Direktors, keramiķis, fotogrāfs — vienkārši Valdis!

Starp citu, ne visi zina arī citus biogrāfijas faktus: ar keramiku viņš sāka nodarboties kopš 1979. gada, kad iestājās Rēzeknes mākslas skolā. Pirmo keramikas apdedzināšanas cepli uzcēla Rēzeknes rajona Kaunatas pagasta “Akme- nīšos” 1982.gadā. No 1999. līdz 2001. gadam mācījās Daugavpils Pedagoģiskajā universitātē un aizstāvēja diplomdarbu par tēmu “Melnā svēpētā kera- mika.” Piedalījies izstādēs Latvijā, Krievijā, Polijā, Vācijā, Zviedrijā u.c. Darbi atrodas vairākās privātkolekcijās. 1987. gadā Valdim piešķirts Tautas daiļamata meistara nosaukums. Viņam ir divas keramikas darbnīcas: Krāslavā un Grāveru pagastā viensēta “Pauliņi”. 2004. gadā Valdis saņēma Latvijas Amatniecības kameras meistara diplomu. 2007.gadā ieguva mākslas maģistra grādu. Fotogrāfija ir Valda hobijs, šajā jomā viņš skolojies pašmācības ceļā.

— Ar ko viss sākās, kādi apstākļi, kādi cilvēki tevi pamudināja ņemt rokās fotoaparātu?

— Savā ziņā tā bija apstākļu sakritība. No 1971. līdz 1975. gadam mācījos Rēzeknes rajona Dubuļu astoņgadīgajā skolā, bet no turienes pārmānīja uz Ezernieku vidusskolu, kuru pabeidzu 1979. gadā. Tāpat kā šodien, arī tajā laikā mūs mudināja kļūt par savas dzimtās puses patriotiem, izvēlēties savu skolu, solīja transportu pārvadāšanai uz skolu un mājup. Kādu laiku tā arī bija, līdz solījumi aizmirsās...

Tajā laikā es tāpat daudz staigāju kājām — no Gostiņiem caur Kumpiņiem pa taisno, jo gadījās nokavēt transportu. Man pa ceļam dzīvoja krusttēvs Voldis Indrāns, kurš paretam fotografēja. Viņam bija populārais fotoaparāts “Smena 8M”, kas bija labs un tolaik ļoti populārs. Krusttēvs atdeva fotoaparātu man, sakot: “Pamēģini, ja iepatiksies, atdošu arī citas fotomantiņas!” Viņam bija vienkāršs foto palielinātājs ”Iskra”, kas labās rokās patiesībā bija pārāks par citiem dārgākiem un lepnākiem. Ar “Iskra” varēja iegūt liela izmēra bildes, projicējot attēlu uz sienas vai grīdas, varēja arī izkopēt vajadzīgo kadra apgabalu. Citiem tādu iespēju nebija, jo tiem citiem ļoti ”krutajiem” gājiens bija ierobežots līdz 70-80 cm.

Pirmoreiz bildes sataisīju kopā ar krusttēvu, tā lieta man uzreiz iepatikās. Jutos kā burvis, skatoties sarkanā lukturīša apgaismotajā ūdenī, kur mirka fotopapīrs un ne no kurienes parādījās bilde. Tas mani “paņēma”. Par fotogrāfiju sāku interesēties skolā, meklēju grāmatas arī Ezernieku bibliotēkā. Citam onkulim bija grāmata ”Praktiskā fotogrāfija”, kuru viņš man atdeva un laikam trāpīja īstajā brīdī: uzpotēt mazu ābelīti ir daudz efektīvāk nekā pārpotēt vecu krāmu. Toreiz iegūtās zināšanas man noder šobaltdien: nesenā pagātnē kvalifikācijas celšanas seminārā varēju brīvi diskutēt par šīm tēmām ar visnotaļ gudru vīru, kurš strādā ar digitālajām tehnoloģijām.

Sava loma manā izglītošanā fotogrāfijā bija arī Ezernieku vidusskolas skolotājam Aleksandram Žurovam. Pagrabstāvā pie fizikas kabineta viņam bija laboratorija. Kādreiz tur pabāzu galvu, pamanīju četrus fotopalielinātājus, kas dziļi iespiedās atmiņā — tos redzu kā šodien. Bet man bija neliela problēma: nevarēju palikt skolā vakaros ilgāk, jo mājas atradās tālu. Tomēr šad tad iespēja pastrādāt bija, reiz skolotājs pat atprasīja mani no stundām, jo vajadzēja sataisīt žetonus abiturientu vakaram. Tolaik nebija kopētāju, skeneru, printeru. Es sataisīju žetonu fotoattēlus bez jebkādiem relejiem, visi sanāca vienādā tonī. Galvā atskaitīju sekun- des un viss notika. Vēl atceros, ka skolai bija fotoaparāti “Zorkij” un ”FED”, bet “Zenit” tur nebija.

— Kā pats iegādājies savu pirmo fotoaparātu?

— Krusttēva dāvinātais “Smena 8M” nebija slikts aparāts, taču gribējās jaunu, savu. Pēc Ezernieku vidusskolas iestājos Rēzeknes lietišķās mākslas vidusskolā, kurā no 1979. līdz 1983. gadam apguvu mākslas keramikas specialitāti. Tajā laikā arī sakrāju naudiņu un nopirku savu pirmo spoguļkameru “Zenit E” ar maināmu “Helios” objektīvu. Par pirkumu atdevu turpat 100 rubļu, lētākos šīs markas fotoaparātus tirgoja ar ”Industar” objektīvu, bet man gribējās labāko no tā, ko varēju atļauties.
Pievērsos haltūrām — pelnīju naudu. Sākumā pavisam primitīvi. Pirmais pasūtījums bija kaķa bēres. Viena iesīkstējusi vecmeita mājās turēja kādus desmit ka- ķus. Viens nosprāga, un viņa to pa īstam apbērēja. Man vajadzēja to visu iemūžināt.

Kādu pusgadu bildēju kursa biedrus, tad sakooperējāmies trīs puiši — es, Gustavs Broks un Māris Tomašickis, kura tēvs bija slavens tēlnieks. Kursa biedri mūs kaitināja: “Lūk, monopolisti, amerikāņi, biznesmeņi, fotografē par naudu!” Nesaprata, ka ir jāpērk fotopapīrs, ķimikālijas, jātērē laiks. Labi, kādu reizi darbu varētu uzdāvināt, bet es tāpat nebiju no kādas bagātas ģimenes. Vecāki man deva piecīti uz visu nedēļu, es tomēr izdzīvoju un pat drusciņ pāri palika. Bet tas ir cits stāsts.

Sākumā es viens pats braucu uz kolhoziem fotografēt bērnu svētkus, citus pasākumus. Gustavs un Māris ātri aptvēra, ka vajag sa- draudzēties un tad būs labi visiem trim. Kopā sanāca domubiedri, kuri viens otru papildina. Mārim vectēvs ļāva ņemt personīgo automašīnu, ar ko varējām aizbraukt uz haltūru ne tikai fotografēt. Kā jau topošie mākslinieki, krāsojām baznīcas, taisījām vitrāžu imitācijas, visu ko darījām. Man jau bija uzkrāta zināma pieredze, pamēģinājām fotografēt lielus pasākumus. Gustavs pēc savas dabas bija noformētājs, fotografēšana viņu neaizrāva, lai gan viņam bija labs “Zenit” un divas ļoti labas zibspuldzes ar paresnu rokturi: viena liekama uz fotoaparāta, otra — turēšanai rokā. Viņš mums smējās: “Es būšu gaismotājs!” Tā mēs braucām, lielākoties piedzīvojuma, nevis naudas dēļ. Jautri gāja: naudu sapelnījām, tūlīt pat uzrīkojām sev ballīti, visu notriecām. Tajā laikā Ezernieku tūristu bāzē bija nopērkams konjaks ”Napoleon”, kas maksāja 40 rubļu. Mēs nedzērām kaut kādu tur šņabi par četriem rubļiem, mums vajadzēja “Napoleonu”, jo varējām atļauties.

— Diemžēl vai par laimi šajā pasaulē nekas nav mūžīgs, arī bezrūpīgā dzīve reiz beidzas...

— Tuvojās dienesta laiks, īsi pirms tam kopā ar draugiem kaut ko svinējām Rēzeknes kafejnīcā “Rāzna”. Būdams nesmēķētājs, izgāju laukā izelpot smēķētāju dūmus un ieelpot svaigu gaisu. Atgriezos atpakaļ, mans “Zenit” nozudis, draugi ar neko nepamanīja. Visi iereibuši, negāju skandalēt, ja nav, tad nav.

Rēzeknes kara komisariātā pārbaudīja veselību un paziņoja: “Derīgs dienestam uz zemūdenēm!” Man tas ļoti nebija pa prātam. Alternatīva — uz Tambovas apgabalu. Arī prieka maz, kurš gan nezina spārnoto teicienu: “Tambovskij volk tebe tovarišč!” (“Tambovas vilks tev draugs!”) No Rēzeknes jauniesaucamos aizveda uz Rīgu, tā saucamo “obezjanniku”, jo visi izskatījāmies vienādi. Tur man nejauši radās iespēja ieskatīties dokumentos — jā, Tambovas apgabals! Vismaz tiktāl viss kārtībā. Pienāk praporščiks un kapteinis, norāda uz mani ar pirkstu, sak, ej, sēdies tai mašīnā. Pat nepajautā, kas, kurp, kā. Tā it kā mēs nebūtu cilvēki, bet roboti. Sadzina mūs tajā vairākus, braucam. Tumšs. Domāju: lai tiktu uz dienesta vietu, jābrauc uz lidostu, bet braucam pa Rīgu. Pēkšņi apstājāmies Abrenes ielā, priekā gandrīz iesaucos: ”O, esam mājās!” Lika visiem saņemt jaunas formas, karantīna. “Veči” jautā, vai starp jauniesauktajiem ir kādi mākslinieki? Saprotu, ka ātri jāpiesakās, vismaz būs vieglāk, nekā spodrināt viņiem zābakus, mazgāt drēbes vai mizot kartupeļus. Viens kluba mākslinieks demobilizējās, atbrīvojās vieta. Atnāca jefreitors apvaicāties: “Ir kāds jēdzīgs čalis?” Tā mani aizkomandēja pie majora ar latvisku uzvārdu — Gulbis, kā vēlāk izrādījās — pārkrievojies latvietis. Man uzskaitīja pienākumus: būsi kinomehāniķis, fotogrāfs, mākslinieks, uzrakstīsi kādu lozungu uz plakāta, šad tad aizskriesi uz pastu! Tas viss man bija puslīdz zināms, tikai nebiju pats uz auduma rakstījis burtus cilvēka augumā. Bet tajā laikā bija modē ielu gājieni dažādos valsts svētkos. Pamazām iejutos. Pēkšņi ievajadzējās fotogrāfijas Goda plāksnei. Visi skraidīja, bikses nolaiduši: “Ko nu tagad darīsim, tas ir portrets, tas sarežģīti!” Es atbildēju: ”Mēģināsim! Nopērciet labu “Zenit”, un viss būs!” Šāds tāds fotopalielinātājs bija, aparātu nopirka labu, ar TTL, vēl labāks nekā man nozagtais. Safotografēju, sataisīju normāla izmēra bildes, visiem ļoti patika. Dienēju sakarniekos, tādā vietā nedrīkstēja ienākt daļā ar fototehniku, vienīgi klubā. Nedrīkstēja fotografēt kara tehniku, tiražēt. Mana tā laika militārā specialitāte bija kara kores-pondents un radiostacijas priekšnieks, bet sakarus nodrošināja caur kosmosu, varēja bez problēmām piezvanīt uz mājam.

Protams, centos neko nepārkāpt, bet armijā gadās neprognozējamas lietas. Daudz netrūka, lai par pavēles nepildīšanu uz pieciem gadiem nonāktu “disbatā”. Klubā sev biju iekārtojis guļvietu, jo virsniekus neuztrauca karavīra problēmas, dodot pavēli: “Kā gribi, līdz rītam lai būtu!” Laikam ritot, biju pieradis pa nakti palikt klubā. Pašā augšā nomainījās amatpersonas: Ustinova vietā atnāca Sokolovs, arī daļā bija pārkārtojumi un sanāca nesaprašanās ar jauno priekšniecību. Neatrados daļā tad, kad bija tur jābūt, sacēla kājās visus, uzlauza kluba ārējās durvis. No sava kabūža nedzirdēju, kas notiek pie ārdurvīm. No soda izglāba augsti stāvošas personas, kurām taisīju fotogrāfijas. 1985. gadā laimīgs pārnācu mājās un drīz nonācu Krāslavas kultūras namā, kur līdz pat 1990. gadam strādāju par keramikas pulciņa vadītāju.

— Un aizmirsi par fotografēšanu. Kāpēc tai atmeti ar roku?

— “Zenit” nozagts, biju mierīgs — bez ieroča tu neesi karotājs. Tikko no armijas pārnācis, bez rubļa kabatā nopirkt jaunu nevarēju. Situācija mainījās, kad 1995. gadā kļuvu par Krāslavas mākslas skolas direktoru un keramikas skolotāju. Aizbraucu darba darīšanās uz Rīgu, lai tiktu mājās, trīs stundas jāklīst pa galvaspilsētu. Nolēmu aiziet līdz “utenim” — slavenajai Latgalītei. Domās jau labu laiciņu iepriekš plānoju nopirkt vismaz lietotu “Zenit”. Skatos, tirgū tikai grabažas, apdauzīti. Viens man izstāstīja, kur atrast cilvēku, kurš tirgo labus fotoaparātus. Cilvēks aizgājis pensijā un specializējies uz fototehnikas tirdzniecību — sava laika uzņēmējs. No tā ve- čuka par 15 naudiņām nopirku ļoti labu.

— Kādas bija neticamākās lietas, kuras paveici ar fotoaparātu?

— Starp citu, es biju “atkodis” tādu lietu, kā ilgstoša ekspozīcija. Puiši sacīja, ka “Zenit” nav tādas funkcijas. Nav, taču tās vietā tikpat labi varēja izmantot slēdža automātiskās nostrādāšanas funkciju, bet ar diafragmas palīdzību varēja pielāgot gaismu.

Mani kopš paša sākuma aizrauj makro fotografēšana. “Smena 8M” ir vienkāršs aparāts, neko tādu nepiedāvā. Kaut kur izlasīju par lielo fotoateljē kameru darbības principiem: caur lēcām iet gaismas stars un projicējas uz matēta stikla, kurā iestāda asumu, tad ieliek kaseti, izvelk aizbīdni un uz īsu laiku noņem vāku objektīvam. Domāju, vajag pamēģināt. Atradu bojātu fotoaparātu, šķiet, “Vilia-auto”, kuram slēdži vairs nedarbojās, bet diafragma pilnīgi vaļā. Izvilku matēto stiklu no foto palielinātāja — o, projicējas! Kā būtu, ja pieliktu fotopalie- linātāja objektīvu, kuru jau biju apvīlējis, lai varētu projicēt uz sienas attēlus. Ābola makro fotogrāfiju, kas tapusi ar “Smena 8M” varu parādīt šobaltdien.

Biju iemanījies taisīt fotoattēlus pat uz krekliņiem, kurš katrs to nevarēja dabūt gatavu. Vajadzēja drēbi izmērcēt vairākos sastāvos, lielākā problēma bija atrast sudraba nitrātu. Turklāt tā nebija krāsa, krekliņus varēja droši mazgāt. Neticamas lietas varēja dabūt gatavas. Es krekliņus netirgoju, taisīju savām vajadzībām. Kādreiz slavas zenītā bija ABBA, BONY M un citas grupas. Krekliņus ar to attēliem parasti pirka no jūrniekiem par brangu naudu, bet es sev taisīju pats.

— Nozagtā aparāta vietā atkal nopirki “Zenit”? Ļaudis šajā ziņā parasti ir māņticīgi...

— Mani vairāk saista makrofotografēšana. “Zenit” pirku tāpēc, ka iepriekšējam bija visas mantiņas savāktas — gredzeni, tā saucamā “garmoška”, objektīvi un citas. Viss bija, tikai fotoaparātu vajadzēja un izdevās nopirkt klasi augstāku. Sāku makrofotografēšanu. Darbs mākslas skolā bija tam pateicīgs. Bērniem izlaidums, sanes ziedus, kāda mušiņa uz zieda apsēžas, es tūlīt taisu tuvplānus. Tas arī bija īstais grūdiens.

Dienesta laikā paņēmu sev par palīgu latviešu puisi Andri, tā paglābjot viņu no lielām bēdām. Man savā ziņā paveicās: veda prom no Latvijas un atveda uz Latviju. Andri ieraudzīju “učebkā” pavisam notrenkātu. Tajā laikā biju iemantojis autoritāti, armijniekiem sāku stāstīt, cik man sarežģīti vienam, vajag palīgu, kurš varētu staigāt uz pastu, rāmjus stieptu, darītu citu melno darbu. Ja vajag, tad — ņem, armija, ziniet! Sagadījās, ka viens no mūsu daļas demobilizējās, tā es Andri iekārtoju. Pēc demobilizēšanās kopā ar Andri izbraukāju jūras krastu no Liepājas līdz pat Ventspilij un Užavai. Katru gadu pabrau- cām kādu gabalu. Andris arī bija “Zenit” piekritējs, turklāt viņam tēvs bija fotogrāfs. Pēc viena mūsu brauciena kaut kā negaidīti ātri Andris nopirka digitālo ziepnīcu “Canon PowerShot”, modeli neatceros. Paskatījos — zvērs! Mikro, makro režīmi, superviegls! Sapratu, ka man arī gribas. Vai tad es nevaru? Varu un labāku! Pagāja pusgads, tehnika iet uz priekšu, nopirku ”Canon PowerShot A95” — tas jau bija krietni labāks ar atvāžamu monitoru. Bez problēmām var nofotografēt, stāvot aiz stūra, no apakšas un augšas. Neba tamdēļ, ja citreiz ir nepieciešams meklēt zemāku uzņemšanas punktu, pa zemi rāpot? Viss ērti redzams, pagriežot monitoru. Pat filmēt varēja. Fotokamera arī šodien sveika un vesela, nevainojami darbojas un vienmēr var nēsāt līdzi. Lai arī ziepnīca, bet šai jau jūtams svars.

Pagāja kāds laiks, nopirku profesionāla līmeņa 8 megapikseļu digitālo spoguļfotokameru “Canon EOS 350D”, kuras tehniskās iespējas ir ļoti plašas. Bet šodien sapņoju par ”Canon EOS 60D”, domāju, uz Ziemassvētkiem sev to uzdāvināšu. Savukārt savu tagadējo spoguļkameru atdošu meitai Līgai, kura arī aizraujas ar fotogrāfiju un sapņo par labu spoguļkameru.

— Esi uzticīgs vienai markai vai ir citi iemesli?

— “Canon” — tā ir mīlestība uz mūžu tāpēc, ka tam der visas iepriekš sapirktās “burciņas” (objektīvi, -aut.) un citas mantiņas. Starp citu, 350. modeli nopirku negaidītā veidā. Bija māksliniekiem plenērs Daugavpilī, es tur pagleznoju, paspēju pabūt kopā ar keramiķiem, kuri lika cepli. Tur grozījās arī Salacgrīvas Mākslas skolas direktors, keramiķis Imants Klīdzējs. Viņš atbrauca ar pilnu somu fototehnikas, kuru izpārdeva, jo pārgāja uz citas markas aparatūru. Staigāja apkārt un jautāja: “Varbūt kādam ko vajag “Canon” aparātam?” Sapratu, ka visdārgākais ir teleobjektīvs. Jautāju, cik maksā? Tev atdošu par simtu! Jubilejas eksemplārs ar metāla apkalumu, grēks nepirkt. Atlika piepirkt aparātu.

— Personālizstādē Krāslavas kultūras namā apskatāmas tavas ainavas, portreti un makrofotogrāfijas. Nozares profesionāļi atzinīgi vērtē tavu foto ar Daugavas skatu. Kas palīdz iegūt tādas bildes?

— Vispār Daugavu esmu daudz safotografējis. Palīdz mākslas jomā iegūtā izglītība. Ja cilvēkam nav kompozīcijas izjūtas, nav šīs sapratnes, nelīdzēs pat visdārgākais un pasaulē vislabākais fotoaparāts. Rezultāts būs tāds pats, kā iedot fotoaparātu iereibušam vecim un iestumt viņu krūmos. Kaut ko spēs pieklikšķēt, bet paskatīties nav ko.

— Paldies par interviju! Radošus panākumus!

Juris ROGA