Dagdas iedzīvotāja Emīlija Orole ilgus gadus glabāja atmiņā divu vācu kritušo karavīru vārdus un uzvārdus. Izlasījusi kārtējo rakstu, kuros iedzīvotāji stāsta par sev zināmajām 2. Pasaules kara vācu karavīru apbedījuma vietām bijušā rajona administratīvajā teritorijā, pensionētā skolotāja nolēma izstāstīt laikraksta “Ezerzeme” žurnālistam arī viņai zināmo vācu karavīru apbedījumu vietu, kas ir netālu no bērnības mājām.
“Desmit kilometrus no Andrupenes ir Puša, nepiebraucot tai — Dorotpole, kurā bija Baltezera pamatskola un netālu arī mūsu mājas,” Emīlija dalās atmiņās. “Kara laikā biju padsmitnieces vecumā, bet kā šodien acīs stāv kapu kopiņas ceļa malā un divi balti krusti, no kuriem es norakstīju kritušo vārdus un uzvārdus, kas bija rakstīti vācu burtiem: Karl Nagel un Werner Glab. Bija arī dzimšanas dati, diemžēl nepierakstīju, atceros, ka kritušie bija ļoti jauni - 20-21 gads.
Savulaik Dorotpole bija biezi apdzīvota vieta, vietējie šos apbedījumus kādu laiku rūpīgi kopa, bet padomju gados tas kļuva bīstami un par šiem apbedījumiem vairs neviens nerūpējās. Ar laiku ļaudis no turienes izbrauca, skolas vietā palika grausts. Diez vai apvidū šodien atradīsim kādu, kurš precīzi parādītu apbedījumu vietu, bet es to zinu ļoti labi, varu nedaudz kļūdīties, bet ne vairāk par metriem desmit. Ja gadījumā kādam ir interese viņus atrast un pārapbedīt, varu parādīt, kur meklēt. Vienīgi nevaru pastāstīt, kur un kā šie divi karavīri krita. Mūsu apvidu intensīvi bombardēja, bet bumbas nevienu nenogalināja. Mūsu mājās bija Sarkanā Krusta mītne, vācu karavīri bija izmitināti skolā. Starp citu, lai ko padomju propagandisti runāja par vāciešiem, uzlidojumu laikā vācu karavīri mūs, bērnus, grūda ierakumos un ar saviem ķermeņiem piesedza, lai netrāpa ar šķembām. Visticamāk, ka abus kritušos no kaut kurienes atveda un apbedīja atkāpjoties. Laikam bija domāts kritušos apbedīt uz neilgu laiku, bet liktenis lēma citādi — viņi tur guļ šobaltdien. Nezinu, vai apbedītajiem ir klāt kādi dokumenti, žetoni.
Man visu laiku tas nelika mieru, nezināju, kam pastāstīt. Tad “Ezerzemē” ieraudzīju dažas publikācijas par šo tēmu un nolēmu izstāstīt. Varbūt rakstu ieraudzīs cilvēki, kuri risina šos jautājumus, ieinteresēsies un pārapbedīs kritušos. Nav labi, ka cilvēki atdusas ceļa malā.”
Pierakstīja Juris ROGA