Izlasījis laikrakstā “Ezerzeme” rakstu “Rūp kritušie karavīri”, kurā Dagdas iedzīvotāja Emīlija Orole dalījās savās atmiņās par divu kritušo vācu karavīru apbedījuma vietu, kādā rudens dienā “Ezerzemes” redakcijai piezvanīja arī svariņietis Jānis Pisarjonoks, lai izstāstītu par kara laika notikumiem Meža Ruskuļevas ciemā, kur pagājusi viņa bērnība. Lai gan Jānim tolaik bija tikai desmit gadu, to dienu notikumi arvien ir spilgtā atmiņā.
“Bija vasaras vidus, vācieši atkāpās, fronte strauji tuvojās Svariņiem,” Jānis dalās atmiņās. ”Mūsu ciems atrodas uz paugura, vācieši nolēma šeit izveidot aizsargvalni. Kādreiz šeit dzīvoja 39 saimnieki, visiem paziņoja, ka iedzīvotājus izliks no mājām, un vīrieši nolēma vest ģimenes uz mežu slēpties. Mans tēvs Albins ar domubiedriem visu uztvēra ļoti nopietni, tika izraktas blindāžas, kuras divās kārtās pārklāja ar baļķiem, uzbēra zemi un tur slēpās. Uz ciematu atbrauca daudz vāciešu, nedēļu gatavojās kaujai, raka ierakumus. Tā kā te ir neliela augstiene, tad šī bija stratēģiski nozīmīga vieta. Kauja ilga trīs, varbūt četras dienas. Artilērija strādāja pilnā jaudā, pēc kaujas tēvs saskaitīja 48 šāviņu izrautas bedres. Nodega divu saimnieku mājas, uz mūsu zemes atradās 25 metrus augsts koka tornis, to arī uzspridzināja.
Mūsu māja nedaudz cieta — ar artilērijas šāviņu izrāva sienu. Atceros, ka tēvs zāģēja uzspridzinātā torņa baļķus, kurus lika lietā, atjaunojot mājas sienu. Netālu auga liepiņa, tai ar šķembu nocirta galotni, un tēvs sākumā gribēja liepu sazāģēt malkā, bet tad pārdomāja, un liepa aug šobaltdien. Tikai tās galotne ir izveidojusies īpatnēji — griezuma vietā aug trīs atzari.
Pēc kaujas lielā teritorijā palika kritušie, kas bija nogulējuši vairākas dienas un karstajā vasaras laikā sāka smakot tā, ka vajadzēja gāzmaskas. Neviens nelikās zinis par viņu likteni, tālab ciema ļaudis nolēma, ka kritušos apbedīt vajag pašiem. Vīrieši iejūdza zirgus, brauca pa cīņu vietām, krāva kritušos ratos un veda uz Ruskuļevas kapiem, kur gar vienu malu bija izraksta gara tranšeja, kurā tad arī salika karavīrus. Mūsu zirgs ļoti baidījās smakas, tālab man lika viņu vest pavadā, kamēr pieaugušie vīrieši darīja savu darbu. Tieši tāpēc, ka pats biju šo notikumu dalībnieks, visu labi atceros. Kopskaitā tika apbedīti 30 Sarkanās Armijas karavīri un 9 vācu armijas zaldāti. Manuprāt, starp vāciešiem bija viens virsnieks, jo no deviņiem kritušajiem viņš vienīgais bija sekli ierakts zemē, bija iesprausts svaigi nocirsta bērza krusts un tam augšā uzlikta aizsargķivere. Arī to karavīru vīrieši pārapbedīja ar visiem kopā.”
Vēlākajos gados padomju karavīrus pārapbedīja brāļu kapos Ezerniekos, bet vāciešus, cik Jānis ir informēts, neviens neaiztika. Viņaprāt, kritušie šobaltdien atdusas turpat, kur toreiz tika aprakti, jo kurš gan padomju varas gados uzdrīkstētos izrādīt jelkādu interesi par vācu karavīru likteni?” Jānim rūp, lai Brāļu kapu komitejas pārapbedīšanas grupa vai kāds cits ieinteresējas par kritušajiem, kuru liktenis gadiem ilgi varbūt nav zināms kritušo karavīru tuviniekiem. Varbūt vēl ir iespējams viņus identificēt.
Starp citu, kara sekas Jānis ir izbaudījis uz paša ādas tiešā nozīmē. Bērnībā, ākstīdamies ar atrastu patronu, viņš stipri savainoja pirkstu. Kamēr māte bija izgājusi uz kūti, Jānis, lai neapsvilinātu pirkstus, iestiprināja patronu stieplē un turēja virs atklātas uguns, mēģinot izkausēt no tās alvu. Patrona izrādījās ar sprāgstošu lodi, kura uzsprāgstot izsita gan logam stiklus, gan pirksts bija pušu…
Mūsdienu jaunatne Jāni noteikti nesaprastu vienā citā jautājumā — viņš pēc savas gribas palika dzimtenē, lai gan bija iespēja aizbraukt no laukiem uz visiem laikiem. Turklāt palikšana nebija viegla — Jānis slēpās.
“Nesaprotu, kā var vieglu roku pamest dzimto vietu?” savu stāstījumu turpina Jānis. “Manā jaunībā šeit skraidīja tik daudz bērnu, ka neviens viņus neskaitīja — visas klases bija pilnas. Izbrauca ļaudis jau pēc tam, kad padomju vara visus sadzina kolhozos un sovhozos. Bet sākumā pat domas tādas nebija. Zeme auglīga, pašā centrā, kur vēl labāk? Māte ļoti baidījās, ka mani savāks uz Rīgu uz mācībām. Jaunajai varai nepietika strādājošo atjaunošanas darbos, komunisti staigāja pa mājām, meklēja jaunus cilvēkus. Es slēpos. Dzīvojām nabadzīgi, ieguvu tikai septiņu klašu izglītību. 1953. gadā sāku darba gaitas Ezernieku MTS, pēc tam — par traktoru brigādes rēķinvedi, kurā ietilpa kolhozi Dzimtene, Džerzinska, Ļeņina, Kaļiņina, Raiņa un Vorošilova. Kopumā bija septiņi traktori ar piekabināmo inventāru. Denesta laiks armijā ritēja Tašketas tanku skolā, tur pabeidzu autospeckolu un pēdējo dienesta gadu vizināju ģenerāli. Grūti tādas augstas amatpersonas pārvadāt, visu laiku tāds kā neapmierināts, ar viņu arī neparunāsi, ja vēl kaut kādā bedrītē sakrata...”
Arī šodien Jānis ar savu sievu Toņu dzīvo Svariņos, jau trešajā mājā. Abi dzimuši vienā 1934. gadā, vienā mēnesī, un tikai nedaudz atšķiras datumi: Toņa 17. jūnijā, Jānis — 22. jūnijā. Jānis apgalvo, ka Svariņos nav slikti dzīvot. Viņu priecē, ka pagasta vara nojauc graustus, darot apkārtējo vidi patīkamāku. Vienīgi veikaliņu gribētos lielāku, lai pēc katra sīkuma nav jābrauc uz Dagdu. Diemžēl autobusi kursē reti, tagad uz Dagdu atiet 7.15 no rīta un mājup var doties tikai vakarā piecos. Vajag kādu pirkumu vai dokumentu — visa diena jāiznieko.
Juris ROGA
.jpg)
.jpg)
