Pat Ļeņins dzēra

Skaistas mednieki atklāj rudens sezonu. Pagalmā sabrauc divpadsmit automašīnas; vienpadsmit no viņām jau rītdien iederas tajā kolonnā, kura pavada Putinu, Zatleru, Upenieku. Tikai viena no visām ir mums mīļā atmiņā saglabājusies “Ņiva”, bet pēcpusdienā, viņa, “vecenīte”, izjuka pa gabaliem.

28 vīri parakstās medību dokumentos, solās ni un ni. Šogad pirmo reizi manā mūžā mednieku ierindas priekšā aicina vīrus, kuriem 70 un vairāk. Tātad šie sakumpušie džentlmeņi, kuriem ģīmji kā žāvēti āboli, šodien varot dzinējos neiet un vakarā viņiem ļauts pirtī berzt muguras mednieku sievām. Morāliski sitiens sāpīgs, jāsaka pat zem jostas vietas, bet kur tu, cilvēk, paliksi, tādu saņemu arī es.

Pabraucam dažus kilometrus no asfalta un pie Dagdas arodvidusskolas mājas krūmos ganās alņa govs ar diviem teļiem, nudien kā manos hektāros z/s “Ločmeļi”.

Ņemam pirmo mastu. Stāvu gandrīz tajā pašā vietā, kur biju pagājušā gada 30. oktobrī. Pērn pa kreisi no manis aizgāja stirnu kaza, pa labi skrēja bullis, kuram nevarēju trāpīt.

Šogad ļoti klusi pie manis atnāk lēnā solī āzis, radziņi slikti. Garas sekundes skatāmies acīs mēs viens otram. Viņam apaļas, palielas actiņas, nu taisni kā ģimnāzistei. Tomēr viņš saprot, ka priekšā nestāv sapuvis celms, bet nāve, kura ražota Daugavpils skrošu rūpnīcā. Kolektīva sapulcē esam nolēmuši šogad stirnas vispār nešaut, jo pagājusī ziema ar savu bargumu ir sagādājusi daudz barības lapsām, kraukļiem un citiem maitēdājiem.

Izcirtumā izrikšo bullis. Ragi kupli. Skaistulis apstājas. Šaušanai ar gludstobra bisi attālums ir par lielu. Kaimiņam pa labi no manis nervi neiztur, un viņš pa klaju lauku iet pie buļļa. Dzīvnieku vidū arī nav muļķu. Alnis lieliem lēcieniem dodas pa kreisi, kur stāv Vilhelms Gribulis. Šis vīrs nav ar pirkstu taisīts, tāpēc šos skaistos ragus var skatīt viņa mājās.

Dzenam vēl trīs mastus. Katrā ir govs ar diviem teļiem un vēl ragaiņi pa vidu. Pēcpusdienā medību vadītājs Eduards Zukuls noraksta četras licences un aknas saņem Gribulis, Caune, Kučiks, Grišāns.

Gaļas pirmapstrādi veicam jaunā cehā, kurš ir Aivara Grišāna īpašumā. Aiz sienas ir konferenču zāle, kurā vīri cienājas ar “šurfu”, cilā šņabja glāzītes un vēlreiz pārrunā dienas spilgtākos mirkļus.

Desmitiem gadu vīri ievēroja senču tradīciju: pirmās asinis jāaplaista obligāti notikuma vietā. Krāslavieši pie šīs procedūras vēl noteica: “Uz asinīm pat Ļeņins dzēra.”

Šoreiz visas medību stundas aizvadām “sausā”. Medību dievietei vajadzēja mūs sodīt par tradīciju laušanu, bet viņa mūsu mugursomas piepildīja līdz malām. Paliekam neziņā, kā pielabināt dievieti, kā rīkoties nākamajā reizē.

Ādolfs LOČMELIS