Viedoklis: Pirms doties balsot

Stipri izjutuši profesionālisma un patriotisma deficītu, mēs joprojām meklējam atbildes uz visaktuālākajiem jautājumiem: “Kāpēc no trim Baltijas valstīm tieši Latviju piemeklēja vispostošākā krīze? Tās industriālais potenciāls taču ievērojami pārsniedza kaimiņvalstu iespējas, bet Latvijas precēm bija pieprasījums vairāk nekā simts pasaules valstīs. Kāpēc mēs ļāvām veikt eksperimentu ar sevi, kas veicināja Latvijas rūpniecības, lauksaimniecības pilnīgu sabrukumu un piespieda valsti dzīvot uz finanšu žēlastības dāvanu rēķina?”

Notika tas, kam arī bija jānotiek. Atbilstoši etniskajam principam sašķeltā sabiedrība jau nav spējīga īstenot valsts pārvaldes funkcijas. Ik dienas valsts patērē par 2 miljoniem latu vairāk nekā nopelna, kādā no intervijām atzinās Ministru prezidents Valdis Dombrovskis. Tādā tempā mūsu valsts krāj parādu ar visai apšaubāmu iespēju atmaksāt to. Apzināti ielaistais konflikts starp etniskajām grupām ir izdevīgs tikai nacionālai elitei, kura pilnībā apguvusi taktiku “Skaldi un valdi”. Bagātie sakrāja simtiem tūkstošu latu, par ko liecināja amatpersonu deklarācijas, bet nabagajiem nācās samierināties ar paliekām no kungu galda. Tautai masveidā nācās doties darba meklējumos uz ārzemēm, bet mēs mierinām sevi ar domu, ka visos laikos bija iedzīvotāji, kuri brauca uz Brazīliju, kā arī Sibīriju, kad cars tur dalīja zemi. Lūk, arī godājamais žurnālists un rakstnieks Ēriks Hānbergs publiski paziņo, ka laimes meklētāji svešumā atgriezīsies dzimtenē ar uzkrātu bagātu pieredzi. Tikai vai viņi atgriezīsies, vērojot no malas notiekošo Latvijā? Un aizvien lielāks izbraucēju skaits dodas ar skaidru mērķi nopelnīt un nopirkt dzīvokli Īrijā vai Anglijā. Ir zināmi bēdīgi gadījumi, kad ārzemēs nopelnītā nauda tika ieguldīta biznesā uzņēmumos dzimtenē, kas drīzumā bankrotēja. Vai tas nav kauns valstij, kad Latvijas augstskolu beidzēji labprāt tiek pieņemti darbā valstīs, kuras nav izdevušas viņu mācībām ne centa. Izredzes iekārtoties darbā dzimtenē līdzinās gandrīz nullei. Par darba migrācijas apjomu var tikai nojaust — godīga statistika kļūtu par pēdējo naglu bankrotējušās valdošās elites zārkā.

Saņem un ne par ko neatbildi. Tā dzīvoja un tā domā dzīvot mūsu valsts vadītāji, kuri baro tautu tikai ar pirmsvēlēšanu solījumiem. Tagad viņi iekārtojušies garā rindā pēc ienesīgām vietām parlamentā un Ministru kabinetā. Daudzi klusē un izvairās tikties ar vēlētājiem. Un ko gan viņi var pateikt algas ziņā pazemotajiem skolotājiem, policistiem, medicīnas darbiniekiem. Toties pilnīgi saglabāta milzīga valsts struktūru birokrātu un pārvaldes ierēdņu kasta, kuru algas ir ar trim un pat četrām nullēm, par ko paziņoja nežēlastībā kritušais tautas varonis Neo. Nav nemaz tik vienkārši pacelt roku pret vistuvākajiem cilvēkiem: partijas biedriem un radiem. Bet tas, ka Latvija ir pārvērsta par ubadzi un diedelnieci, pēc viņu domām ir tāda maza nepatīkama kļūda...

Pirmsvēlēšanu kampaņā aiz Aināra Šlesera muguras bailīgi slēpjas “tautpartijnieki”, galvenie birokrātijas laimīgās dzīves vaininieki tā saucamajos “treknajos gados”, kuri aizmirsa par rezerves fondu. Patiešām bija reiz paradīze Latvijas zemes virsū, bet kā bankas mīlēja pievilināt savus klientus! Kad spekulēja ar nekustamo īpašumu, tajā skaitā ar bijušo sabiedrības īpašumu, kas nokļuva veiklo darboņu rokās, — līksmoja, bet, kad parēķināja, — apraudājās. Aizmirsa galveno — attīstīt un atbalstīt lauksaimniecību. Un kā rūgtas paģiras: pēdējais miljards, kas aizlaists vējā no sociālā budžeta, “Parex” bankas glābiņam, kas izrādījās apšaubāms... Šķiet, tauta izrādīs sašutumu... Bet nekā nebija, vēlētājs “stingri” sodīja bijušo ministru prezidentu Ivaru Godmani, ieceļot viņu darbā Eiropas parlamentā. Pareizi runā, ka vara ir sabiedrības spogulis. Tā kā mēs paši veicinām valdošo cilvēku visatļautību, bet tas viņiem ir izdevīgi.

Kas sakāms par “buldozeru”, tad, manuprāt, Aināram Šleseram palielinās izredzes gūt panākumus. Visādā ziņā viņš ir no tiem retajiem līderiem, kuri zina, ka Latvija var neaizņemties, bet gan nopelnīt naudu. Cerība uz tranzītu nav iespējama bez ekonomiskiem sakariem ar Austrumu partneriem. Šis apstāklis liek politiķiem, kuri nacionāli norūpējušies, kurināt strīdu pirmsvēlēšanu kampaņā. Baidos tikai, lai juceklis dedzīgu vēlētāju galvās nekaitētu veselajam saprātam. Apvienības “Saskaņas centrs” reitinga pārsvars ir loģisks: cilvēki reāli vērtē Rīgas domes un pirmā mēra ar krievisku uzvārdu darbu. Ar tukšiem solījumiem tagad vēlētāju neapmuļķosi...

Partija “Vienotība” neslēpj savus “pieticīgos” plānus saglabāt tagadējo valdības koalīciju arī jaunajā Saeimā. Visai drošs apgalvojums: diez vai par jauno veco apvienību sāks balsot nesen apkrāptie pensionāri (paldies Satversmes tiesai), policisti un skolotāji, kuri zaudējuši pusi algas, bet slodze ir palielināta. Lai sasniegtu mērķi, visi līdzekļi labi, un bloka “Vienotība” līdere Solvita Āboltiņa, nebaidoties atteikties no galvenā principa, nesen paziņoja: “Latvijā izaugusi vesela cilvēku paaudze, kuri te piedzimuši un nerunā savās ģimenēs latviešu valodā, taču viņi maksā nodokļus un ļoti bieži ir lojālāki par tiem latviešiem, kuri viegli visu pamet un aizbrauc projām.”

Kamēr “zaļie zemnieki” turpina barot lauku iedzīvotājus ar tukšiem solījumiem, Latgale palikusi pavisam bez cilvēkiem. Bijušās aramzemes pārvēršas par džungļiem, bet zeme par smiekla naudu tiek pārdota ārzemniekiem. Cieši savilkuši jostas līdz pēdējam fermeri un nelielo zemnieku saimniecību īpašnieki. Joprojām nav iespējams izdevīgi realizēt lauksaimniecības produkciju, vēl grūtāk ir saņemt kredītus ar atvieglotiem noteikumiem, bet laikrakstu virsraksti turpina biedēt nabadzīgo tautu: “Pēc mēneša paaugstināsies galveno pārtikas produktu cenas!” Paldies kaimiņiem lietuviešiem par ciešamām cenām lielveikalos “Maxima”.

Kopējo pirmsvēlēšanu paleti papildina korupcija, ēnu ekonomika, kontrabanda, bezdarbs, kas sasniedzis rekordu Eiropas valstīs. Un pat vadošajai Latvijas ekonomistei Raitai Karnītei, kura pazīstama kā optimiste, neizturēja nervi. Intervijā laikrakstam “Sestdiena” ekonomikas zinātņu profesore paziņoja, ka šajās vēlēšanās nebalsos, jo vairs nevienam netic. “Ja valsts ir lemta agonijai, tad lai tas notiek ātrāk...” pārliecināta Karnītes kundze.

Mēģināts — nav zaudēts, un desmitās Saeimas vēlēšanas ir kārtējā iespēja laist pie varas cilvēkus, kuri visbeidzot sāks rēķināties ar tautu. Vēlēšanu sarakstos taču ir 1235 kandidāti! Esmu pārliecināts, ka nebūt ne visi viņi ir krāpnieki, zagļi, kukuļņēmēji un parazīti uz valsts budžeta rēķina. Pirmsvēlēšanu sarakstos ir arī godīgi, atbildīgi, patriotiski cilvēki, kurus nav samaitājusi partijas disciplīna un lišķēšana jaunbagātnieku priekšā. Atrast viņu vārdus ir sarežģīta misija, kas vēlētājam pa spēkam. Citādi mēs patiešām nokļūsim mūžīgā verdzībā un zaudēsim valsti, par kuras neatkarību kopā cīnījās latvieši, krievi, poļi, baltkrievi...

Aleksejs GONČAROVS