Kad rudens dabu sāk iekrāsot zelta krāsā, mums, Krāslavas Valsts ģimnāzijas lielajai saimei, tas liek atcerēties vienu no daudziem jo daudziem tālo gadu absolventiem — Valdi Grantu. Granta bērnības un jaunības gadi pagāja Krāslavā, pilsētā , kuru viņš mīlēja un kuras nosaukumu pieņēma kā literāro pseidonīmu — Krāslavietis.
Pēc ilgiem prombūtnes gadiem ārzemēs, 1989. gada rudenī, Valdis Grants — Krāslavietis apciemoja Krāslavu. Tas bija Dzejas dienu laiks, viņš lasīja savu dzeju pie Jāņa Jaunsudrabiņa piemiņas akmens Braģišķos, Kaplavas pagastā. Tā kā dzejnieka mīļākais gadalaiks bija rudens, tad turpmākos piecus gadus, ik rudeni, viņš apmeklēja Krāslavu. Pēdējo reizi dzejnieks pie mums bija 1994. gadā. Valdis Grants dzimis 1920.gada 29.septebrī. Šogad, dzejnieka 90 gadu jubilejā, mēs, skolēni un skolotāji, devāmies uz Zemgali, uz Bērzes kapiem Jelgavas pusē, kur atdusas Valdis Grants. Uz dzejnieka kapa nolikām ziedus un dažus kastaņus no mūsu skolas pagalma, iededzām sveces, noskaitījām Tēvreizi. Lasījām viņa dzeju un fragmentus no biogrāfijas, atmiņām par Krāslavu, Latgali un Latviju. Valdis Grants-Krāslavietis mūsu skolai ir devis ļoti daudz.
Viņa vēstules ir vēsturiski dokumenti par skolu pirmskara laikā. Dzejnieks sazinājās ar ārzemēs dzīvojošajiem absolventiem un aicināja palīdzēt skolai, regulāri vāca ziedojumus. Arī pirmais dators, kas skolā tika uzstādīts 1991. gadā, bija brīnums un sensācija, ko sagādāja dzejnieks. Visās vēstulēs izskanēja rūpes, kā palīdzēt skolai, skolēniem un skolotājiem. Vienā no vēstulēm viņš rakstīja tā laika direktoram A. Petaško: “Aprunājies ar kolēģiem un iedod kādas ģimenes adresi, kurai katastrofāls stāvoklis. Vienai ģimenei es varu palīdzēt. Man nav svarīgi, kādā valodā runā vecāki, svarīgi ir tikai tas, lai bērni iet latviešu skolā. Savā laikā maniem draugiem arī vecāki nerunāja latviešu valodā, bet bērni sevi uzskatīja par latviešiem.” Šo uzskatu par tautībām Valdis atkārtoja bieži. Viņš palīdzēja arī skolas skautu organizācijai, skautu un gaidu karogi nopirkti par viņa sarūpēto naudu.
Pirmā Valda Granta stipendija tika saņemta 1991 ./1992. mācību gadā. To saņēma labākie skolēni mācībās, pašdarbībā, sportā un viens students. Četrus gadus stipendija funkcionēja, bet nāca 1995. gada vasara, kad banka “Baltija” bankrotēja un pazuda arī V. Granta ziedotā nauda. Pats dzejnieks šo situāciju — naudas pazušanu — vairs nepiedzīvoja.
Tagad Valdis Grants ir pazīstams kā dzejnieks, kurš ar lielu mīlestību rakstīja par Latgali, „... kur zili zied ezeri, zili zied lini, ziedos slīgst krusti, ceļi un mājas. Latgale mana - jaunības zeme.” No atmiņām par Krāslavu lasām: „ ... Vai vēl kādam ielas galā bija savs ezers un aiz ezera mežs? Un tāds tautību samistrojums? Kad saviem dēliem stāstu par savu bērnību: par braukšanu laivā, jāšanu pieguļā vai slēpošanu, viņiem liekas, ka esmu bijis miljonāra dēliņš.” Krāslavā Valdis dzīvoja Rēzeknes ielā, kur dažu metru attālumā ir Persteņa ezers, tālāk meži.
1994. gada 14.oktobrī skolā tika saņemta sēru vēsts no vējainās pilsētas Čikāgas, kur pēc sirds operācijas Valdis Grants vairs nepamodās. 16.oktobrī ģimnāzijā notika sēru stunda, kur pulcējās skolas saime, pilsētas kultūras darbinieki un skanēja atmiņas par dzejnieku. Tajās dienās Valdi Krāslavieti pieminēja Latvijas Rakstnieku savienībā Rīgā, gan Krāslavā, gan citur Latvijā, kur iepazina viņa dzeju, saņēma no viņa atbalstu. 1995.gada jūlijā notika dzejnieka pārapbedīšana Latvijā, Zemgalē, Bērzes kapos, blakus tēvam un mātei. Piepildījās viņa dzejoļa vārdi: „ ... Nāku jau, nāku, Zemgale mana, Es pasaules vējos svaidītais...”
Zane PURVINSKA, Krāslavas Valsts ģimnāzijas novadpētniece
.jpg)
.jpg)
