Jāzeps Stikuts: “Toreiz tie nebija joki!”

1989. gada 19. martā Jāzeps fotografēja un filmēja sarkanbaltsarkanā karoga pacelšanu Dagdā galvenokārt ģimenes albumam, saviem draugiem un domubiedriem. Šodien viņš pauž nozēlu, ka maz bildējis, jo tikai tagad apzinās, cik liela nozīme Latvijas vēsturē ir katrai tā laika fotogrāfijai. Labākā vai sliktākā kvalitātē, bet katrs šāds uzņēmums atspoguļo notikumus neinterpretēti un patiesi.

“Es labi atceros tos notikumus,” turpina Jāzeps. “Biju labi ekipēts — uz pasākumu paņēmu divus “Zenit” fotoaparātus. Vienā bija melnbaltā filmiņa, otrā — diapozitīvu filmiņa, no kuras pēc tam varēja pasūtīt izgatavot krāsu fotogrāfijas. Apbruņojos ar transfokatoru, kas objektīva fokusu palielināja divas reizes. Līdzi paņēmu arī personīgo 8-milimetru kinokameru ”Kvarc”, kaseti ar filmu nesen atdevu Arnicānam. Starp citu, tas, ko dara Aivars, ir ļoti nepieciešams arī vēsturiskā taisnīguma vārdā. Klausos sarunas, jau tagad ļaudis ceļ saulītē cilvēkus, kuri pirkstu nav pielikuši pie karoga celšanas. Tālab ir svarīgi parādīt sabiedrībai īstos varoņus, kas visu organizēja un darīja.

Ko tobrīd vēlējos, visu nofotografēju. Ar šodienas skatu — fotografēju un filmēju pārāk maz, jo tagad šim materiālam ir vēsturiska vērtība. Visspilgtākās pozitīvās atmiņas ir saistībā ar lielo cilvēku pulku — ļaužu sapulcējās negaidīti daudz. Karogu iesvētīja baznīcā, pie manis pienāca mācītājs un pajautāja: “Varbūt esat no Rīgas?” Tajā laikā kinokameras bija retums, atceros, ka vēl tikai Zanders filmēja ar labāku, 16-milimetru kameru, bet es tādu nevarēju atļauties.

Tolaik biju aktīvs tautfrontietis, Dagdā vispār bija ļoti stipra Latvijas Tautas frontes nodaļa, bijām spēks, no kura reāli baidījās. Jā, vienā pagastā mūs atbalstīja, otrā — nē, trešā — pa vidu, bet tajos juku laikos no Tautas frontes jau baidījās.
Dagdā tika pacelts pirmais sarkanbaltsarkanais karogs mūsu rajonā, komunisti bija dikti pret to. Mums jau vietējā vara tajā laikā nepalīdzēja, lika visus šķēršļus: tur nedrīkst, tur nedrīkst, bet jāatļauj ir. No Rīgas spiež, sak, netraciniet tautfrontiešus. Beigu beigās atļāva pacelt virs kinoteātra, kuram virs ieejas rakstīts “Komjaunietis” — vismaz tā paņirgājās par mums. Un šo pirmo karogu norāva nakts aizsegā! Mēs tajā lielajā pacilātībā domājām, ka viss būs kārtībā, bet patiesībā ienaidnieku bija daudz. Atklāti paust savu nostāju viņi baidījās, pat pučistu sarīkoto apvērsumu Maskavā komunisti Dagdā baidījās atklāti svinēt. Lai gan varas nodevēju sarakstu sastādīja — mums bija savs izlūks, kurš to sarakstu dabūja, un tajā bija ap trim desmitiem vārdu un uzvārdu. Toreiz tie nebija joki, domāju, ja Latvijas komunistiem no Maskavas dotu lielāku varu, te būtu liels slaktiņš.

Es svēti ticēju, ka darām labu darbu. Savam priekšniekam banketā kādā strīdā cirtu pretī: “Latvija vienalga būs brīva, sagaidīšu es to vai nē!” Šis bļāva pretī: “Vēsturi nepagriezīsi atpakaļ!” Jau otrajā diena izsauca uz kabinetu un pilnā nopietnībā sacīja, ka ar mani nodarbosies Valsts drošības dienests. Atbildēju, ka mīlēt Dzimteni nav pats sliktākais cilvēka pārkāpums!”
Jāzeps ļoti pārdzīvo, ka pirmais Dagdā paceltais karogs nav saglabājies. Pēc naktī veiktā vandalisma akta ieplēsto sarkanbaltsarkano karogu salāpīja un saveda kārtībā Jāzepa dzīvesbiedre Antoņina Stikute. Dagdas tautfrontieši ar šo salāpīto karogu brauca uz barikādēm Rīgā, kur gadījās dzirdēt tā brīža situācijai visai glaimojošus vārdus: “Skat, šiem to karogu laikam būs miliči vai omonieši atņēmuši...” Vēlāk karogu nodeva domei glabāšanā, kur tas mīklaini nozuda. Starp citu, tieši Rīgā Jāzepam paveicās nofotografēt ainu, kas viņam ļoti mīļa: attēla centrā sarkanbaltsarkanais karogs uz tumšas debess fona, kam no bildes viena stūra tuvojas sīks helihopters, no kura neatkarības pretinieki izplatīja skrejlapas. Attēls saucas ”Maitas putns un brīvība!”

Juris ROGA