Ukraina — Latvija — Afganistāna

Tā sākās svinības galvenā pasākuma sakarā — mūsu Valentīnai apritēja apaļa jubileja, bet mēs, viņas senie draugi, protams, nepalaidām garām izdevību, lai pulcētos kopā pie bagātīgi klāta galda jautrā kompānijā.

Tas bija nesen, tas bija sen... Paklausot draudzenes Allas padomam, ukrainiete Valentīna Djačoka no tālās Viņņicas apgabala Hmeļņikas pilsētiņas atbrauca mācīties uz Rīgu. Beigusi kooperatīvo tehnikumu, viņa pēc norīkojuma atbrauca uz Krāslavu. Tehniķu tehnologu toreiz bija atliku likām, tāpēc jaunā speciāliste tika nosūtīta darbā uz Izvaltu. Atzīstoties godīgi, pēc lielpilsētas Latgales nomale absolventei neizraisīja sajūsmu, tikai kur tu liksies...

Vecākā kolēģe sabiedriskās ēdināšanas sfērā Manefa Kazimirova juta līdzi jaunajai pavārei un kādu reizi, stāvot aiz bufetes letes, izmeta pravietisku frāzi: “Nekas, Valentīna, neuztraucies, mēs tevi izdosim pie vīra.”. Gluži kā ūdenī skatījās. Bufetnieces dēls Voldemārs bieži ielūkojās lauku ēdnīcā, un, kā vēlāk noskaidrojās, viņu interesēja ne tikai smalkmaizītes. Abi bija jauni, arī Valentīnai iepatikās lauksaimniecības akadēmijas students — nav jau traktorists, ne arī gans. Bija deju vakari, diskotēkas, bet te līgavainis saņēma pavēsti no kara komisariāta — bija jāiet dienestā. Abi to divu gadu termiņu uzskatīja par atbildīgu eksāmenu jūtu pārbaudei. Un izturēja, tad sekoja lepnas kāzas Dagdas ēdnīcā, ap to laiku līgava tika paaugstināta amatā un kļuva par sabiedriskās ēdināšanas tehnoloģi. Lai arī ne Krāslavā, bet kaimiņpilsētiņā. Pats esmu liecinieks: kāzu viesi līksmoja uz nebēdu, un man toreiz tik tikko pietika desmit fotofilmu.

Tālāk viss bija kā pie cilvēkiem. Ģimenes galva turpināja savu inženiera melioratora karjeru, bet viņa dzīvesbiedre pēc PSRS sabrukuma vairāk nekā divus gadu desmitus strādā ģimnāzijas ēdnīcā. Kazimirovu galvenā bagātība ir meita Karīna. Skaidrs, ka augstskolas absolvente tā arī palika Rīgā, kur ar dzīvesbiedru Konstantīnu jau nopirkusi dzīvokli. Abi apmierināti ar amatiem un pastāvīgi apciemo Krāslavu.

Tā nu sanāca, ka jubilāres radi nevarēja atbraukt no tālienes, tāpēc radās ideja sarīkot ukraiņu maskarādi, kas arī pārsteidza mūsu Valentīnu. Kad tika iededzinātas sveces, tad pēc daudzu draugu lūguma šo goda misiju svinību gaviļniece uzticēja Pēterim Suveizdam. Jau nezinu, kā tas sagadījās, tikai pie svētku galda “nejauši” pagadījās divi svešinieki — Francis Kovaļevskis un Oļģerts Kupcovs no Afganistānas kara veterānu Rēzeknes biedrības. Viņi nolasīja NVS dalībvalstu vadītāju padomes karavīru internacionālistu lietu komitejas pavēli ar Padomju Savienības Varoņa Ruslana Auševa parakstu un pasniedza Pēterim Seveizdam, pirmajam Krāslavā, medaļu “20 gadi kopš padomju karaspēka izvešanas no Afganistānas”. Tāda, lūk, asinīm slacītā kaujas brālība. Sarkanās Zvaigznes ordeņa kavalieris ar saviļņojumu saņēma kārtējo kaujas apbalvojumu. Viņš jau nevar precīzi pateikt, cik viņam to ir. Taču Pēterim ļoti dārga ir medaļa “No pateicīgās afgāņu tautas”. Tālāk sekoja jubilejas tosti, konkursi, spēles un loterija. Centās pasākuma vadītāja Viktorija Cimmermane, bet dzīvā mūzika aizpildīja mazās pauzes. Visi līksmoja, dejoja, bārstīja asprātības, bet es nejauši pamanīju, ka ļoti ilgi savā starpā sarunājās sabiedriskās ēdināšanas veterānes Valentīna Gekiša un Manefa Kazimirova, visu laiku pievēršot skatienu jubilāru pārim. Prieks un laime bija lasāmi viņu sejās, žēl tikai, ka straujš ir laika ritējums.

Galda servējums un svētku ēdienkarte ir atsevišķa tēma. Krāslavas pavāru un konditoru slava dzīvo un nemazinās ilgus gadu desmitus, bet kolēģes jubilejai apkalpojošā brigāde pacentās īpaši. Pildīta līdaka, galda rota, Latgales vizītkarte, izskatījās gluži kā izstādes eksemplārs. Ko vien nobaudi, mēli var norīt...

Katra mūsu draudzīgās kompānijas kopā sanākšana nepaiet bez pārsteigumiem. Pagājušajā reizē piknikā “programmas nagla” bija kokteilis ar medu un degvīnu, ko Kazimirovi bija atveduši no Ukrainas. Bez šaubām, jubilejas svinības ar ukraiņu kolorītu paliks atmiņa arī kā improvizēts uguns šovs. Kāds? Tas ir mazs noslēpums.

Aleksejs GONČAROVS