Kad nav mīlestības uz dzimto novadu

Godājamie lasītāji, paskatieties uz fotoapsūdzībām, kas “rotā” šo rakstu. Līdz sāpēm pazīstamie sižeti, kas tika publicēti mūsu laikrakstā gan pirms divdesmit, gan pirms četrdesmit gadiem. Viss tikai pasliktinājies: lielveikalu, daudzu mazo veikaliņu un pārdošanai ērto paku: maisiņu, pudeļu, flakonu, bundžu, laikmetā slodze dabai palielinājusies vairākkārt. Galvenā nelaime: lai utilizētu ķīmiskās “dāvanas”, dabai būs vajadzīgi nevis daži gadi, bet gadu desmiti. Upju un ezeru ūdeņu ķīmiskais sastāvs uzlabojas, bet fiziskais stāvoklis... Tādi nu esam saimnieki.

Nesenā kuģojumā ar prāmi uz Zviedrijas krastiem mani visvairāk pārsteidza jūras ūdeņu tīrība pie Skandināvijas valsts krastiem. Simtiem saliņu ar obligātām vasaras mājiņām, starp citu, ļoti vienkāršas arhitektūras, daudz molu, laivu piestātņu un nemaz neredzēju atkritumus, kas peldētu jūras zilgmē. Atklātā ūdens sezonā šogad diezgan daudz laika ar makšķeri un fotoaparātu pavadīju uz Daugavas. Ūdens līmenis pat vasarā bija visai augsts. Un visur vēroju skumju panorāmu: upes viļņi ik dienu dzina uz jūru pudeles, pakas un citus krāmus. Vēl briesmīgāka aina bija vērojama piekrastes zonā, kur starp krūmiem iestrēga simtiem un tūkstošiem priekšmetu, cilvēka neseno pavadoņu, kas it kā atvieglo un pat rotā mūsu sadzīvi. Tikai kāpēc šie mūžīgie krāmi vajadzīgi dabai, kura ir nenovērtējama Latgales bagātība? Visi šie Baltkrievijas un Latvijas izcelsmes “suvenīri” agri vai vēlu sasniegs Baltijas jūru, par kuras tīrību tā rūpējas Skandināvijas valstu civilizētie iedzīvotāji. Drīzumā tā saucamo tūristu “atpūtas” vietas ūdenstilpju krastos piesegs sniegs, lai pavasarī palu ūdeņi atkal aizrautu līdzi cilvēka noziedzīgās attieksmes pierādījumus.

Netikumu loks, kuru nav iespējams pārraut? Manuprāt, šo samilzušo problēmu nekavējoties var un vajag risināt kompleksi — no augšas un apakšas. Ļoti bēdīgi ir tas, ka slikti vadītajā valstī, kur valdība mainās bez mitas, sarunas par plastmasas, stikla taras — galveno draudu dabai — otrreizējās pārstrādes nepieciešamību ilgst gadu desmitus. Valstī, kura kļuvusi “slavena” ar bezdarba līmeni visā Eiropas Savienībā un uzvarējusi birokrātija, stabilas cenas 3 - 4 santīmu apmērā par izmantotu taru ātri varētu dot divkāršu efektu. Pirmkārt, simtiem bezdarbnieku varētu doties uz piepilsētas mežiem, kur sen ienākusies plastikāta un stikla “bagāta raža”, tādējādi uzlabot savu materiālo stāvokli. Otrkārt, māmuļa daba pakāpeniski sāktu attīrīties no atkritumiem, kas krājušies preču pārpilnības gadu desmitos.

Tirgus ekonomikas apstākļos daži komercprocesi norit it kā stihiski. Lūk, radās stabils pieprasījums pēc metāllūžņiem, un no otrreizējās izejvielas manāmi tika attīrīti bijušo kolhozu, sovhozu, ražošanas iecirkņu teritorijas. Tas nav mazsvarīgi, ja nopietni pievērsties Latgales tūrisma perspektīvu tēmai. Bet stikla un plastikāta atkritumu utilizācijas ziņā ir nepieciešams lēmums no augšas. Pazīstama situācija: par Latvijas mēroga analoģisku projektu realizāciju pagaidām rit gausas diskusijas valsts līmenī. Toties masveidā turpinās Latvijas mežu izciršana, bet par papīru un kartona izejvielas otrreizējo izmantošanu netiek runāts ne vārds. Tāpēc arī kā pelavas vējā izput tūkstošiem un miljoniem latu tiešā un pārnestā nozīmē. Nesen, pāršķirstot Boļeslava Prūsa romāna “Faraons” pēdējo lappusi, manu uzmanību saistīja ieliktnis ar tekstu: “Otrreizējās papīra izejvielas vākšana un realizēšana ir svarīga valsts lieta. 60 kg makulatūras taču paglābj no izciršanas vienu koku, kas izaugs 50 - 80 gados.” Grāmata izdota pirms ceturtdaļgadsimta, lūk, arī iznāk, ka viss jaunais ir labi aizmirsts vecais.

Atgriežoties pie vides piesārņošanas mūžīgi aktuālās tēmas, īpašas cerības es saistu ar pedagogiem un vecākiem. Mūsu pienākums jau no mazotnes mācīt savām atvasēm, ka mežs, pļava, krasts nav tikai dabas dāvana, bet arī dievnams, kur nav vietas netīrīgiem viesiem. Daudzas stihiskās izgāztuves visapkārt — tās ir nedzīstošas vātis uz zemes ķermeņa un tiešs pārmetums nepateicīgajiem cilvēkiem. Atpūta pie dabas krūts — pārgājieni, pikniki, ugunskuri, šašliki — tagad ir masveida parādība. Mūsu zilo ezeru novadā vietas pietiks visiem, tikai ievērosim galveno noteikumu. Atvadoties no mīļā stūrīša, neaizmirstiet savākt ne tikai savus, bet arī svešus atkritumus, lai aizvestu tos uz tuvāko konteineru, kas atrodas visās pilsētas nomalēs un citās apdzīvotajās vietās. Pavisam nesen taču Latvijā parādījies Cūkmens, kurš pastāvīgi aicina būt civilizētiem cilvēkiem. Dzīvojot izgāztuvē, neviļus sāksi rukšķēt...

Pēdējais, par ko vasarā personīgajā sarunā Cērpa ezera krastā mani palūdza cienījamā profesore, atpūtas nama “Sidari” saimniece Rita Liepiņa. Pavasarī ezera ūdeņi atveļ uz labiekārtoto krastu pudeles, cigarešu pakas, citus atkritumus, kas liecina par nevīžīgu zemledus zvejas cienītāju atrašanos uz ledus. Aktīvās atpūtas vietas neklājas pārvērst par izgāztuvēm — tā taču ir tipiska aina. Grādīgās dziras malks pirms pusdienām saltā laikā ir svēta lieta. Tikai atcerēsimies, ka dāvanu un suvenīru arsenālā katram no mums ir metāla blašķe. Tad vai ir vērts stiept uz ledus stikla taru, lai vēlāk to tur arī atstātu. Pēc maltītes svaigā gaisā makšķernieka kastē jāsaliek viss, kas ir palicis pāri pēc atpūtas.

Patīkamu atpūtu pie ūdeņiem jebkurā gadalaikā!

Aleksejs GONČAROVS