Neizdevies gadatirgus

Kad pārtikas un rūpniecības preču totālo deficītu nomainīja tirgus ekonomika, sākās ilgstošs sīkumtirgu laikmets ar Turcijas un Ķīnas ražojuma plašā patēriņa precēm, kas atainoja Latgales galvenās iedzīvotāju masas pieticīgās finanšu iespējas. Krāmu tirgotāju rindās ļoti neomulīgi jutās lauksaimniecības produkcijas pārdevēji, bez tiem taču nav nekāds gadatirgus, bet nosaukums vien. Pirms simtiem un tūkstošiem gadu gadatirgos lielpilsētās un mazos ciemos taču galvenais sortiments bija pārtikas produkti, dzīvās preces un tikai tad amatnieku izstrādājumi un pārējā manufaktūra.

Mežonīgais kapitālisms negatīvi ietekmēja arī provinces tirgu, maksimāli samazinot pārtikas preču sektoru. Tas arī saprotams: nabadzīgajā Latgalē cīņa par izdzī- vošanu piespieda vairākumu cilvēku glābt savas ģimenes ar naturālo saimniecību radīšanu vai vismaz zemes pleķīšu apstrādi pilsētas robežās un vasarnīcās. Šis apstāklis arī izskaidro dārzeņu, augļu, ogu visai ierobežoto pieprasījumu divos Krāslavas tirgos. To tirgus rindās mēs redzam vienus un tos pašu pārdevējus, kuri diktē savas cenas, turklāt visai augstas. Šķiet, jo lielāks piedāvājums, jo zemākas cenas. Un ir reālas iespējas pakaulēties, kas arī atbilst īsta tirgus vai gadatirgus garam. Tikai kur te ir laucinieki ar pašu audzētiem kartupeļiem, burkāniem, kāpostiem, bietēm?
Atceros nesenos iespaidus no vasaras gadatirgus pilsētas centros Mazā Tirgus un Mazās Rīgas ieliņās. Domāju, ka nu ir likts pamats kādreizējo gadatirgu atdzimšanai pilsētas centrā, bet rudenī amatniekus nomainīs lauksaimniecības produkcijas ražotāji. Taču brīnums nenotika, un lauku iedzīvotāji vienprātīgi ignorēja Krāslavas novada domes uzaicinājumu uz rudens gadatirgu. Pagājušajā sestdienā daudzi krāslavieši gatavojās iegādāties krājumā ziemai kartupeļus un kāpostus, taču pat tādu ikdienas preču plašā sortimentā nebija. Tukšs bija krastmalas tirgus un Ostas ieliņa, kur pavasara un vasaras gadatirgos bija ļaužu ka biezs. Kāpēc? Pamēģināsim noskaidrot rudens gadatirgus neizdošanās cēloņus. Pirmkārt, jau nu ļoti iesakņojies pēdējā laika stereotips: mazpilsētā ir grūti pārdot preci lielos apmēros. Protams, ja prasīsi par kilogramu kartupeļu 25, bet par kilogramu kāpostu 30 santīmus, tad tiešām vedīsi savus dārzeņus uz mājām, kas arī notika ar tirgotājiem monopolistiem pagājušajā sestdienā. Būtu plašāks piedāvājums, arī cenas uzreiz nokristu par pieciem un pat desmit santīmiem. Iznākumā tas apmierinātu gan pircējus, gan pārdevējus. Otrs cēlonis — saulainajā sestdienā Miķeļdienas gadatirgi bija daudzās Latvijas pilsētās un ciemos, ar ko izskaidrojams neliels citpilsētu komersantu skaits Krāslavā. Treškārt, jaunizveidotās novada domes pagastu pārvalžu vadītāju ļoti vienaldzīgā attieksme pret šo svarīgo pasākumu. Ja no katra pagasta uz Krāslavu būtu atbraukuši kādi trīs pārdevēji, tad gadatirgus tiešām būtu kā nākas! Ir jāmeklē sviras un stimuli, lai atdzīvinātu Latgales gadatirgu kādreizējo slavu, jo tāda jau katras pašvaldības misija — kalpot cilvēkiem. Bet pagaidām nekādi tautas svētki un līksmošana nenotika: apskatījuši tukšās tirgus rindas plkst. 8.00 un 9.00 no rīta, daudzi pircēji vīlušies devās mājās. Tāpēc Aulejas, Izvaltas, Skaistas, Ūdrīšu un Krāslavas tautas talantu gadatirgus šova programmu noskatījās pieticīgs apmeklētāju skaits.

... Tomēr man izdevās atrast komersantu oāzīti pie sporta skolas, kur kādi pieci pārdevēji mēģināja glābt mūsu rudens gadatirgus reputāciju. Te es iepazinos ar vistālāko viešņu — Valentīnu no Lietuvas Rokišķu rajona. Latvijā viņa pastāvīgi piedāvā augļu koku un ogulāju stādus, bet uz Krāslavu atbrauca pirmo reizi un nenožēloja. Viņai burtiski izķēra šķirnes “Atvasara” aveņu stādus, kas dod ražu divas reizes sezonā, kā arī citas rudens sortimenta preces. Ap pusdienlaiku apmierināti smaidīja arī Dainis Apse no Ilūkstes, kura ābeļu, bumbieru un plūmju stādus arī labprāt pirka krāslavieši. Firmas “Liepas” saimnieks godīgi atzinās: palīdzēja kaimiņiene tirgus rindā, kura pārdeva šķirņu “Kovaļenkovskaja” un “Auksis” ābolus. Daudzi, nopirkuši un nogaršojuši lieliskos bordokrāsas augļus, ilgi nedomādami, pirka arī manus šo šķirņu stādus.”

Izrādījās, ka vissaldāko ābolu veiksmīgā pārdevēja ir Velta Gendele, zemnieku saimniecības “Apsītes” īpašniece no Kombuļiem. Visbeidzot pēc ilgiem meklējumiem viņa atrada perspektīvu nišu. Viņas jaunais augļu dārzs aizņem 6 hektārus, bet tie ir 3000 augļu koku! Nākamais posms — kooperācija, vienam nav pa spēkam uzbūvēt augļu glabātavu, bez kā nevar cerēt uz rentabilitāti un dārzkopības nozares perspektivitāti.

Tas, ka nebija konkurentu, palīdzēja arī Aulejas biškopim Pēterim Dzalbam veiksmīgi pārdot medu. Pusotra simta latu ir normāla peļņa.

Aleksejs GONČAROVS