Ar mērķtiecību un spītu lauž sev ceļu dzīvē

Sūrā lauku ikdiena nebaida

Dmitrijs dzīvo kopā ar mammu un patēvu, viņam ir brālis Aigars, kurš mācās Asūnes pamatskolas 6. klasē, un māsa Marija — otrklasniece. Netālu no lielās ģimenes dzīvo arī vecmāmiņa. Puiša vecāki tur nelielu saimniecību — sešas govis un jaunlopi, piedalās projektos un iztiek no gūtajiem ienākumiem. Lai gan viņiem ir sava tehnika: traktors T-40, praktiski viss piekabināmais inventārs, tomēr netrūkst arī smaga roku darba, sevišķi siena sagatavošanas laikā. Dmitrijs nav jālūdzas, viņš pats redz, kur vajadzīgas viņa stiprās rokas, un bez kurnēšanas dara fiziski smagos darbus.

“Savu pirmo izglītības dokumentu ieguvu Asūnes pamatskolā,” stāsta Dmitrijs. “Neslēpšu, ar mācīšanos bija grūtības, jo man nepadevās valodas, tomēr skolu pabeidzu sekmīgi un uzreiz devos uz Dagdas arodvidusskolu iesniegt dokumentus apdares darbu strādnieka specialitātē. Kāpēc tieši Dagda? Pirmām kārtām skatījos, lai būtu tuvāk mājām, jo man ir jāpalīdz vecākiem saimniecībā. Ja ko vajag, nav tālu jābrauc. Turklāt tajā brīdī apdares darbu strādnieka profesija man šķita ļoti perspektīva, valstī bija celtniecības bums. Trešais iemesls — līdz ar profesiju bija iespēja iegūt vidējo izglītību, bet, laikam ritot, situācija mainījās, un mums ļoti nepaveicās. Mūsu grupai atlika pēdējais gads mācīties, kad slēdza vakarskolu. Paldies skolas direktorei, kura šai problēmai atrada risinājumu — tagad mēs apgūstam otru profesiju un varam pabeigt arī vidusskolu.

No otras puses — esmu apmierināts ar šādu pavērsienu, jo tagad būs lielākas iespējas atrast sev pielietojumu darba tirgū. Man sirdij tuvāka ir būvniecība, bet arī mehānikas zināšanas noderēs pat tad, ja nevarēšu atrast darbu šajā profesijā, jo man ir lietots automobilis “Volkswagen Passat Variant”, kuru tāpat nākas uzturēt braukšanas kārtībā. Mašīna vienīgā ģimenē, skatījāmies, lai būtu efektīvāka lietošanā, lai varētu vairāk atvest. Protams, ir jaunieši, kuri neatzīst automašīnas ar šādu virsbūves tipu, arī es par savu naudu varbūt ņemtu “Sedan”, bet, tā kā tā bija arī mammas nauda, tad vajadzēja rēķināties ar visu kopīgajām interesēm. Mūsu ģimene ir draudzīga, viens otram izlīdzam jebkurā situācijā.

Svaru bumbu sportam pievērsos nesen, pateicoties savam skolas biedram un ilggadīgam draugam Sergejam. Apdares darbu praksi es izgāju mājas saimniecībā, bet draugs Dagdā. Tāpēc tā sanāca, ka viņš iesāka sportot pirmais, pastāstīja man, arī es pēc prakses pierakstījos šajā sporta sekcijā. Diemžēl daudz gribētāju nav, lai gan mums ir lielisks treneris — nopelniem bagātais sporta veterāns svaru bumbas celšanā Antons Arnicāns. Nodarbības notiek divas reizes nedēļā, salīdzinoši īsā laika posmā esam guvuši jau pirmos vērā ņemamus panākumus. Pirmās sacensības man bija Daugavpilī — izcīnīju 3. vietu savā vecuma grupā. Tas deva papildus motivāciju, interese par šo sporta veidu pieauga vēl vairāk. Tiesa, izcīnīt godalgotas vietas ir ļoti grūti, jo konkurence ir liela un tikai pieaug. Divās nākamajās sacensībās izcīnīju 4. vietas. Jātrenējas, spēks ir, arī treneris mudina uz to. Svaru bumbas mūsu vecumam ir 24 kg smagas, es gan nestāstīšu, cik reizes varu tās pacelt. Treneris iesaka turēt noslēpumā šo informāciju, jo konkurenti nesnauž. Sacensībās taktiskajai cīņai ir ne mazāka nozīme kā spēkam un izturībai. Atklāšu, ka reizēm biju aizdomājies pamest šo nodarbi, bet — tas bija tikai mirkļa vājums. Saņemies un atkal dari. Draugi mūs, sportistus, arī atbalsta, šad tad jokojot sauc par kultūristiem. Man sports noteikti palīdz dzīvē.”

Kāpēc tad citi jaunieši neiet uz šo sekciju? Puisis tam nerod konkrētu izskaidrojumu. Var tikai minēt: varbūt slinkums māc, varbūt trūkst mērķtiecības, bez kuras sportā nekā nevar sasniegt, varbūt ir vēl kāds cits iemesls. Dmitrijs ļoti pamatoti lepojas ar to, ka savā dzīvē nekad nav smēķējis. Viņam ir meitene sportiste, ar kuru draudzējas turpat gadu. Vija ir Dagdas arodvidusskolas 2. kursa audzēkne, topošā pavāre. Aktīva vieglatlēte, bet piedalās arī visās citās sporta sacensībās. Savu nākotni pēc skolas beigšanas Dmitrijs nav līdz galam izplānojis, bet sliecas palikt strādāt vecāku saimniecībā. Arī viņa meitene domā, ka ir jādzīvo un jāstrādā savā dzimtenē, Latvijā. Sarunbiedrs, protams, redz, ka mūsdienu jaunatne vairās no lauku dzīves, mūk uz pilsētām un ārzemēm, bet viņu nebaida sūrā lauku dzīves ikdiena, jo pieradis pie grūtībām.

Dmitrijs mīl atpūtu dabā. Vasarā brauc peldēties, pasēdēt ar makšķeri pie ezera. Viņš ir arī kolekcionārs — sakrājis padomju laika monētu kolekciju, kurā to ir apmēram 70.

Dmitrijs: “Pamatā sakrāju padomju laika monētas, kas ir sabērtas kastītē, jo pagaidām neesmu domājis kaut kā to visu noformēt, izstādīt plašākas publikas apskatei. Man pašam monētas šķiet aizraujoša lieta. Reiz atradu 1913. gada monētu, pagrozīju pirkstos. Ar to brīdi viss sākās. Salasīju visas padomju monētas, kas vien uz to laiku bija atrodamas mājās, un turpināju krāt. Gadījās atrast arī 1922. gada monētu, ir dažas ārzemju monētas. Pats ārzemēs nekad neesmu bijis, izņemot vienu reizi, kad no Asūnes pamatskolas tika organizēta ekskursija uz Lietuvu.”

Pateicoties labām sekmēm mācībās, aktīvajam dzīvesveidam, Dmitrijs ir pietiekami patstāvīgs. Viņš saņem divas stipendijas: valsts un ESF mērķstipendiju, tālab jūtas gana komfortabli arī tēriņu ziņā. Skolas stipendijas pilnībā pietiek ēšanas izdevumu segšanai izglītības iestādes ēdnīcā un maksai par kopmītni, Eiropas fonda stipendija — paša vajadzībām.

Ar darbu vienmēr izdzīvosi!

Dmitrija draugs Sergejs ir sportists no matu galiņiem līdz papēžiem: vieglatlētika, smagatlētika, svaru bumbas celšana un raušana, futbols, volejbols, basketbols, dārts, galda teniss, starp citu, ar labiem panākumiem - 3. vieta galda tenisa sacensībās Latgalē. Tomēr no visiem sporta veidiem viņam mīļākais ir futbols.

Sergejs: “Svaru bumbas celšanai pievērsos, kad skolā ieradās Antons Arnicāns un aicināja jauniešus pievērsties šim sporta veidam. Es vispār cenšos izmantot katru jaunu iespēju, tālab nolēmu pamēģināt, un man tas iepatikās. Sākums gan bija smags, bet ar laiku pieradu. Pirmajās sacensībās izcīnīju 4. vietu, otrajās arī 4. vieta, bet trešajā reizē jau 2. vieta. Ar šo panākumu esmu ļoti apmierināts, lai rezultāts būtu vēl labāks, man laikam vajag krietni vairāk pielikt darba, jo savā vecuma grupā (no 18 gadiem un uz augšu) esam faktiski visjaunākie — mums ir tikai 19 gadu. Pirmo vietu pēdējās sacensībās izcīnīja pieredzējis sporta meistars vidējos gados, man līdz tam daudz jātrenējas. Ar katrām jaunām sacensībām dalībnieku skaits pieaug, konkurence kļūst arvien sīvāka, bet gribas būt pirmajam!”

Sergeja pirmā skola — Asūnes pamatskola. Tagad pats sev un citiem var atzīt, ka tolaik mācībās slinkojis, taču eksāmenus nokārtoja normāli. Par Asūnes pamatskolu un skolotājiem jaunietim saglabājušās vislabākās atmiņas, tur viņam patika, bija daudz draugu, valdīja laba atmosfēra. Bet arī Dagdas arodvidusskolā viņš iejuties ļoti labi, arī šeit viņš jūtas kā mājās.
“No savas klases šurp mācīties atnācām divatā ar draugu, bet nākamajos gados atvilinājām vēl pāris savas bijušās skolas beidzējus — Edgaru un Viktoru, kas arī ir mūsu draugi. Savu pirmo skolu neaizmirstam, braucam ciemos, tiekamies ar skolēniem un bijušajiem klasesbiedriem, uzturam kontaktus. Mēs jautājam, kā viņiem tagad klājas, viņi interesējas, kā klājas mums šeit.”
Arī Sergejs nāk no lielas ģimenes: viņam ir māsa Tatjana un divi brāļi — Vladimirs un Igors. Tatjanai jau ir sava ģimene, dzīvo Robežnieku pagastā, arī Vladimirs nodibinājis ģimeni un dzīvo Dagdā. Visjaunākais ir Igors, mācās 3. klasē. Sergejs ar Igoru dzīvo privātmājā pie tēva Apaļos, saimniecības viņiem gan nav nekādas. Sergejam lielā mērā jāpaļaujas uz saviem ienākumiem, jo tēta profesija — meliorators — mūsdienās nav pieprasīta, viņš tagad ir bezdarbnieks, gaida rindā uz simtlatnieku darbu. Jaunietis saņem stipendiju, nevairās piepelnīties, ja kāds aicina palīgā.

Sergejs: “Starp citu, gandrīz visi mani tuvinieki savulaik mācījušies Dagdas arodvidusskolā, ieguvuši arodu, un atsauksmes par šo izglītības iestādi bija labas. Tālab arī man nebija grūti izvēlēties, kur mācīties. Šeit profesiju ieguva tētis, vecākais brālis izmācījās par apdares darbu strādnieku, kura pēdās, var sacīt, gāju es. Arī mamma un māsa mācījās šajā skolā, visi bija apmierināti, tāpēc arī es nešaubījos.”

Sergejs sporto ar mērķi uzturēt sevi labā formā, saglabāt veselību, piekopt veselīgu dzīvesveidu. Viņš nesmēķē, arī alkoholu, var teikt, ka nelieto. Sports Sergejam dod arī pārliecību par saviem spēkiem, aizstāvot vājākos pret huligānu izlēcieniem. Viņš nespēj vienaldzīgi paiet garām, kad kāds lempis aizvaino par sevi vājāku cilvēciņu.

Jaunietis pārliecināts: ja cilvēkam ir mērķis, kuru viņš tiecas sasniegt, panākumi neizpaliks arī nevienā citā jomā, pat ja starp tām nav tiešas saites. Neskatoties uz to, ka viņš apmeklē vairākas sporta sekcijas, laiks atliek arī mācībām, diskotēkām, uzspēlēt bou-lingu, atpūtai pie dabas ar draugiem, makšķerēšanai un daudz kam citam. Diemžēl puisim nav savas automašīnas, bet viņam netrūkst draugu, līdz ar to nav lielu problēmu kaut kur nokļūt. Sergejs arī uzsver, ka no visiem hobijiem lielākais ir sports. Par ambīciju trūkumu nesūdzas: jaunietim liela vēlme sasniegt Arnicāna kunga popularitāti.
Jau vairāk par gadu puisis draudzējas ar Lauritu, topošo pavāri no 2. kursa. Pagaidām arī Sergejs nezina, ar ko nodarbosies pēc skolas pabeigšanas. Lai gan viņam būs divas profesijas, darba piedāvājumi Latgalē ir reta parādība. Bet jaunietis domā, ja būs darbs, paliks šeit, dzimtajā pusē. Uz ārzemēm viņu kaut kā nevelk, lai gan viņa meitene domā pretēji — vajag braukt projām.

“Manuprāt, doties meklēt laimi pasaulē vērts tikai tad, ja visi gali plīsīs šeit,” akcentē Sergejs. “Nekur mūs atplestām rokām negaida. Savā dzimtenē ir lielāka pārliecība par rītdienu. Tāda sajūta tāpēc, ka visi savējie līdzās. Ar darbu šeit vienmēr izdzīvosi, varbūt vienīgi bagāts nekļūsi.”

Juris ROGA