālistiem, kur neko nedod arī maksas pakalpojums. Atdosi desmitnieku, bet nokļūsi kopējā rindā, man teica cilvēki, kuriem es gribu ticēt.

Nervozēšana, kā zināms, nenāk par labu veselībai un neveicina ilgu mūžu. Pēc “valdības drosmīgiem pasākumiem” neviļus sāks nervozēt visi, izņemot galvaspilsētas ierēdņus. Pievienotās vērtības nodokļa paaugstināšana pazeminās uzņēmējdarbības aktivitāti, respektīvi, samazinās arī darba vietu skaitu. Pašvaldību bankrotēšanas process, kas jau iesācies, arī ir šķietama ekonomiskā pieauguma un valstsvīru “gudrās politikas” sekas. Tie visi ir budžeta konsolidācijas augļi. Būtu vēl vairāk ministru krēslu — cik gan partijas biedru un radu tajos var sasēdināt! Tas arī ir laika pārbaudīts administratīvais resurss, ar kura palīdzību zaļi dzīvo valdošā elite. Ar mūsu vienprātīgo atbalstu vēlēšanās. Kurš vainīgs? Politiska cinisma laiku esam radījuši mēs paši.

Aleksejs GONČAROVS