4. novembrī Skaistas pamatskolas zālē atklāta kārtējā izstāde no skolas muzeja fonda, šoreiz tā veltīta Skaistas skolas skolēnu organizāciju — oktobrēnu, pionieru, komjauniešu — darbībai no 1940. līdz 1989. gadam. Izstādes veidošanā lielu darbu ieguldījusi bijusī mācību pārzine Viktorija Urbanoviča, kurai palīgā gāja bijušais skolas direktors Edvīns Vecelis. Abi pedagogi šobrīd ir bezdarbnieki, kuri nodarbināti simtlatnieku programmā. Kurš gan vēl labāk par viņiem spētu savest kārtībā skolas muzeja fondu, turklāt paralēli ceļot gaismā un iepazīstinot jauno paaudzi ar pagātnes notikumiem, atmiņām. Starp citu, bērniem bija dots brīvprātīgs uzdevums — mājās noskaidrot vecāku atmiņas par šo laika posmu, lai pēc tam varētu padalīties tajās ar citiem.
Tiem pseidopatriotiem, kuri, lasot šīs rindas, jau ir satraukušies līdz baltkvēlei par izstādes tematiku un sarkanās krāsas pārbagātību tajā, der atgādināt šādus vārdus: “Es ar mīlestību atmodos uz pagātni — tur nav ne labā, ne sliktā — tā bija kaut kāda nepieciešama mācība. Pagātne ir palikusi aiz muguras. To nav iespējams mainīt. Es priecājos, ka esmu izgājis tai cauri, tāpēc varu svētīt šo dienu.”
Mēģināt aprakstīt izstādi ir tāpat, kā mēģināt aprakstīt kopējās cilvēku atmiņas — tikpat kā neiespējami, un nav arī tādas vajadzības. Pilnīgi droši, ka neatradīsim nevienu, kurš padomju varas gados nav bijis oktobrēns, pionieris vai komjaunietis. Tā laika paaudzei šī izstāde atmiņā atsauca visupirms jau skaistos bērnības un jaunības gadus, kuriem nav nekā kopēja ne ar kādu politiku un politisko strāvojumu vai krāsojumu.
Tagadējiem skolēniem laikam jau ir interesanti noraudzīties uz oktobrēnu zvaigznītēm, vimpeļiem, pionieru kaklautiem, krūšu lentēm, karogiem un senajām fotogrāfijām, kurās daži noteikti atpazina savus vecākus skolas gados. Tagadējiem zemkopjiem, lopkopjiem, bijušajiem vai esošajiem, augstāka vai zemāka ranga priekšniekiem šī izstāde atsauks atmiņā draiskos skolas gadus, kas patiesībā bija mazāk draiski nekā tagadējai skolas paaudzei, bet daudz piesātinātāki un bagātāki, jo brīvprātīgi obligātā darbība šajās organizācijās visus nolika pie lietas, un nedarbiem neatlika daudz laika. Spēcīgs bija arī pašdisciplinējošs faktors — dau- dzi skolēni juta iekšēju bijību: “Kas nu būs, ja mani par pārkāpumiem un sliktu uzvedību tagad “izmetīs” no pionieriem?” Vajadzēja vai nevajadzēja, visi bija aizņemti ar konkrētiem pienākumiem, notika arī dažādas sacensības, kurās skolēni iemācījās kaut ko lietderīgu un turpmākajā dzīvē noderīgu.
Viens no izstādes vērtīgākajiem un interesantākajiem materiāliem nebūt nav sarkanie karogi un vimpeļi, taures un bungas, bet gan to laiku amatierfotogrāfijas un apkopotie dati par Skaistas skolas vecākajiem pionieru vienības vadītājiem un pionieru vienības priekšsēdētājiem, kas aptver laika posmu no 1940. gada līdz 1988. gadam. Lūk, kuri bija pirmie: no 1940.-1943. gadam vecākā pionieru vadītāja ir Vincentīna Vēvere un Vera Auziņa, pionieru skaits — no 21-30 skolēniem. Pirmā skolas posmvede — Jadviga Ponomarjova. Interesants fakts — 1944. gadā pionieru vadītājas pienākumus veica 7. klases skolniece Klementīna Utāne. Turpmākajos gados par vecākajiem pionieru vadītājiem strādājuši Helēna Aleksandroviča, Tamāra Ļahova, Mihails Leonovs, Lūcija Stupiša, Emīlija Eižvertiņa, Lūcija Litvinska, Zenta Saksone, Longina Zukule (Orupe), Aleksandrs Kadenecs, Marija Gasperoviča un pēdējā laika posmā no 1978. līdz 1988. gadam atkal Aleksandrs Kadenecs.
Izstādē apskatei izliktas unikālas fotogrāfijas par tā laika vislielāko notikumu skolas vēsturē — Skaistas skolēni brauca atpūsties uz Arteku pie Melnās jūras. Skaistas skola bija pārstāvēta arī Vissavienības pionieru salidojumā Rīgā.
Padomju varas gados skolas organizāciju dalībnieki ir kopuši un uzturējuši pienācīgā kārtībā karavīru apbedījumu vietas. Liela lomu darbaudzināšanā spēlēja tā saucamās ražošanas brigādes, kas arī bija viens liels un nozīmīgs tā laika skolēnu dzīves posms.
Gribam vai negribam atcerēties, bet tā ir mūsu pagātne. Senie grieķi ir sacījuši, ka paši Dievi nevar padarīt bijušo par nebijušu.
“Esmu gandarīta, ka devu dzīvi tam, kas pusmūžu glabājās kastēs aizmirsts un nesakārtots,” uzsver Viktorija Urbanoviča. “Kā biju skolotāja, tā arī paliku skolotāja — nekur tālu no skolas neaizmuku. Domas un plāni ir lieli, gribas pilnībā sakārtot skolas muzeja telpu, lai viss ir pārskatāms un viegli pieejams un atrodams. Lai šis darbs nebūtu veltīgs, nākotnē pagasta pārvaldei jāatrod iespēja finansēt skolas muzejā vienu štata vienību, kaut maz apmaksātu, bet lai tāda tur būtu, lai būtu, kas visu uztur kārtībā. Jau tagad, pēc pirmajām izstādēm, pie manis vērsās vairāki pensionāri, kuri gatavi uzdāvināt skolai tās vēstures liecības, kas šodien ir viņu īpašumā. Kāda būs nākamā izstāde? Mūsu bijušajam direktoram Edvīnam Vecelim drīz apritēs 55 gadu jubileja — acīmredzot izstādi veltīsim viņam un pedagoga ilgajam darba posmam skolā.”
Juris ROGA
.jpg)
.jpg)
