Kā darīt galu ķīšu valstībai?

Slikti klājas makšķerniekiem un spiningotājiem: pagājušā vasara ar ekstremālām temperatūrām pasliktināja arī tāpat kritisko situāciju Latvijas dabiskajās un mākslīgajās ūdenstilpēs. Visuviet gāja bojā dīķos kultivētās foreles, ir bažas, ka krasi samazināsies ezera repšu krājumi, ko pašlaik apstiprina rūpnieciskie zvejnieki, kuriem ir licences. Dziļi vīlušies, no Daugavas krastiem atgriežas vēdzeļu nakts zvejas cienītāji.

Pagastu kooperācijas nesenais eksperiments zivsaimnieciskās darbības sfērā, kā saka, izgāzās ar blīkšķi. Praktizētā licencētā amatierzveja tikai sarežģīja situāciju uz mūsu lielākajiem ezeriem. Tie ir Sīvers, Dridzis, kā arī Indrs un Ārdavs. Saskaņā ar pārskatiem dažādos gados šajos ezeros tika ielaists simtiem tūkstošu līdaku mazuļu, bet rezultāts līdzinās nullei. Kas tas ir, falsificētu datu vai zivkopības pasākumu nepareizas norises piemērs?

Fakts ir acīmredzams: ar katru gadu palielinās amatiermakšķernieku skaits. Ļoti liela spiningotāju, gruntsmakšķernieku saime turpina iegādāties braucamrīkus, mūsdienīgus peldlīdzekļus, Japānas ražojuma motorus, eholotes, zvejas superrīkus. Lūk, arī iznāk, ka izdzīvošanas iespējas cilvēks atstāj tikai ķīšiem mazā pirksta lielumā, kuri aizņem visu zemūdens telpu. Nežēlojot saviem vīru priekiem simtiem latu, mēs kaut kā nemaz nepadomājam par to, ka katram no mums jāiegulda arī savi līdzekļi zivju resursu atjaunošanā, jo tie nav bezgalīgi. Ezeri ar izsīkušiem zivju krājumiem, motorizēto peldlīdzekļu skaita strauja palielināšanās ūdens plašumos — lūk, aktīvās atpūtas pie ūdeņiem cienītāju zemas pašapziņas un alkatīgu interešu neveselīga triumfa likumsakarīgas sekas. Gan pirms divdesmit, gan pirms desmit gadiem man nācās daudz strīdēties ar “speciālistiem”, kuri centās pierādīt, ka Sīverā zandartu un plaužu ir pārpārēm. Pagāja pavisam neilgs laika posms, bet desmit kilogramu smagie ezera zandarti, padomju laika zivkopju darba augļi, kļuva par leģendu. Pat piekrastes iedzīvotāji jau paši piedāvā pilnībā aizliegt rūpniecisko zveju uz gadiem pieciem.

Tūristu pieplūduma samazināšanās ezeru novadā — tās ir ne tikai krīzes sekas, bet arī Latgales pievilcības mazināšanās makšķernieku skatījumā. Vienkārši bezjēdzīgi būtu runāt par makšķerēšanas tūrisma attīstību bez pārdomāta zivsaimnieciskās darbības pasākumu kompleksa.

Vēl satraucošāka ir izveidojusies situācija uz Daugavas. Jaunizceptie trolinga propagandisti, kuri nebeidz skandināt par plēsoņu zivju šķietamu pārpilnību, kļūdās galvenajā jautājumā: trauslo dabas mehānismu var izjaukt divu vai triju gadu laikā, bet zivju resursu atgūšanai būs vajadzīgi gadi, pat gadu desmiti. Slikti vadāmā valstī arī dabas aizsardzības likumi ir ļoti nepilnīgi. Pavasarī valsti bija pārņēmis protestu vilnis, kad pilnīgi likumīgi motorlaivas vagoja pat mazas upes, bet pie mums — mazus ezerus zivju nārsta laikā maijā.

Samilzušo problēmu kompleksam pieskaitīsim Ķīnas ražojuma makšķerauklas tīklu pārpilnību tirdzniecībā par nieka cenām, malu zvejnieku patvaļu un zivju aizsardzības dienesta inspektoru augošo slodzi. Tad arī kļūst saprotama apakšvirsraksta “Tālāk vairs nav kur” jēga. Par to pagājušajā vasarā Daugavas krastā man bija saruna ar vides ministru Raimondu Vējoni. Augstais viesis pilnībā piekrita maniem satraucošajiem argumentiem par to, ka Latgales ezeros un dabas parkā “Daugavas loki” izveidojusies kritiska situācija. Šķiet, ka ministrs reāli pārzina informāciju, viņš visu laiku teica “vajag”. Tikai cik gadu mums būs jāsamierinās ar labiem vēlējumiem, ar kuriem ir bruģēts ceļš uz elli? Tērēt laiku arī turpmāk — tas ir noziedzīgi, un jau sen būtu laiks no tukšas muldēšanas pāriet pie reāliem darbiem. Mūsu gadījumā “zilā druva” jāglābj nekavējoties.

Juris Valters: makšķerējiet kopā ar mums!

Mans sarunbiedrs — vasaras spiningotāju sacensību organizētājs uz Daugavas. Juris Valters — “Varavīksnes” skolas un Baltijas Krievu institūta absolvents. Individuālais komersants, reģistrējis juridisko pakalpojumu firmu “De jure plus”. Makšķernieks kopš bērnības un darbīgs cilvēks, kurš sapņo izveidot domubiedru sabiedrisko organi- zāciju. Šī gada martā kopā ar Jāni Muižnieku viņš īstenoja sapni, nodibinādams Krāslavas novada makšķernieku biedrību “Sams”.

— Ar ko viss sākās?

— Ilgi meklēju domubiedrus, un tagad mēs jau esam septiņi cilvēki. Visi labi apzināmies, ka mūsu Latgale ir bagāta ar ezeriem, tikai ne ar zivju resursiem. Apkārt valda vispārējs sašutums un nekā nedarīšana. Cik ilgi var vērot, kā turpinās ezeru iznīcināšana? Malu zvejnieki, kuri apjozuši ar tīkliem visu Latgali, bezdarbnieki ūdenstilpju krastos pārtikas un piepelnīšanās līdzekļu meklējumos, slikti kontrolētā rūpnieciskā zveja, makšķernieku amatieru armija, kas aizvien palielinās. Visus pārņēmusi tikai alkatīga patērētājinterese — ņemt un neko nedot pretī. Iznākums ir bēdīgs: ezeri pārvērtušies par sīkzivju perēkļiem, bet ezeriņi — par purviem.

Stunda ir situsi, un laiks no tukšām sarunām pāriet pie darbiem. Ne tikai mums, bet visiem makšķerniekiem, kuriem ir sirdsapziņa, cita ceļa, kā atgūt mūsu ezeru kādreizējo pievilcību, vienkārši nav.

— Patīkami dzirdēt par šādu jaunatnes iniciatīvu. Tikai nevajag izgudrot velosipēdu. “Ezerzeme” vairākkārt stāstīja par kaimiņu Ludzas novada zivkopja Andreja Oševerova sekmīgo eksperimentu. Šis cilvēks “izārstēja” Šķaunes ezeru ar diviem “medikamentiem” — iznīcināja tīklus un sāka ielaist ūdenstilpē līdaku, zandartu un sīgu mazuļus.

— Arī mūsu biedrība pacentīsies atkārtot šo ļoti vērtīgo pieredzi uz Ārdava ezera. Dabiskā ūdenstilpe 230 hektāru platībā, mūsuprāt, pilnībā atbilst zivsaimnieciskiem uzdevumiem. Pietiekami liels ūdens spogulis, dziļums, kas vietām sasniedz pusotra desmita metru, bagātīga barības bāze, Dubnas upe. Un brīnišķīgas ainavas, kas ir svarīgi tūristiem. Pašlaik kārtojam dokumentāciju, lai saņemtu apsaimniekošanas tiesības. Noskatījām labu krastmalas bāzes vietu pie viesu mājas “Dīva dōrzi”. Ja viss mums izdosies, tad mūsu pieredze kļūs par papildstimulu tūrisma attīstībai Latgalē — ar makšķerēšanas novirzienu. Galvenais uzdevums ir padarīt Ārdava ezeru pievilcīgu makšķerniekiem un spiningotājiem. Pašlaik realitāte ir tāda, ka pat rūpnieciskie zvejnieki atsakās pirkt licences, lai zvejotu ar tīkliem — ezerā praktiski izsīkuši zivju krājumi.

— Kā jūs plānojat atgūt ezera pie Sauleskalna kādreizējo slavu? Vēl pirms trim gadu desmitiem es ar prieku spiningoju līdakas uz Ārdava un, lai noķertu noteikto piecu kilogramu normu, bija vajadzīgs ne vairāk par divām trim stundām. Bet pēdējos 15 - 20 gados uz āķa trāpījās galvenokārt noteiktajam lielumam neatbilstošas līdakas, tā saucamās “siļķes”.

— Lūk, mēs arī kaldinām zivkopības plānus, par prioritāti ņemot līdaku ataudzēšanu. Vissāpīgākais mums ir finanšu jautājums. Domājam nopelnīt naudu ar licenču realizēšanu. Vienreizēja maksā 5 latus, mēneša — 5, ceturkšņa — 8, gada — 20 latu. Būs atlaižu un bezmaksas ceļazīmju sistēma — pusaudžiem līdz 16 gadiem, pensionāriem vecumā pēc 65 gadiem, 1. un 2. grupas invalīdiem, politrepresētajiem, kā arī biedrības biedriem. Protams, pirmajos gados būtu naivi cerēt uz rekorda lomiem. Svarīgs ir cits: iegādājoties mūsu licences, katrs makšķernieks veicinās zivju resursu strauju atjaunošanu. Tuvākajos trijos gados mēs ielaidīsim ezerā vismaz 100000 līdaku mazuļu. Un nevis vienā vietā, kā tas tika darīts agrāk. Barības bāze līdakām ir ļoti bagātīga. Tagad kārta zandartu un, iespējams, sīgu mazuļu ielaišanai.

Protams, pirmajos gados līdzekļu, ko gūsim no licenču realizēšanas, būs nepietiekami, tāpēc mēs meklējam sponsorus, ieinteresētus cilvēkus, galvenokārt īstus copmaņus un viesu māju saimniekus. Strādājam arī pie projektiem, lai piesaistītu investīcijas. Arī Andrejs Oševerovs ne jau uzreiz guva spīdošus rezultātus, taču divi trīs gadi ir neliels laika posms, kad varēs cerēt uz labiem panākumiem. Jābūt pacietīgiem, jāstrādā un pilnībā jāiznīdē malu zveja.

— Kādā veidā?

— Pirmkārt, publiski jāvēršas pie tiem cilvēkiem, kuri ir vainojami Latgales ezeru bojāejā. Otrkārt, regulāri jāorganizē reidi biedrības “Sams” spēkiem, treškārt, aktīvi jāsadarbojas ar valsts policiju, un tādas sarunas noris sekmīgi. Uzskatu, ka biedrības biedru regulāra klātbūtne uz ezera jebkurā gadalaikā ir labā-kais līdzeklis, kā pasargāt Ārdava ezeru no malu zvejniekiem. Mums ir zināmi pat elektrisko ierīču pielietošanas gadījumi. Tāda diemžēl tagad izveidojusies situācija...
— Cerēsim uz mūsu lasītāju, aktīvās atpūtas cienītāju, atsaucību. Vēl jo vairāk tāpēc, ka vecākā gadagājuma cilvēki vēl atceras īstas copes uz Ārdava. Arī bāzes vieta izraudzīta ļoti veiksmīgi — laba piebrauktuve, blakus viesu nams ar niedru jumtu.

— Mēs nežēlojām līdzekļus atpūtas bāzes iekārtošanai, lai tā piesaistītu ne tikai copmaņus, bet arī tūristus. Domājam par iespēju iznomāt laivas, kanoe. Risinām dialogu par sadarbību ar viesu namiem “Dīva dōrzi”, “Arkādija”, makšķerēšanas piederumu veikalu “Silans” un kafejnīcu “Todes”...

Lai iestātos mūsu biedrībā, jāiepazīstas ar statūtiem un makšķernieka ētikas kodeksu, jāaizpilda standarta iesnieguma veidlapa un jāiemaksā biedra nauda, kas dod privilēģijas. Visas uzziņas pa tālr. 20345647, 28448446.

— Kāpēc biedrība saucas “Sams?

— Kurš no makšķerniekiem nesapņoja noķert samu! Latvijā jau tiek praktizēta ūsaino plēsoņu audzēšana ezera apstākļos. Ja darbi ritēs sekmīgi, kāpēc gan neriskēt audzēt samus arī Ārdava ezerā. Izmantojot gadījumu, aicinu visas ieinteresētās personas, fiziskas un juridiskas — makšķerējiet kopā ar mums! Gana činkstēt...

Aleksejs GONČAROVS