Lauku skolai jādzīvo!

Kalnieši godam uzņēma ļoti daudzos ciemiņus no Latvijas pilsētām, kā arī no Krievijas, Baltkrievijas. Sakopts ciemats, jauns bērnu laukums ezera krastā, atjaunots tautas nams un izremontēta pamatskola, kurai oktobrī apritēja tieši 70 gadu. Līdz šim šajā pusē bija ap desmit nelielu skoliņu, un pirmās Latvijas Republikas valdība nežēloja līdzekļus mācību iestādes celtniecībai pierobežas zonā. Šī saglabātā ēka arī tagad izskatās pilnīgi mūsdienīgi. Septiņgadīgā skola, vidusskola, astoņgadīgā skola, nepilnā vidusskola, deviņgadīgā skola un visbeidzot, kopš 1992. gada, pamatskola. Nosaukumi mainījās, taču čalojošo zēnu un meiteņu tērcītes vienmēr plūda uz šejieni, lai no šī avota smeltos zināšanas, un tā gribas ticēt, ka veselais saprāts arī turpmāk ļaus saglabāt skolu, kas devusi ceļazīmi dzīvē tūkstošiem absolventu.

Protams, skolas zāle nevarēja uzņemt visus ielūgtos, tāpēc ciemiņus sākumā sagaidīja plašajā pagasta administratīvajā ēkā. Jauna, vidēja un visai cienījama vecuma dāmas un kungi pēc reģistrācijas rituāla nokļuva bijušo klasesbiedru un skolotāju apkampienos. Gadījās, ka ne uzreiz pazina savējos — laiks maina cilvēkus ārēji, padara solīdus, toties vienaudžu lokā virsroku ņem bērnības un jaunības emocijas. Un pastāvīgi skanēja jautājums: “Vai atceries?” Patiešām tas nekad neaizmirstas! Bet kad 2006. gada absolventu, tagadējo studentu, kvartets kā dāvanu dzimtajai skolai nodziedāja dziesmu ar tādu pašu nosaukumu, daudzu acīs pavīdēja nemākslota nostalģija un sejās staroja patiess draugu tikšanās prieks.

Iepazīstos ar efektīgu blondīni vidējos gados. Gaļina Blaževiča-Beļajeva ieradās uz svinīgo pasākumu no tālās Sanktpēterburgas. Viņa ir 1982. gada absolvente, viņas vecāki Klāra un Konstantīns Blaževiči ilgus gadus strādāja par skolotājiem šajā skolā. Māmiņa atsūtīja aizkustinošu skaņu veltījumu, ko pārpildītā zāle uzņēma ar vētrainiem aplausiem. Gaļinai ir interesants liktenis. Ieguvusi vidējo izglītību Krāslavā, viņa ar izcilību pabeidza profesionāli tehnisko skolu slavenajā Rīgas radiotehnikas rūpnīcā, strā- dāja par mikroshēmu un pusvadītāju ierīču montētāju. Uzņēmums aizsūtīja vērtīgo darbi- nieci mācīties uz Ļeņingradas industriālo un pedagoģisko tehnikumu, un pilsēta pie Ņevas Ga- ļinai kļuva par otro dzimteni. Viņa lepojas ar dēliem: vecākais, Aleksandrs, ir trīskārtējais Sanktpēterburgas čempions sarīkojumu dejās, jaunākais, Pāvels, olimpisko rezervju skolas sportists, kurš vieš cerības. Pati Gaļina atradusi darbu pēc sirds patikas: viņa ir skaistuma salona kompleksā meistare. Krāslavā nav bijusi 16 gadu un tagad ar prieku pamanīja atjaunotnes iezīmes. Un atzinās: bērna acīm daudzas ēkas šķita augstākas, taču agrāko skaistumu pilsēta nav zaudējusi. Patīkamus iespaidus atstāja arī Kalnieši.

... Atmiņu stunda turpinājās. Skolas direktore Ruta Livča visu laiku saņēma apsveikumus. Goda vietā — skolotāji gados. Īsti vietā pie mikrofona izskanēja lieliska frāze: “Bijušo skolotāju nav.” Straujš ir gadu ritums, bet pieaugušie skolēni, tiekoties ar pedagogiem, dalās priekos, bēdās, reizēm prasa padomu. Sajūsminātie klātesošie zālē ilgi aplaudēja viesiem no Krāslavas: novada domes priekšsēdētājam Gunāram Upeniekam, izglītības un kultūras nodaļas vadītājai Lidijai Platonovai, Lilijai Rabkevičai, ilggadējai direktorei, kā arī novada domes deputātam Egilam Muskaram, kurš ļoti daudz izdarījis Kalniešu pagasta attīstībai.

Bijušie absolventi iznāca uz avanscēnas grupās, teica aizkustinošus pateicības vārdus un pēc tam pasniedza saviem skolotājiem rozes, krizantēmas, neļķes. Kā īsts gaviļnieks jutās kuplās skolotāju saimes vecākais pārstāvis Pēteris Zarakovskis, citi veterāni, kuri bija visgaidītākie viesi.

Ļoti centās pašdarbnieki — skolotāji un skolēni. Bet astotās klases audzēknei Jūlijai Ļahovskai tas jubilejas vakars kļuva par īstu benefici. Jaunā pašdarbniece dziedāja solo, tad dueta, trio sastāvā.

Bija arī piemiņas brīdis, tika iedegtas sēru sveces par aizsaulē aizgājušajiem. Pēc svinīgā pasākuma notika lāpu gājiens, tad uguņošana pie skolas ēkas ar septiņu gadu desmitu vēsturi. Skolas gaiteņos un klasēs ar jaunu spēku uzvirmoja absolventu un skolotāju emocijas. Pats biju liecinieks tam: turpinājās ziedu pasniegšana, visur skanēja sirsnīgas pateicības vārdi. Bet pedagogi neslēpa prieku par saviem audzēkņiem — fermeriem, sekmīgiem biznesmeņiem, skolotājiem, speciālistiem un vienkārši labiem cilvēkiem un lieliskiem vecākiem. Ļoti pareizi tajā brīnišķīgajā vakarā bija Gunāra Upenieka teiktie vārdi: “Kas dzīvē ir galvenais? Ģimene, bērni, skola! Mūsu pienākums ir uzlabot dzīvi un padarīt to skaistu tur, kur esam dzimuši. Krīze reiz beigsies...”

Tā gribas ticēt, ka pēc pieciem gadiem šī skola atzīmēs vēl nozīmīgāku notikumu — septiņdesmit piecu gadu jubileju! Par to ar cerībām runāja daudzi — bijušie absolventi un skolotāji. Lai piepildās šis sapnis!

ATTĒLOS: reģistrācijas sākums; direktore Ruta Livča un pedagoģes Ņina Konstantinoviča un Marija Dilba; Sanktpēterburgas Gaļina satika savu klasesbiedreni; gaidītie viesi Pēteris Zarakovskis, Egils Muskars, Lidija Platonova un Gunārs Upenieks; studentu ansamblis: Edīte Medziņa, Ilona Rabatjago, Santa Stepaņenko un Renāte Moiseja; ļoti vajadzīgā dāvana; skola ciemiņu gaidās; dziedātāja Jūlija Ļahovska; pedagogu vārdā klātesošos uzrunā Lilija Rabkeviča;

Aleksejs GONČAROVS