Pēcsvētku pārdomas: Vai esam savējie savā valstī?

Kā mēs katrs aizvadījām šos svētkus? Kādus emocionālus pārdzīvojumus izjutām? Uz kādām pārdomām tie vedināja?

Personīgi manī dziļas pārdomas izraisīja Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas arhibīskapa Jāņa Vanaga pārliecinošais, šībrīža situācijai perfekti atbilstošais sprediķis ekumēniskajā dievkalpojumā Rīgas domā, ko tiešraidē raidīja LTV.
Augstais garīdznieks vairākkārt atgādināja Kristus vārdus, ka Dieva valstība atrodas mūsos (vai arī tās tur nav). Runa ir par attiecībām starp cilvēkiem, lai mēs savā dzīvē justos kā savējie starp savējiem, nevis kā starp svešiniekiem. Tas nozīmē — mīlēt citam citu, iejusties otra stāvoklī, aizstāvēt citam, citu, dalīties. Vai mēs esam īsti savas zemes patrioti? Varbūt mūsu vienīgā patriotisma izpausme ir neieredzēt cittautiešus? Bet tas, kas ienīst, izslēdz sevi no savējo saimes.
Dievam ir sapnis attiecībā uz katru savu radību. Arī uz Latviju. Un pat uz inkubatorā izperēto cālēnu, kurš savu vistas mūžu ir spiests pavadīt sprostā, kaut gan radīts brīvībai. Arī mēs cits citu turam sprostā. Vienīgais, kas mūs var atbrīvot, ir Kristus. Diemžēl mēs labprātāk izvēlamies par to nedomāt.

Nesen mēs bijām liecinieki valdības koalīcijas līguma sagatavošanai, kas ir vienošanās par to, kā politiskie spēki savā starpā sadala ietekmes sfēras un līdzekļus.

“Bet mums vajadzīgs kaut kas svarīgāks,” uzsvēra arhibīskaps. “Šobrīd mūsu valstī vajadzīga jauna derība ar saviem cilvēkiem, ar sabiedrību. Derība par tādām attiecībām, kur cits citam neatņem Dieva sapni par viņu dzīvi. Par attiecībām, ka ļauj Latviju piedzīvot kā savu valsti, par kuru cīnīties, kuru celt un kuras svētkus svinēt. Labā vēsts ir tā, ka mums ir viss, no kā to izveidot: brīnišķīga daba, talantīgi, spējīgi, izglītoti cilvēki, ārējā drošība. Pat Kristus Evaņģēlijs mūsu vidū ir gadu simtiem. Mums ir brīva valsts. Vien vajadzīgs darbs, lai to pārvērstu par savu priekš visiem.”

V. E. J. Vanags uzsvēra, ka to izdarīt nebūt nav vienkārši. Jāmaina kaut kas būtisks mūsu galvās un sirdīs. Tikai Kristus var atbrīvot mūs no mūsu kārībām un bailēm. Bet tāpēc Kristus jāpazīst, jāiemīl, jāvēlas būt tādam kā Viņš.

Arhibīskapa vārdi izraisīja manī veselu gūzmu domu. Mana sirds unisonā atsaucās ekselences teiktajam.

Patiesi, mēs pārāk bieži visas vainas uzveļam citiem. Vainīgi deputāti, ministri, ierēdņi, uzņēmēji, baņķieri... Es gan ne. Visi citi, tikai ne es. Sv. Asīzes Franciska dzīves laikā arī bija daudz nebūšanu. Taču svētais vīrs izvēlējās nevis karot ar citiem, bet sākt mainīt sevi. Un tādā veidā spēja izdarīt daudz laba arī citiem.

Mēs neapjaušam, ka naids, neiecietība, citu nosodīšana un kritizēšana, vainas meklēšana citos patiešām izslēdz mūs no savējo saimes. Mēs esam pieraduši visu mērīt ar savu mērauklu. Spriežam par lietām un notikumiem pēc savas samaitātības pakāpes. Protams, arī es, šo rindu autore, neesmu izņēmums. Par to liecina arī šis, šķietami nenozīmīgais piemērs, par ko vēlos pastāstīt.
Ekumēniskajā dievkalpojumā Rīgas domā 18. novembrī piedalījās valsts augstākās amatpersonas, politiķi, sabiedrības pārstāvji, tradicionālo kristīgo konfesiju vadītāji, ticīgā tauta. Tāpat kā visi klātesošie baznīcā un pie TV ekrāniem, arī es kopā ar Valsts prezidentu V. Zatleru, Pareizticīgo Baznīcas metropolītu Aleksandru, katoļu arhibīskapu Z. Stankeviču, Baptistu draudžu savienības bīskapu P. Sproģi lūdzu Dieva svētību Latvijai un tās tautai.

“Dievs, palīdzi izvairīties no neveiklas rīcības...” Izskan šī aizlūguma frāze, un pēkšņi... kur zudis mans dievbijīgais noskaņojums, mans sirdsmiers? No kurienes šis satraukums, uzmācīgās domas? Ko īsti prezidents ar šo frāzi gribēja izlūgt no Dieva? Lai kādu nemākulīgu oligarhu nepieķer naudas atmazgāšanā? Vai varbūt lai neiekrīt kukuļņēmējs, kam trūkst iemaņu? Lai netiek atklāti kādi lieli meli, nepatiesība, kas varētu izraisīt skandālu sabiedrībā?..

Ak, Kungs! Tās jau tikai manas slimīgās iedomas. Pasargā no kārdinājuma nosodīt! Un tomēr — neveikla rīcība: kas tā tāda? Ja tiktu lūgts pasargāt no negodīgas rīcības, viss būtu skaidrs. Un kas ir svarīgāk — veikla vai godīga rīcība? Veikls deputāts un godīgs deputāts, veikls politiķis un godīgs politiķis — tas tomēr nav viens un tas pats. Jā, mums ļoti vajadzīgi profesionāļi, kam ir spēja ātri un precīzi darboties, kas ir spējīgi, izveicīgi. Bet, manuprāt, vēl vairāk mums vajadzīgi profesionāļi, kuru rīcība atbilst morāles prasībām. Jo veikls blēdis, zaglis, melis vienlaikus nevar būt godīgs.

Tāds, lūk, domu sajukums manā samaitātajā iztēlē! Paldies Dievam, ka tas neturpinājās ilgi. Es saucu uz Kungu: “Nomierini manas satrauktās domas! Apžēlojies, dari brīvu manu sirdi! Dāvā savu mieru un mīlestību!” Un drīz vien es pārliecinājos, ka Dievam patiešām nekas nav neiespējams.

Vakarā es varēju patiesa patriotisma noskaņā, ar saviļņojumu sirdī kopā ar citiem tautiešiem dziedāt: “Dievs, svētī Latviju!” Vienlaikus manā sirdī skanēja lūgsna: “Svētī, Kungs, mūsu garīgās un materiālās vajadzības, lai trūkums un nabadzība mums nelaupa prieku un cerību, bet pārticība lai nevilina domāt, ka mēs to spējam bez Dieva palīdzības. Kungs, dāvā ikvienam spēju atšķirt labu no ļauna, ar Tavu žēlastību izvēlēties labo un to vairot, bet no ļaunā atteikties, lai ātrāk mēs kļūtu savai valstij savējie. Lai mūsu ļaužu krietnuma dēļ Latvija plaukst, savas tautas mīlēta, pasaules cienīta un Dieva svētīta! Mēs Tevi lūdzam, Kungs!”

Genovefa KALVIŠA