Vieglas cenu svārstības pārtikas produktiem un citām pirmās nepieciešamības precēm, šķiet, patērētājam vienmēr bija dabiska parādība, kas īpašas bažas neizraisīja. Pāris santīmu starpību, piemēram, putraimiem vai desu izstrādājumiem, pilnībā varēja izskaidrot ar objektīviem iemesliem. Taču tas, kas notiek pēdējos mēnešos mazumtirdzniecības vietās, sarūgtināja pat tos, kuri parasti nekad neapmeklēja izpārdošanas. Viņiem orientieris līdz šim visdrīzāk bija kvalitāte, nevis cena. Lieta tāda, ka šīs pašas cenas ne tik sen, neilgi pirms 10. Saeimas vēlēšanām, pēkšņi sāka strauji kāpt uz augšu. Un tas skāra praktiski visus pārtikas produktu veidus: sākot ar piena produkciju un beidzot ar maizi, gaļas izstrādājumiem...
Speciālisti ekonomikas nozarē nosauc aptuveni vienādus skaitļus: piena cenas paaugstinājušās vidēji par 4 - 10%, vistas gaļas — gandrīz par 15%, atsevišķu maizes šķirņu izstrādājumu — arī par 10 - 15%, bet griķu — pat līdz 50%! Un tie ir virspusēji skaitļi. Turklāt straujo cenu kāpumu pārtikas produktiem izjuta arī kaimiņvalstu Lietuvas un Igaunijas iedzīvotāji. Pie mums, Latvijā, kura, kā tas bieži vērojams pēdējā laikā, atkal ieņem pirmās rindas reitingā ar mīnusa zīmi, cenu kāpums ir ārkārtīgi augsts. Turklāt, kā nesen norādīja Latvijas Bankas ekonomiste Krista Kalnbērziņa, izejvielu cenu dinamika pasaulē nemaz neatbilst cenu svārstībām Latvijas tirgū. Spriežot pēc viņas teiktā, cenu kāpums pārtikai visā pārējā pasaulē patiešām ir, tikai ne tādos apmēros, kā pie mums.
Valsts lielāko tirdzniecības tīklu pārstāvji vienprātīgi apgalvo, ka straujā kāpumā vainojamas jaunas cenas, ko diktē ražotāji. Ražotāji savukārt kā vissvarīgāko argumentu nosauc energonesēju sadārdzinājumu un anomāli karsto vasaru, tādēļ daļa labības gāja bojā. Protams, tas skan ticami, taču masu medijos vienus un otrus (tirgotājus un ražotājus) aizvien biežāk tur aizdomās, ka viņi ir slepeni vienojušies par cenām. Ļoti daudzi faktori viņiem nāca par labu — gan uznākušais sausums, gan krīze, kas turpinās, gan elektroenerģijas cenas. Kāpēc gan neizmantot...
Tirgotāju kautrīgos mēģinājumus mierināt patērētāju ar apliecinājumiem, ka, lūk, pārtikas produktu cenas paaugstināsies vidēji tikai par 10 - 15%, pēc tam kāpums apstāsies, šodien maz kurš uztver kā patiesību.
Uz valstī notiekošās kopējās ainas fona, dzirdot bažas par to, ka nākamgad būs jāsavelk jostas vēl ciešāk (kur tad vēl ciešāk!), gaidīt tādu likteņa dāvanu būtu pārāk naivi.
Kā kādā intervijā atzinās Ministru prezidents V. Dombrovskis, “valsts nevar iejaukties procesā un noteikt preču cenu”, taču pie reizes iesakot konkurences padomei izpētīt situāciju. Bet, lūk, lietuvieši, kuri arī “izbaudīja” pēdējos cenu lēcienus savos naudasmakos, sagatavojās no vārdiem pāriet pie darbiem — gadījumā, ja pārtikas produktu cenas turpinās celties, nav izslēgta tirgus konkurences likumu pārskatīšana. Tieši šo ideju publiskoja Lietuvas prezidente Daļa Gribauskaite, kura situāciju ņēma savā kontrolē. Bet Lietuvas antimonopolitiskais dienests jau sāka izmeklēšanu. Starp citu, mūsu un kaimiņu stāvoklis pirmajā acu uzmetienā šķiet aptuveni vienāds. Tikai nav saprotams tas, kāpēc vieni atrod risinājuma paņēmienus, bet otri tikai spriedelē, kādas varētu būt šīs metodes.
Turpretim mēs pagaidām, nezaudējot cerības, ka arī mūsu gudrās galvas vienreiz pāries no skaistiem solījumiem pie konkrētiem darbiem, turpināsim pacietīgi gaidīt. Un, stāvot rindā pie veikala kases, lai iegādātos kāroto akcijas preci (jautājums par šo preču kvalitāti ir atsevišķas sarunas tēma), aizvien biežāk redzam pārskaitot pēdējos santīmus ne tikai pensionārus, bet arī cilvēkus vēl spēka gados. Un pat praktiski zaudējot jebkādas ilūzijas par to, ka parādīsies gaisma tuneļa galā, tomēr ticēt un gaidīt. Ja nu pēkšņi?
Marina NIPĀNE
.jpg)
.jpg)
