Piedrujiete Antoņina Kovaļova Lūznavas profesionālajā vidusskolā mācījās biroja darba organizāciju jeb tautas valodā — par sekretāri. Kādu pusotru gadu pastrādāja Daugavpilī, aizgāja dekrēta atvaļinājumā un kļuva par bezdarbnieci. Ar vīru un mazo meitiņu Viktoriju atgriezās dzimtenē — pie savas mammas Piedrujā, kurai ir neliela saimniecība un privātmāja. Turpat mīt Antoņinas vecākais brālis, kurš savulaik pabeidza Daugavpils 38. arodvidusskolu, bet darba specialitātē laukos nav, tāpēc jāsamierinās ar darbu lauksaimniecībā. Vietas mājā visiem gana, turklāt brālis pagaidām nav precējies.
Antoņina šobrīd ir nonākusi tā dēvētajā simtlatnieku programmā, kas viņai tuvojas nobeigumam. Sarunbiedre cer, ka šajā pašā programmā izdosies pastrādāt arī dzīvesbiedram Jevģēnijam, kurš tagad pieskata mazo bērnu, kamēr mamma veic pagasta teritorijas labiekārtošanas darbus. Bērnudārza Piedrujā nav, ja notiktu tāds fenomens un abi atrastu algotu darbu, atliktu tikai viens ceļš — uzticēt bērnu vecvecākiem vai nolīgt auklīti. Bet Piedrujā nekad nav bijis bērnudārza, agrākajos gados ļaudis savus bērnus veda uz Skaistu, atstāja tur uz visu darba nedēļu.
Piedrujā simtlatnieku programmā nodarbina aptuveni 40 cilvēkus mēnesī. Sociālā darbiniece un bezdarbnieku darba organizatore Zita Lukša pastāstīja, ka šī programma ir vienīgais reālais atbalsts lauku iedzīvotājiem.
Zita: “Antoņina ir lielisks cilvēks, viņa šeit dzimusi, augusi, šeit gājusi skolā un esmu pārliecināta, ka ir gatava darīt visu, lai mūsu ciemats saglabātos un šeit kūsātu dzīve. Viņa daudz dara ne tikai kā bezdarbniece, bet no sirds palīdz ciematam arī tāpat, ko var.”
Viens no skaistākajiem Antoņinas darbiem, kuru tapšanā savu ieguldījumu devuši arī divi citi pagasta iedzīvotāji — Raisa Anetjko un Nikolajs Gražulis, ir no klūgām veidotās divas laivas, kas kalpo par savdabīgām puķu dobēm. Tagad viņa uzpasē šīs puķu dobes.
Bez pastāvīga darba Antoņina ir vairāk par gadu. Nekādu izredžu, vienīgi doties uz ārzemēm. Bet dzimtene An- toņinai nav tukši vārdi, ja būtu pastāvīgs darbs, viņa noteikti gribētu palikt strādāt un dzītu projām domas par dzīvesvietas maiņu. Ko velti dzesēt muti, neapgāžama patiesība — cilvēku, kurš mīl dzimto pusi, vienmēr velk mājās, lai kurā pasaules malā viņš būtu.
Antoņinas vīrs ir no Daugavpils puses, Tartakā dzīvo viņa vectēvs un vecmamma, kurus jaunā ģimene cenšas regulāri apciemot. Dzīvesbiedrs ir ne tikai bez darba, bet arī bez profesijas. Tomēr jaunais vīrietis meklē darbu un kādu laiku pat pastrādāja Rīgā. Nebija tā, ka Antoņina viena vilktu ģimeni. Laukos ir čaklas ģimenes, vienīgi Rīgas politiķi negrib saskatīt un negrib rūpēties, lai arī laukos cilvēkiem būtu darbs.
Lūk, arī Antoņinas mamma ir bezdarbniece, viņai līdz pensijas gadiem patālu, tāpat ir nācies izmantot iespēju pastrādāt simtlatnieku programmā. Ar to vien neizdzīvotu, labi, ka ir sava zeme un neliela saimniecība — divas govis, buļļi, zirgs. Daļu saražotā piena nodod, daļu izlieto uzturā paši, daļu pārstrādā sierā. Izrādās, ka Antoņinas mamma sien ļoti garšīgus sierus, Līgo svētkos ar tiem piedalās konkursā, izcīna vietas. Starp citu, māja atrodas iepretī Piedrujas viesnīcai, kur uzņem tūristus. Tie, savukārt, meklē eksotiku un labprāt cienājas ar sieru. Vēl tūristi izmanto iespēju pavizināties ar zirgu. Viņiem — eksotika, ģimenei — iespēja kontaktēties, uzzināt daudz jauna un interesanta.
Antoņinas ģimene ir ticīga, iespēju robežās apmeklē baznīcu. Antoņinas aizraušanās ir adīšana, ģimenes galvu interesē datori, internets.
Juris ROGA
.jpg)
.jpg)
