Viktorija — tā ir...

No “apsveikumiem” neizspruksi. Šķiet, ka daudzos gadu desmitos esmu izstaigājis bērnības pilsētu krustām un šķērsām. Tomēr palicis viens balts plankums — Ļemeševsku gandrīz piepilsētas māja. Skolas gados, viesojoties pie Trojanovskiem (mūsu vecāki draudzējās), es zināju, ka aiz Karņicka kalna ir neliels mežs un aiz tā dzīvo Ļemeševsku ģimene. Vēl labāk es pazinu futbolistu Jāni Ļemeševski un viņa simpātisko māsu Viktoriju. Tikai tagad radās izdevība ielūkoties viensētā, kas paslēpusies pašā Krāslavas nomalē.

Saglabātā ģimenes ligzda, kuru nav aizmirsuši pateicīgie bērni. Visi trīs te nedzīvo, taču iegriežas viensētā gandrīz katru dienu. Apstrādā piemājas zemes gabalu, atjauno māju un sestdienās obligāti kurina pirti. Viktorija, par kuru šodien ir runa, ģimenē bija jaunākā.

Šķirstām vecos albumus... Karā Ļemeševsku ģimene pārcieta briesmīgu nelaimi, kad fašisti nodedzināja viņu māju. Tai blakus tēvs uzcēla pagaidu mītni, nekā nav mūžīgāka par pagaidu ēku. Vecās mājas pamati tā arī saglabājušies viensētas centrā kā rūgtas atmiņas par kara gadu briesmām. Tēvs, kuram nelaime un smagais darbs bija iedragājis veselību, agri šķīrās no dzīves, atstājot nedziestošu brūci dzīvesbiedres un triju bērnu sirdīs. Toreiz Viktorijai bija tikai desmit gadu. Dzīve bez ģimenes aprūpētāja ir liela nelaime, taču māte drosmīgi uzņēmās visu atbildības nastu.

“Mājās runājām poliski un krieviski, tētis prata latviešu valodu, taču tālredzīgie vecāki sūtīja mūs visus latviešu skolā. Pat māte, kura bija beigusi tikai divas klases, vienmēr ar cieņu izteicās par Latviju,” tagad atceras Viktorija. Viņai laimējās mācīties grāfu pilī, kur audzināja ne tikai lieliski pedagogi, bet arī senlaiku interjers, kas glabāja kādreizējo cēlumu. Iestājusies Rīgas kooperatīvajā tehnikumā, Viktorija ātri pārgāja uz neklātienes nodaļu — tikai materiālo iemeslu dēļ. Turpinot studijas, pirmo augstāko izglītību ieguva klātienē, bet otro — Baltijas Krievu institūtā — neklātienē. Toties jurista diploms mūsu biznesa lēdijai šodien ir vajadzīgs kā gaiss.

Viktorijas Vengrēvičas darba biogrāfija sākās 1968. gadā Krāslavas rajona patērētāju biedrībā — kur esi dzimis, tur arī esi noderīgs. Daudzus gadus pildīja kadru daļas vadītāja vietnieces pienākumus, gluži kā gatavodama profesionāļu rezervi grūtajiem pārejas gadiem uz tirgus ekonomiku. Paju sabiedrības “Krāslava D” locekle, kopš 2005. gada — tā paša nosaukuma sabiedrības ar ierobežotu atbildību priekšsēdētāja. Tā jau sagadījās, ka pēdējos četros gados firma saņēmusi ļoti daudzus pateicības un atzinības rakstus, tajā skaitā valsts mēroga.

SIA “Krāslava D” — tās ir vairāk nekā 70 darba vietas, bet vēl konditorejas un maizes cepšanas ražotne. Plus pieci veikali — “Kristīne” un četri uz riteņiem. Tā ka smalkmaizītes un oriģinālas maizes šķirnes iecienījuši pircēji ne tikai Krāslavā, bet arī Indrā, Skaistā, Kalniešos, Robežniekos... Kadri izšķir visu, un lielās firmas vadītāja šodien ar pateicību nosauc savu galveno palīgu, profesionāļu un atbildīgo cilvēku vārdus. Tie ir Lonija Stivriņa, Irēna Čebotarevska, Anatolijs Abarovičs, Viktorija Ižika, Regīna Šakele, Rita Bižāne... Uzņēmuma un pilsētas lepnums ir sabiedriskās ēdināšanas objekti. Pastāvīgi pieprasīti kafejnīca “Mārīte” un ēdamnams “Krāslava”, kuri atstāj patīkamus iespaidus uz pilsētas viesiem. Te var paēst garšīgi, mūsdienīgi un galvenais — salīdzinoši lēti. Stabila veiksmīguma noslēpums — sabiedriskās ēdināšanas speciālistu pastāvīgas mācības ne tikai vietējā, bet arī valsts mēroga kursos un semināros. Nejaušību mūsu dzīvē nav, tāpēc arī krīze, kaut tikai nenoskaustu, apiet cilvēkus, kuri ir pārliecināti par sevi.

Gatavojot šo jubilejas publikāciju, es painteresējos pie Viktorijas kolēģiem un vienkārši pie cilvēkiem, kuri labi pazīst šo sievieti, kādas ir viņu domas. Pozitīvas atsauksmes par mana raksta varoni rezumēja šefpavāre Viktorija Ižika: “Trīsdesmit piecos kopīgā darba gados mēs labi iepazinām viena otru. Dažādi bija laiki, tikai grūtības mūs nesalauza, gluži otrādi... Daudziem trūkst ticības rītdienai, tikai tas neattiecas uz mūsu kolektīvu. Māksla strādāt ar cilvēkiem — tā ir Dieva dāvana, un mums ļoti paveicies ar vadītāju. Viktorija ļoti smalki savieno augstu prasīgumu ar maksimālu taktiskumu un ikdienas labestību. Iznākumā labais rada labo. Mūsdienīga, komunikabla, darbīga — tāda ir mūsu Viktorija. Pati daudz ceļo un arī mūs pieradina pie tā.

Ekskursijas uz Liepāju, Ventspili, Klaipēdu, Pērnavu, Tallinu, Rīgu ar kultūras programmu mēs uzņemam kā apbalvojumu par ikdienas grūto darbu. Jā, rokas nogurst, taču nekad nenolaižas.” Arī citas manas sarunbiedres stāstīja par vadītājas misiju, arī es pats to sen zinu. Bija tāds grēks, pēdējās municipālajās vēlēšanās, pārdomās un uztraukumos par mūsu Krāslavas perspektīvām es ilgi centos pierunāt Viktoriju kļūt par deputāta kandidāti, par ko tagad nenākas nožēlot nedz viņai, nedz man. Krāslavas novada domē Viktorija Vengrēviča vada plānošanas un infrastruktūras attīstības komiteju. Tā gribas ticēt, ka tie laiki, kad blēži pie varas ciniski pārdeva pat skatu laukumu un Raimonda Paula pļaviņu, nu uz neatgriešanos palikuši pagātnē.
Es uzprasījos ciemos arī uz Viktorijas pilsētas dzīvokli. Kāpēc gan nē: tik daudz gadu pazīstam viens otru! Pārkāpis slieksni, es tūdaļ sajūsmā iesaucos: “Arī te redzams Daugavpils mākslinieces dizaineres Silvijas Linertes rokraksts, kura pārveidojusi kafejnīcas un ēdamnama interjeru!”

Viktorija tikai pasmaidīja un nolika uz galda vairākus albumus, ceļojumu atmiņas. Vēl jaunībā interese par ceļojumiem palīdzēja viņai apmeklēt Vācijas Demokrātisko Republiku, Dienvidslāviju, vēlāk viņa viesojās pie radiem Polijā. Beļģija, Nīderlande, Luksemburga, Francija, divas reizes Itālija... Atliek tikai sākt, ceļojums — tā ir nedziedināma slimība.

“Labākais kapitāls ir atmiņas,” atzinās Viktorija. “Katrā valstī ir sava rozīnīte. Itālijā neizdzēšamus iespaidus atstāja Vatikāns un Svētā Marka laukums Venēcijā, Francijā — Monmartra. Ēģipte pārsteidza ar Sarkanās jūras koraļļiem, bet Tunisija ar Sahāras tuksneša fantastisko skaistumu un ceļojumu kamieļiem mugurā.”

Viņa sevi uzskata par laimīgu cilvēku. Dzimtajā pilsētā labestīgi paziņas ir ik uz soļa, kas vairo spēkus un pārliecību. Plāteru pils viņai ir ne tikai vēstures un arhitektūras pērle, bet arī skola, kurā pavadīti neaizmirstamie vienpadsmit gadi. Dome ir ne tikai valsts iestāde, bet arī ieceru štābs, kur dzimst un tiek realizētas kādreiz nolaistās Krāslavas atdzimšanas idejas.

Viktorija — tā ir uzvara. Mūsu gadījumā — lietišķas sievietes veiksmīgums, autoritāte un mērķtiecība. Viņai visās lietās palīdz dzimtās sienas. Apsveicam jubilejā, Viktorija!

Aleksejs GONČAROVS