Centrālā loma — Ivanam

— Jums kolektīvā tāda neordināra situācija — viens vīrietis, daudz sieviešu…

— Jā, bet patiesībā esam divi — ir arī autovadītājs!

— Kāpēc tu atnāci uz kolektīvu, paliki un darbojies jau astoņus gadus?

— Vienkārši man piedāvāja...

— Cik zinu, Erna piedāvāja arī citiem, tiesa, tikai vienu reizi. Varbūt Svariņos vairs nav nekādu citu iespēju sevi apliecināt, nav citas izklaides, nebija ko darīt?

— Redz, es neesmu pretinieks interesantām lietām. Turklāt skolā dziedāju un dejoju — nebija nekādu problēmu visu atcerēties. Līdz 8. klasei biju solists skolas ansamblī, kuru vadīja dziedāšanas skolotāja Irēna Dimpere, vecākajās klasēs pievērsos dejošanai. Esmu no sirds pateicīgs Veltai Kalniņai, kura pieradināja mūs būt aktīviem. Velta Fjodorovna iemācīja ne tikai valsi, viņas priekšā tiešām jānoņem cepure.

— Vai kādreiz nav piedzīvota vilšanās?

— Kāda vilšanās, es viens — sieviešu daudz! Tas gan nebija noteicošais, es visu laiku cerēju, ka man pievienosies kāds no pagasta vīriešiem. Pats neesmu vietējais, tālab sākumā bija grūti iekļauties kolektīvā, bet tagad jau esmu kā savējais.

— Turklāt esi centrālā figūra un varbūt pat negribi konkurentu. Kas notiek, ja saslimsti?

— Sanāk, ka centrālā. Patiesībā, ja kāds ieinteresētos, kolektīvā vieta būtu abiem, bet vajag jautru cilvēku un tādu, kurš iejustos kolektīvā kā savējais. Mums te sapulcējušies radoši cilvēki.

Slimot man nav laika, slimības lapa bija tikai viena, un tad operācijas dēļ. Tādi gadījumi, kad nevaru būt kopā ar kolektīvu, ir reti, bet tas nenozīmē, ka “Večerinka” neuzstāsies. Sievietes dejo vienas.

— Efekts jau cits...

— Jā, aina veidojas cita… Tas tā nav tikai pie mums, piemēram, Jēkabpils ansambļa kolektīvā dzied viens puisis, viņš tajā arī ir atslēgas figūra.

— Kā tev izdodas vienmēr būt jautram?

— Dzīvē esmu tāds! Arī repertuārs ir tāds, lai priecētu ļaudis. Tiekos ar dažādiem cilvēkiem, latviešiem, krieviem, baltkrieviem — visi saka: “Forši!” Tas, ko mēs darām uz skatuves, Latvijā reti sastopams. Pamatā visi kolektīvi vai nu dzied, vai dejo. Viens mans klasesbiedrs, kurš tagad dzīvo Baltkrievijā, salīdzināja pasākumus šeit un pie viņiem. Baltkrievijā visi pasākumi ir izteikti aizraujoši un dinamiski, bet Latvijā daudziem pasā- kumiem raksturīgs sērīgums, kontrasts milzīgs. Bet tādas ir šo tautu tradīcijas. Ir jau arī latviešiem jautras dejas un dziesmas, tomēr lielākoties tās ir orientētas uz citu publiku nekā Baltkrievijā. Manuprāt, jebkurš cilvēks, apmeklējot pasākumu, nāk pēc svētkiem. Ja viņi gribēs folkloru, tad arī meklēs tāda satura pasākumu. Tāpēc ir jāpielāgojas cilvēku prasībām, un mēs to darām.

— Pats pēc tautības esi…

— Latvietis. Māte latviete, tēvs baltkrievs.

— Vai darbošanās kolektīvā tev atņem daudz laika?

— Laiku var atrast, kad pavisam nesanāk savietot darbu ar dejošanu, tad neko darīt. Bet tas ir ļoti reti. Kad kolektīvs ir projām, ir sajūta, ka vajadzēja visu pamest un braukt, bet ne vienmēr tā var.

— Astoņu gadu laikā tev neviens nepārmeta sliktu dejas soli vai zvaigžņu slimību?

— Nē, neko tamlīdzīgu neesmu dzirdējis, kaut gan visus viedokļus nekad nedzirdēsi. Sākumā mūs vispār uzņēma uz “urā”. Vīrieši saka: ”Ak, cik tev labi, tev tur daudz sieviešu!” Atbildu: “Nāc pats, pamēģini!” Redziet, ne katrs var. Esat ievērojuši, cik bērnu ir skolā? Bet cik no tiem ir deju kolektīvā? Pieaugušie nav bērni, viņus ierunāt ir daudz grūtāk. Tajā pašā laikā Svariņu tautas nams ir kolektīviem bagātākais visa rajona kultūras dzīvē. Te liels nopelns ir tautas nama direktorei un pasākumu organizatorei Ernai. Tālākais atkarīgs no pašiem cilvēkiem, ar varu nevienu nepiespiedīsi.

— Vīrieši ar skaudību noraugās uz kolektīva daiļā dzimuma pārstāvēm — visas slaidas un skaistas kā modeles no žurnāla vāka! Laikam dejošana kolektīvā nav viegla pastaiga.

— Tas ir ļoti smags darbs, turklāt ar gadiem jaunāki nekļūstam. Bijuši koncerti, kad rādījām 12 priekšnesumus pēc kārtas. Bija laiks, kad izbraucām uz Dagdu — vairāk kā stundu ilgs priekšnesums pansionāta pirmajā stāvā, pēc tam tas pats atkārtojas otrajā stāvā. Tagad braucam uz SIA “Brīvība” vakariem, arī tur priekšnesums būs ilgāks par stundu. Pēc dejām visas drēbes ir pilnīgi slapjas.

— Zālē jau neredz: sausas vai slapjas.

— Tāpēc no malas visiem šķiet, a, kas tur liels — padejot! Pieskaitiet vēl mēģinājumus, kuri ilgst 1,5-2 stundas.

— Laikam esi sportists?

— Kāds tur sportists! Skolas gados gan sportoju, ne bez tā. Futbols, vieglatlētika, Aglonā gāju uz karatē nodarbībām, mācoties Jaunaglonas arodvidusskolā, kuru pabeidzu kā gāzelektrometinātājs. Pēc dienesta armijā atgriezos uz Ezernieku pagastu, pēc gada apprecējos ar Oksanu un 1992. gadā pārbraucām uz Baltkrieviju pie viņas vecākiem.

— Kāpēc aizbraucāt no Latvijas?

— Tobrīd Latvijā valdīja pilnīgs sabrukums un haoss, bet Baltkrievijā bija zināma stabilitāte. Atgriezāmies 1997. gadā, lai palīdzētu vecākiem, tēvs slimoja. Esmu no Egļevas, sieva svariņiete. Pēc trim gadiem pārcēlāmies uz Svariņiem.

— Ko šobrīd dari?

— Desmit gadus nostrādāju mežā, ar motorzāģi laidu kokus, tagad esmu pārvaldnieks firmā. Manā pakļautībā desmit cilvēku, jāparāda, kur strādāt, kā strādāt, jāseko viņu darbam, jāskatās materiāla kvalitāte un virkne citu pienākumu. Vārdu sakot, ļoti atbildīgs darbs. Desmit cilvēku — tā vien jau ir milzīga atbildība.

Lai gan dejot ar katru gadu ir grūtāk, tomēr kolektīvu pamest netaisos. Mežā gūts tāds rūdījums, ka dejas ir bezmaz atpūta. Darbs mežā ir viens no vissmagākajiem, padomju gados meža gāzējam 15 gadu darba stāžs šajā arodā deva tiesības doties pensijā, jo sākās vis-visādas slimības. Turklāt meža darbs ir bīstams — visu laiku jāraugās, lai kādu nenospiež ar krītošu koku, jāskatās, lai pats sev neiegriež un citu neievaino, vasarā karsti, ziemā sals sasniedz 20-25 grādus, auksti, pārvietošanās mežā nav tas pats, kā staigāt pa asfaltu — mežā katrs solis prasa piepūli. Varbūt vēl smagāki apstākļi ir tikai akmeņlauztuvēs.

— Ko tev nozīmē kolektīva desmit gadu jubileja?

— Ne gadu skaits svarīgs, bet tas, ko tie raksturo. Desmit gadi ir nopietns dzīves posms, kurā man radās daudz paziņu, esmu atpazīstams, visi sveicina, reizēm pat nevari saprast un atcerēties, kur to vai citu cilvēku esi redzējis. Bijis daudz vieskoncertu, mēs iepazinām jaunas vietas, jaunus cilvēkus.

— Stāsta, ka nav labi, ja sieva un vīrs strādā vienā darbavietā. Kā ir būt kopā vienā amatierkolektīvā?

— Nekādu problēmu. Turklāt mūsu kolektīvā tas ir pat ļoti labi, jo varam veidot kaut kādus īpašus numurus, kurā tieši ģimenes pārim ir priekšrocība. Svešiem cilvēkiem būtu grūtības parādīt tādas “odziņas”, kādas varam atļauties mēs.

— Jūsu bērni dejo?

— Mums ir divi 12 un 16 gadus veci dēli: Žanis un Jānis. Abi mācās Ezernieku vidusskolā, abi dejo gan tur, gan Svariņu tautas namā. Dejot ir jāmāk katram sevi cienošam vīrietim. Es zinu daudzus, kuri precas un nemāk valsi. Kauns! Pats elementārākais, kas ir jāiemācās.

Abus jau astoņus gadus regulāri divas reizes nedēļā vedu uz karatē nodarbībām Dagdā. Malači, jaunākajam brūnā josta, vecākais gatavojas kārtot uz melno jostu. Abi futbolisti, piedalās sacensībās, vecākais aizrāvies ar volejbolu. Abiem patīk aktīvs dzīvesveids.

— Paldies par interviju!

Juris ROGA