Svētki veco ļaužu mītnē

Iestādes izaugsme

Savu darbu iestāde uzsāka 2000. gada 11. oktobrī kā nams veciem un vientuļiem cilvēkiem, bet 2006. gadā to reorganizēja par Skuku aprūpes centru. 2008. gadā tika pabeigta iesāktā piebūve, kas palielināja iestādes kapacitāti līdz 50 klientiem, kuriem aprūpes centrā tiek nodrošināts atbalsts viņa problēmu risināšanā. Iestādē uzņem pensionārus, kas vecuma vai veselības stāvokļa dēļ nespēj sevi aprūpēt, kuriem nepieciešama diennakts sociālā aprūpe, ja šo personu vajadzība pēc sociālā pakalpojuma ir izvērtēta atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem par sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības saņemšanas kārtību, kā arī I un II grupas invalīdus no 18 gadu vecuma ar attiecīgās novada domes lēmumu. Lai saņemtu sociālās aprūpes pakalpojumus, cilvēkam jāvēršas pašvaldības sociālās palīdzības dienestā.

Skuku centrs nodrošina savus klientus ar dzīvojamo platību, kas aprīkota ar sadzīvei nepieciešamām ierīcēm, inventāru, apgādā ar invalīdu ratiņiem un citām tehniskām palīgierīcēm. Iestāde nodrošina četru reižu racionālu ēdināšanu, ņemot vērā klientu vecumu un veselības stāvokli. Ir nodrošināta neatliekamā medicīniskā palīdzība, reģistrācija pie ģimenes ārsta un organizēta klientam atbilstoša veselības aprūpe. Pēc iemītnieku vēlēšanās centrs organizē arī garīgo aprūpi. Tāpat ir iespēja saņemt palīdzību individuālo sociālo problēmu risināšanā, kā arī nepieciešamības gadījumus centrs organizē juridisko palīdzību.
Radīti visi apstākļi, lai iemītnieki varētu saturīgi pavadīt laiku, ir pat iegādāti trenažieri un iekārtota interešu nodarbību zāle. Citas brīvā laika pavadīšanas iespējas: šūšana, televizora skatīšanās, krustvārdu mīklu minēšana, galda spēļu spēlēšana, grāmatu un avīžu lasīšana, dažādas mājas aktivitātes (dārzeņu audzēšana, puķu audzēšana, kulinārijas apmācības) un citas aktivitātes. Centra darbinieki organizē kultūras un atpūtas pasākumus, uztur kontaktus ar klienta piederīgajiem.

Jubilejas svinības

Tās tika organizētas ar vērienu — pie skaisti un bagātīgi servētā svētku galda apsēdināti gandrīz visi centra iemītnieki, darbinieki un aicinātie viesi. Tika piedāvāts neliels koncerts: populārās pensionāru jaunības dziesmas izpildīja Robežnieku vokālais ansamblis “Viktorija”, savukārt skolēni Marija un Edvards dāvināja sirmgalvjiem viņiem īpaši sagatavotu dziesmu, kas atgādināja jaunības laiku, un tagad, skatoties uz jautrajiem dziedātājiem, centra iemītnieku sirdīs atkal uzvirmoja jaunības azarts. Dejas spēlēja grupa ”Broļi latgalīši” — muzikanti no Dagdas.

Pirmā svētku dalībniekus uzrunāja Robežnieku pagasta pārvaldes vadītāja Ērika Gabrusāne — cilvēks, kura vārdu vēsturē būtu jāieraksta zelta burtiem, jo, tieši pateicoties viņas enerģijai un neatlaidībai, izstaigājot varas gaiteņus, šī iestāde vispār tapa. Tolaik, kad viss sākās, daudzi vecie cilvēki, kuri paši sevi nespēja lāgā aprūpēt, varēja tikai sapņot par dzīves nogales pavadīšanu siltumā un tīrībā, gaišās telpās, sirsnīgu, labestīgu, gādīgu un uzmanīgu aprūpētāju pieskatīti. Šodien tā ir realitāte — veci cilvēki pansionātā jūtas kā dzimtajās mājās, bet dzīvo labāk kā mājās. Ērika pie viņiem ierodas ne kā ciemiņš, bet kā palīgs un padomdevējs, viņa labi zina gan iemītnieku morālās, gan sociālās, gan centra finansiālās problēmas. Savulaik rajona padomes priekšsēdētājs Andris Badūns tolaik vēl Robežnieku pagasta padomes priekšsēdētājas Ē. Gabrusānes ieguldījumu raksturoja šādiem vārdiem: “Viņa šo lietu virzīja no pirmsākumiem līdz loģiskam iznākumam. Nebūtu Ērikas uzstājības, nebūtu tā, kas šeit ir.”

Ērika savā uzrunā atgādināja vēsturi: “Agrāk šeit bija neliela skola, kuru apvienojām ar Robežnieku pamatskolu, cerot saņemt valsts atbalstu pamatskolas ēkas siltināšanai, bet galarezultātā finansējumu nedabūjām. Mums bija šeit jāveido pansionāts, jo gribējās, lai šīs telpas nepaliktu tukšas. Sākumā tas bija domāts 19 vietām, bet, laikam ritot, ēkai bija vajadzīgs remonts. Savā laikā mūs apciemoja labklājības ministre Dagnija Staķe, kura, iedalot 26000 latu no valsts investīciju programmas, ieteica likt pamatus jaunajai ēkai, nevis remontēt veco. Tā arī izdarījām, bet ar to viss finansējums beidzās un būvniecības pabeigšanai bijām spiesti Valsts kasē ņemt 250000 latu lielu kredītu, kas vēl ir jāatmaksā.”

Centra iemītniekus Ērika aicināja nenoslēgties sevī, nezaudēt dzīvesprieku, dalīties ar savu lielo mūža pieredzi un panākumiem, lai ar padomiem palīdzētu visiem mums virzīties uz priekšu: “Gribam, lai jūsu dzīve kļūtu vēl labāka. Novēlu, lai jums vienmēr ir siltas, mīļas un gaišas dienas, esiet priecīgi, saglabājiet savu labo garastāvokli, lai vienmēr visiem turpmākā dzīve droša! Sveicu jūs visus svētkos!”

Skuku centra pastāvēšanas visus 10 gadus iestādi vada Konstancija Kirsanova: “2000. gads — tas bija sen un nesen, kad pagastā sākām svētīgu darbu un izveidojām tik sarežģītu sociālo iestādi — pansionātu. Rakstījām projektus, braucām uz Rīgu, uz ministrijām, mūs meta laukā, mēs vienalga gājām uz mērķi un to sasniedzām. Līdz ar to viens skaists stūrītis Latgalē pie pašas Baltkrievijas robežas nav atstāts novārtā, šeit vecumdienas var pavadīt pussimta neaizsargātu, vecu un vientuļu cilvēku, par kuriem parūpēsies mūsu kolektīvs — 15 pastāvīgie darbinieki. Liels paldies viņiem par smago darbu, visi centra darbinieki ir zelta cilvēki!”

Ideja par pansionātu dzima 1998. gadā, kad šajās telpās vēl bija skola. Bērnu pagastā palika mazāk, vecu ļaužu — vairāk. Sākumā pat nebija domāts, ka šurp brauks iemītnieki arī no Rīgas rajona. Nevienam no tiem, kuri šeit mīt, negribējās doties uz pilsētas pansionātiem. Vecu ļaužu sarunās gadās dzirdēt: “Gribam uz Skukiem — tur pavisam cita attieksme pret cilvēkiem!” Desmit gadu laikā Skuku aprūpes centrs par mājām kļuva 94 cilvēkiem. Pirmajā darbības gadā centrā uzņemti pieci cilvēki, katrā nākamajā attiecīgi: 15; 4; 8; 3; 5; 4; 7; 17 un šogad — 21. Par katru centra pastāvēšanas gadu Ērika Gabrusāne iededzināja vienu svecīti lielajā svečturī. Centra iemītnieku līdzšinējā dzīve nebija rožu kaisīta, daudziem nācās sūri, grūti strādāt, daudziem šobaltdien neciešami sāp rokas un kājas, bet visus viņus vēl vairāk nomocīja vientulība savās lauku mājās, dzīvokļos. Kādam no iemītniekiem kaut kur tālienē dzīvo tuvinieki, bet vecmāmiņas un vectētiņi negribēja būt par nastu saviem mīļajiem, jo viņiem arī esot kaut kā jāizdzīvo šajā grūtajā laikā. Tā, lūk, sanācis, ka iemītniekiem centrs ir vienīgā māja, lai gan pašiem ir palikuši dzīvokļi un personīgās mājas.

Sveicēju pulkā bija Krāslavas novada domes priekšsēdētājs Gunārs Upenieks, kurš Skuku centru raksturoja ļoti trāpīgi: “Šis ir brīnums, kas, domāju, par tādu vienīgo arī paliks mūsu valstī. Es gan gribētu, lai šeit būtu liela skola, bet dzīve ir dzīve, un pati dzīve lika domāt un meklēt citus variantus. Vieglāk par visu varēja atmest ar roku un atrunāties, ka nav vietu, nav naudas, nav vēl kaut kā, bet te notika pretējais: tika pieņemts ļoti pareizs lēmums — būvēt, neskatoties ne uz ko, ņemt kredītu. Kopīgiem spēkiem tiksim galā ar to kredītu, galvenais ir tas, kas izdarīts cilvēkiem. Lai jums šeit vienmēr valda sirsnīga atmosfēra! Tagad daudzi raksta sūdzības, bet no Skukiem neesmu saņēmis nevienu tādu vēstuli. Laikam tas ir pareizi, jo dzīvojat šeit kā lielā, labā ģimenē.”

Priesteris Pāvils Raciņš atcerējās, kā pirms desmit gadiem iesvētījis pansionātu. Tobrīd viņam galvā iešāvusies doma, ka par daudz svētītā ūdens palējis. Pagāja laiks — piebūvi uzcēla. Priesteris atgādināja, ka arī pašos Robežniekos ir vēl viena būve — bijušais bērnudārzs, ko vajadzētu savest kārtībā un rast tai pielietojumu. Skuku pansionātam P. Raciņš pasniedza simbolisku dāvanu — desmit kalendārus, novēlot, lai laiks turpmāk rit tikpat labi, kā arī visiem spēku un veselību!

Desmit gados Skuku pansionātam saradies daudz draugu Latvijā, Norvēģijā, Zviedrijā, Dānijā, Polijā un Baltkrievijā. Ierasties varēja tikai tuvākie, tomēr arī viņu bija tik daudz, ka apsveikumiem laiks bija visai ierobežots, bet katrs pateica to, ko vēlējās. Tika sumināti gan centra darbinieki, gan iemītnieki, dāvinātas dāvanas un ziedi. Piemēram, Skaistas un Kalniešu pagasta pārvaldes vadītāja Gundega Grišāne pasniedza nelielas dāvaniņas diviem centra iemītniekiem no Kalniešu pagasta. Kaimiņi no Indras un Piedrujas dāvināja visiem centra iemītniekiem ļoti nepieciešamas lietas. Nelielas dāvanas pansionātam sarūpēja VAS “Hipotēku un zemes” banka Krāslavas filiāles vadītāja Iluta Nartiša pateicībā par vairāku gadu sadarbību.

Pasākuma gaitā ar labu vārdu atcerējās tos Skuku ļaudis, kuri par savām pajām izpirka un nodeva pašvaldībai šo bijušo kluba ēku, lai tā neietu postā, lai tajā būtu dzīvība. Sapnis piepildījās.

Juris ROGA