Ar dziesmām un smaidu

Publiskā spēle “Brīnumu lauks” Indrā tika organizēta ne jau pirmo reizi, šis jau ir trešais tamlīdzīgs pasākums, kas notiek reizi trijos-četros gados. Kāpēc tik reti? Pirmkārt, vajag balvu fondu, otrkārt — visu organizēt nemaz nav tik vienkārši un viegli, kā no malas izskatās, treškārt — lai neapnīk.

Pēc sponsoru partijas deputāta uzstāšanās centrālais notikums varēja sākties. Indras “Brīnumu lauks” no visiem ierastā televīzijas šova atšķīrās vairākos punktos.

Pirmkārt — paštaisīta laimes rata atribūtika, kura pati par sevi dažiem izsauca smaidu, bet pēc pasākuma un tautas nama vadītājas Anželas Kuzminskas paziņojuma, ka bultiņu šeit aizstāj balta gumijas šļauka, sacēlās smieklu vētra. Tieši tas arī bija vajadzīgs — pozitīvas emocijas. Pašdarinātais rats, protams, kalpoja nevainojami. Televīzijā ierastās burtu atvēršanas vietā tika pielietota cita metode — burtu rakstīšana uz tāfeles ar krītiņu virs iepriekš uzvilktām svītriņām, kas apzīmēja burtu skaitu vārdā.

Katras trijotnes dalībnieki saņēma mapīti ar alfabētu un zīmuli, lai izsvītrotu vai atzīmētu jau nosauktos burtus. Uz rata bija uzzīmēti vairāki sektori. Ja bultiņa norāda uz kļavas lapu, tas nozīmē, ka gājiens rezultatīvs un var nosaukt burtu. Sektors nulle — gājiens pāriet nākamajam dalībniekam. Sektors “P” — balva. Tās tika iepriekš iepakotas dažāda izmēra kastēs, varēja izvēlēties vienu. Sektors “M” — minibalva, kuru dalībnieks izvilka no paliela groza aiz aukliņas. Sektors “+” — dalībnieks pēc sava ieskata nosauc, kuru burtu vārdā atvērt. Visatraktīvākie izrādījās divi sektori, kas apzīmēti ar burtu “T” (tosts) un “K” (karaoki). Sektora “T” dēļ zālē bija ierīkots improvizēts bārs, kurp spēlētājs aicināja savu draugu un tikai pēc tosta uzsaukšanas un glāzīšu iztukšošanas draugs nosauca savu burtu, kuru spēlētājs vai nu pieņēma, vai noraidīja un sauca savu. Sektorā “K” tika sagatavots dziesmu saraksts, uzstādīts ekrāns un projektors. Spēles dalībnieks aicināja sev palīgā dziedošu draugu un divatā izpildīja kādu dziesmu no saraksta karaoke versijā.

Katrā trijotnē bija pa vienam pārstāvim no Robežniekiem, Piedrujas un Indras. Neskatoties uz spēles vadītājas lūgumiem neteikt priekšā no zāles, skatītājiem bija grūti savaldīties, un laiku pa laikam pa kādai nepareizai atbildei no skatītāju mutes izskanēja. Toties, kad lieta nonāca līdz spēlei ar skatītājiem, vēlme saukt atbildes kaut kā noplaka. Apstiprinājās vispārzināmā patiesība — spēlēt pašam ir daudz grūtāk nekā atrasties zinīša lomā zālē.

Spēle ritēja jautri un bez lielas aizķeršanās. Dalībnieki nebija uz mutes krituši, spēja pajokot un izjokot kādu. Spēles vadītāja jutās laimīga, ka “modes guru” izsauca pēdējā trijniekā, jo visu turpmāko laiku viņai nācās nēsāt savdabīgu apģērbu. Dāvanas bija atveduši arī citi spēles dalībnieki, taču tās visas tika atdotas skatītājiem notiesāšanai turpat zālē. Skatītāji tovakar vispār bija lielākie ieguvēji — spēles dalībnieki, kuri uzgrieza balvas sektoru, kā sarunājuši viens pēc otra atteicās no tām. Tās visas tika izspēlētas starp erudītākajiem skatītājiem.

Spēlei sagatavotie jautājumi patiesi prasīja lielu erudīciju. Turklāt visi tika brīdināti, ja iespējams kāds cits atbildes variants, tad par pareizu uzskatāms tikai tas, kurš ir ierakstīts spēles vadītājas papīros.

Uzdevums pirmajai trijotnei: ar ko asociē rudeni savā dzejā Jeseņins? Izrādās — ar zirgu (kobila).
Uzdevums otrajai trijotnei: 24. septembris — kādu senu vārdu tas nes? Pareizā atbilde — Fedora.
Uzdevums trešajai trijotnei: kā sauc ēdienu, kas ir mūsdienu maizes priekštecis? Atbilde: “pohļobka”.

Finālā satikās Irēna Kozinda no Robežniekiem, Raisa Anetjko no Piedrujas un Josifs Mančinskis no Robežniekiem. Viņiem bija jāuzmin parunas otra daļa, proti, septembrī vīru silda nevis istaba, bet... Nē, nē ne tik viegli un vienkārši, kā nodomājāt. Tas ir sprigulis, jo senāk septembris bija intensīvs labības kulšanas laiks. Spēles uzvarētāja Raisa Anetjko uzvarēja arī superspēlē un ieguva superbalvu — trusi. Jautājums viņai bija par ogu, no kuras var pagatavot daudz ko ēdamu, tostarp arī apreibinošus dzērienus, to vēl sauc par Ziemeļu vīnogu. Izrādās tā ir ērķšķoga.

Piekritīsiet, izkrist no finālspēles nav patīkami. Nez kāpēc veiksme neuzsmaidīja indriešiem arī turpmāk — spēlē ar skatītājiem lielākais ķēriens tika Robežniekiem un Piedrujai. Varbūt tas bija tīšām... saimnieku viesmīlība.

Pasākums turpinājās ar diskotēku, bet tās noslēgumā indrieši un viņu draugi kopīgi pavadīja uz festivālu Polijā deju kolektīvu “Indra” un Indras mākslas skolas audzēkņu grupiņu.

Juris ROGA