Muzikants, fotogrāfs, bitenieks, šoferis...

Staņislavs: “Es nedaudz pratu spēlēt arī cītaru, pat uz cimbalas vienu otru deju varēju uzraut. Esmu spēlējis daudzas kāzas, desmitos skaitāmas. Kopā ar brāli Vladislavu divus gadus spēlēju dejas vietējā klubā. Brālis bija pats sameistarojis lielās un mazās bungas. Drīz pēc tam, kad apprecējos, spēlēt pārtraucu, jo ģimene prasīja savu laiku, kā arī samācījās spēlēt citi, par mani jaunāki muzikanti. Nevaru sacīt, ka mani izspieda, es pagāju malā, viņi ieņēma šo nišu.”

Muzikālie dotumi Staņislavam laikam būs no tēva Jāņa, kurš kādreiz spēlēja pat balalaiku — vienīgais tuvākajā apkārtnē saprata šo mūzikas instrumentu. Staņislavs pieprata arī fotografēšanu, hobiju veiksmīgi savienoja ar spēlēšanu kāzās un jau tajā laikā maksāja nodokļus. Tiesa, nodoklis bija simbolisks, grūtības nomaksāt nesagādāja. Fotografēja ne tikai kāzās, bet arī bērēs un citos pasākumos, izgatavoja attēlus dokumentiem, piemēram, kad cilvēkiem bija masveidā jāmaina pases. Laikam ritot, viņam sakrājās milzīgs arhīvs — simtiem filmiņu, tad Staņislavs pārtrauca fotografēt.

“Arī fotografēt sāku piecdesmitajos gados,” turpina Staņislavs. “Pirmais fotoaparāts bija pavisam maziņš — “Ļubiteļ”, tad nopirku ”FED” un pabeidzu “karjeru” ar “Zorkij-4”. Fotogrāfijas izgatavoju pats, man bija visa vajadzīgā tehnika, bet pēc ķimikālijām braucu uz Daugavpili. Taisīju tikai melnbaltas bildes, vēlāk iemācījos tās ietonēt brūnas vai zilganas. Gadījās arī kādu sabojāt, kamēr mācījos. Neesmu fotografējis ar mūsdienīgajiem digitālajiem fotoaparātiem, tās ir kameras jaunajai paaudzei. Ar fotografēšanu aizraujas jaunākā mazmeita Santa, sākumā bija lētāks aparāts, tagad viņai nopirkuši dārgāku.
Staņislavs apprecējās 1956. gadā, ar sievu Moniku uzaudzinājuši divus bērnus: dēls — elektriķis, meita — skolotāja, abi dzīvo Rēzeknē. Katram sava ģimene. Dēlam viens bērns — Linda, meitai — divi: Santa un Gunta. Pudniku mazmeitas ir muzikāli apdāvinātas.

Atšķirībā no jaunās paaudzes Staņislavs palicis līdz galam uzticīgs dzimtajai vietai — viņš visu mūžu nodzīvojis Aulejas pagasta Kalvišos, kādreiz tas bija Šķipu pagasts. Vieta skaista: Leja un Cārmana ezerus savieno Dubnas upe, kuru šķērso Cibuļkovas tilts. Bija iespēja pārbraukt uz Jelgavu, kurp viņu aicināja brālēns. Tika arī solīts darbs ele- vatorā, bet Staņislavs atteicās, palika un strādāja dzimtajā pusē. Viņš nevar pateikt, būtu labāk vai sliktāk — tā sanāca.

Staņislavs ir trīs gadus vecāks par brāli Vladislavu, kurš ir palicis dzīvot tēva un mātes mājās. Parasti vecākais dēls paliek tēva mājās, bet te sanāca otrādi — Staņislavs tika pie jaunas mājas. Tajos laikos piemājas dārzam bija liela loma, bet, dzīvojot kopā vienās mājās, neļāva turēt divus, bija jātiek pie savas. Tēvs strādāja celtniecības brigādē, viņu atlaida uz gadu palīgā dēlam uzbūvēt māju — tukšā vietā no nulles.

Veselības problēmu dēļ Staņislavam neizdevās tikt pie labas izglītības. Jauns būdams, krītot no velosipēda, viņš guva nopietnu traumu un gandrīz palika par invalīdu. Parasta ķerra viņam kalpoja kā invalīdu ratiņi, ar kuru mājinieki viņu izveda laukā un iestūma atpakaļ mājā.

“Gadu biju paralizēts, kājas nejutu,” atceras sarunbiedrs. ”Tajā laikā velosipēds bija kā mašīna mūsu dienās. Lai gan draugs pats vēl īsti labi braukt nemācēja, taču uzsēdināja mani uz bagāžnieka un braucām no kalna lejā, velosipēds trāpīja smiltīs un es pārlidoju tam pāri trīs metrus tālu. Rezultātā gadu nespēju staigāt, mācības pametu. Līdz tam mācības padevās ļoti labi: vācu laikā gāju skolā, krievu laikā bez grūtībām pabeidzu piecas klases, un tikai veselības problēmas liedza iegūt labu izglītību.
Pēc kara biju noliktavas pārzinis kolhozā, pēc tam to reorganizēja par sovhozu. Nostrādāju 20 gadus, ļoti smags šis darbs, sevišķi ražas novākšanas laikā gāja traki. Tad visa saime nāca palīgā, jo viens izturēt nevarēju, vajag tomēr arī pagulēt. Klētniekam bija jāstrādā dienu un nakti, kamēr raža iet. Nekādas normālas atpūtas. Veselība tagad vairs nav diez cik laba, bet ko padarīsi. Turpmākos 12 gadus biju sovhoza “Sīvers” bitenieks, līdz aizgāju pensijā. Arī tajā laikā no noliktavas nekur tālu neaizgāju, jo mana sieva bija klētniece un nācās palīdzēt viņai.

Tagad mājās turu 40 bišu saimes, vairāk saimju nevarētu pienācīgi uzturēt. Mans tēvs vēl pirmā Ulmaņa laikā turēja bites, tā ka man šī lieta pazīstama kopš agras bērnības. Tēvam bija guļstropi, bet tagad tādu vairs nav. Dravniekam guļstropi īsti ērti nebija, medu ar rokām izspaidīja. Tagad man ir mūsdienīgie stropi, gan veikalā pirkti, gan paša taisīti. Gadus piecus medu oficiāli tirgoju Krāslavā, tā papildinot nelielo pensiju. Cilvēki šo produktu pērk labi, lai gan šogad medus kļuvis nedaudz dārgāks — kilograms maksā piecus latus. Diemžēl sezonas sākumā bija slikta raža, tālab cena cēlās.

No bitēm nebaidos, tikai spietus ņemu ar cimdiem, jo ar tiem citādi nevar. Starp citu, tas ir mīts, ka bišu māte nedzeļ. Vēl kā dzeļ! Vājāks cilvēks var arī samaņu zaudēt. Man divas reizes iedzēla, lai cik esmu izturīgs pret bites kodienu, uzreiz biju uz dibena, dzirksteles gar acīm, sakosto pirkstu pusotra mēneša nejutu, naktī negulēju no sāpēm. Trani nedzeļ — tēviņš bišu māti apaugļo un diennakts laikā nomirst. Bite mirst pēc iedzelšanas. Bites reizēm saniķojas un uzbrūk, piemēram, ja stropā nav bišu mātes, tad bites ir ļoti dusmīgas. Reiz mani sadzēla ap simts bišu, tad viņas lien, kur vien var ielīst, ne maska, ne apģērbs nepasargā. ”

Staņislavs apstrādā arī zemi, nedaudz sēj ziemājus un vasarājus, stāda kartupeļus un audzē dārzeņus. 1993. gadā nopirka jaunu traktoru — T40 AM, ar kuru ļoti apmierināts — ja nepārslogo un ekspluatē ar prātu, tas kalpo bez bēdām. Tehniku pensionārs mīl ne mazāk par akordeonu vai bajānu. Pirmā vieglā automašīna viņam bija pilnīgi jauns trešās modifikācijas “Žigulis”, savā mūžā viņš nomainījis trīs “Žiguļus”, tad iegādājies lietotu “Ford”, pēc tam “Opel”, un pēdējais pirkums atkal ir “Opel”. Viņam nav nekādu aizspriedumu pret šīs markas auto, no divām iepriekšējām šī ir jaunāka un laba mašīna. Staņislavs apgalvo, viņam ļoti patīk braukt.

Laikam būs neiespējami atbildēt uz jautājumu, kas Staņislavam īsti tuvāks — mūzika, foto, bites vai auto? Lai arī pasākumos viņš vairs sen nespēlē, bet katru vakaru uz beņķa pie mājas labprāt uzrauj kādu meldiņu sev un citiem par prieku. Spēlē minūtes divdesmit. Mūzika relaksē, nomierina nervus. Sarunbiedrs apgalvo, ka pietiek tikai noklausīties pa radio dziesmu, vakarā jau var nospēlēt. Uztver viegli un ātri. Pat neticas, ka viņam nekad nav piedāvāts spēlēt kādā ansamblī. Pirksti klausa vēl šobaltdien, lai gan paretam gadās, ka melodija nojūk. Viņš arī spēj atšķirt sliktu spēlmani no laba, falšs cauri neies. Žēl, bet intervijas laikā Staņislavs uzspēlēt nevarēja, jo, strādājot augļudārzā, bija savainojis roku.

Sarunā Staņislavs atcerējās kādu interesantu gadījumu no savas karjeras, kas atgādināja, ka muzikanti pat tajos laikos ne vienmēr bijuši drošībā. Viņa jaunībā zaļumballes rīkoja uz Cibuļkovas koka tilta, kas kā radīts dejošanai. Tajā laikā lielas satiksmes nebija, tālab dejotāji nevienu netraucēja. Gandrīz nevienu, jo atradās svešinieki, kuri atnāca iedibināt savu kārtību ar ieroci rokās. Vārds pa vārdam, vietējie sanaidojās ar svešajiem, kuri sacīja: “Mēs jūs izdzenāsim!” Neviens tam nenoticēja, bet šie sāka šaut. Atskanēja četri šāvieni. Augumā garākos skrotis ķēra pamatīgi. Staņislavs tobrīd bija samainījies ar pārinieku un dejoja, turklāt bija maza auguma un palika sveikā. Otram muzikantam skrotis trāpīja mugurā, bet vispār todien cilvēku desmit gāja pie ārsta izvilkt skrotis. Šāvējam atņēma bisi, arī sods bija bargs.

Jaunieši tai laikā lielākoties iepazinās tādās ballītēs, uz kurām pulcējās no tuvākās un tālākas apkārtnes. Vajadzēja vien parūpēties, lai par ballīti tiek plaši izziņots, tad jaunatnes sanāca ļoti daudz.

Juris ROGA