Cik jauni mēs bijām...

Olga un Jānis Grecki. Viņi ir publiski, artistiski cilvēki, un jebkura vecuma lasītājs tagad pasmaidīs un pateiks savā nodabā: “Kā tad, zinām, jau zinām.” Pasarg Dievs, runa nebūs par politiķiem, lai gan, bija laiks, kad cīņā par pilsētas interesēm tajos juku laikos kopā ar Olgu vienā frakcijā darījām visu iespējamo, lai paglābtu dzīvokļus no aukstuma. Tā gribas ticēt, ka visas pārejas perio- da grūtības, tāpat kā krīzes bailes, uz visiem laikiem paliks pagātnē. Dzīvesbiedru Grecku vārdi tiks ierakstīti vēsturē divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, viņi ir izcili mūzikas pedagogi un diriģenti. Otrkārt, trauksmainajā un riskantajā Atmodas laikā Olgas vadītais koris un Jāņa Grecka pūtēju orķestris pirmo reizi Krāslavā izpildīja himnu “Dievs, svētī Latviju”. Toreiz, uz laikmetu robežas, mēs svēti ticējām: brīvība ir labāka par nebrīvi. Arī tagad lolojam cerību, ka atdzims Latvija, kura iekļuvusi nelaimju joslā bankrotējušo politiķu vainas dēļ. Mēs esam pārliecināti: pildi pats godīgi savu darbu, un dzīve noteikti kļūs labāka.

Bez vismazākā pārspīlējuma varu apgalvot, ka viņi ir laimīgi. Dzīvesbiedriem Greckiem ir viss: mīlestība un saskaņa, labi bērni un lieliski mazbērni, moderns dzīvoklis. Bet vēl vasarnīca ar pirtiņu un dārzu, prestižas markas automašīna. Taču galvenais — iemīļotais darbs, kas viņus saveda kopā un pārvērta dzīvi par ikdienas jaunradi. Tā mani labie paziņas arī soļo pa dzīvi ar mūziku. Šķiet, ka tas bija tikai vakar, kad mēs viens otru ielūdzām uz 50 gadu jubilejas svinībām. Laika ratu neapstādināsi, bet nemanot pienākusī apaļā jubileja ir kārtējais iegansts atskatīties atpakaļ. Tā jau sagadījās, ka manas žurnālista karjeras sākums sakrita ar Olgas un Jāņa parādīšanos Krāslavā. Rēzeknes mūzikas vidusskolas absolventi mūsu pilsētu izvēlējās ne jau gadījuma pēc: izrādās, ka Jānis dzimis pašā Krāslavas centrā — šaurajā dzīvoklīti virs aptiekas, kas pirms kara piederēja Boņinam. Simboliski, ka virs šīs vecās ēkas pirms diviem gadu desmitiem uzvijās pirmais sarkanbaltsarkanais karogs. Bet šogad laukumā parādījās pilsētas ģerbonis ar strūklaku. Par spīti nebeidzamām grūtībām vietējā mēroga progress ir acīmredzams. Olga, kuras dzimtās saknes ir Rēzeknē, pilnīgi labprātīgi kļuva par krāslavieti: kur adata, tur arī diegs. Ko viņa nemaz nenožēlo. Dzīvesbiedri ir sajūsmā par ezeru novada skaistumu, tas patiešām ir neizsīkstošs radošās iedvesmas avots. Viņiem ir daudz draugu, un viesmīlīgie Grecki pastāvīgi aicina kolēģus no lielpilsētām kopā pavadīt laiku ezera krastos. Latgales krāšņumu apjūsmoja ne tikai muzikanti no Rīgas un citām pilsētām, Greckiem ir draugi Izraēlā un Vācijā. Būdami aktīvi cilvēki, dažādos gados ar vieskoncertiem vai arī kā tūristi Olga un Jānis apmeklēja Rumāniju, Poliju, Armēniju, Turkmēniju, Čehiju, Slovākiju, Austriju, Šveici, Norvēģiju, Zviedriju... Visneaizmirstamākos iespaidus atstāja ekskursijas uz Austriju, Norvēģiju, Šveici — patiešām tur ir paradīze zemes virsū, kur var pamācīties galveno — attīstītās demokrātijas valstu dzīves īsto harmoniju.

Grecku muzikālie audzēkņi ir atsevišķa tēma. Bijušo audzēkņu skaits mērojams simtos un pat tūkstošos. Un gadu straujums nav šķērslis kontaktiem. Tiekoties ir tik patīkami atcerēties sasprindzināto gatavošanos reģionālajiem, valsts, starptautiskajiem svētkiem un konkursiem, kur parasti izcilus rezultātus guva Krāslavas saksofonisti, pianisti, akordeonisti, vijolnieki, bet vēl ansambļi un mūzikas skolas koris. Olgas lepnums ir vokālais ansamblis “Krāslaviņa”, kuru mūzikas skolas jaunā mācību daļas vadītāja nodibināja tālajā 1976. gadā. Pagāja gandrīz trīs gadu desmiti! Mainījās sastāvi, bet ansamblis, kurš kļuva par pilsētas vizītkarti, ir pazīstams ne tikai Latvijā. Astoņdesmitajos gados notika brīnums: meiteņu ansambļa radošie panākumi sagādāja vadītājai Greckai ne tikai atzinību. Par tiem viņa izpelnījās tolaik fantastisku apbalvojumu — ceļazīmi uz Indiju. Tas bija neaizmirstams ceļojums!

Zvani, vēstules, sveicieni pa elektronpastu, vizīšu apmaiņa ar bijušajiem audzēkņiem — tā ir mūzikas pedagogu parastā dzīve, kas piepildīta ar patiesu kontaktēšanās prieku. Vieni saistīja savu dzīvi ar muzikālo un pedagoģisko darbu, otri spēlē pazīstamos simfoniskajos un pūtēju orķestros, treši kļuva par operas un estrādes izpildītājiem, bet visčaklākie un visapdāvinātākie iekļāvušies Latvijas un ārvalstu kultūras elitē. Visa tā apzināšanās, šķiet, arī ir vērtīgākais kapitāls, kas ir dārgs Olgai un Jānim.

Mēs nemanot sadraudzējāmies septiņdesmitajos gados un turpinām draudzīgas attiecības arī tagad. Olga, kura agri kļuva par Krāslavas mūzikas skolas mācību daļas vadītāju, bet vēlāk arī par direktori, pastāvīgi piedāvāja man, rajona laikraksta fotokorespondentam, tādas svarīgas un interesantas tēmas, kuru atainošana kļuva par preses izdevuma rotu. Savukārt publikācijas kalpoja par radošu stimulu jaunajiem muzikantiem un pedagogiem. Tāda, lūk, sadarbība turpinās nu jau vairākus gadu desmitus. Šoreiz uzrakstīt par dzīvesbiedriem Greckiem mani palūdza viņu kolēģi pedagogi.

Mēs ar Jāni kaut kā arī nepamanījām, kā matus skāra sarma. It kā tas bija pavisam nesen, kad mēs ziemas spelgonī centāmies izlauzties pa sniegu ar savu uzticamo “zirgu” — motociklu IŽ ar blakusvāģi uz iecienītiem ezeriem, bet cik ūdeņu ir aiztecējis... Tikai atmiņās dzīvo gan lieliskie lomi, gan neveiksmes, gan jautrie piedzīvojumi. Tagad, lūk, mums ir personīgās automašīnas, bet kopīgie braucieni kļuvuši retāki. Tas neiepriecina, un abi esam vienisprātis: patīkama kontak- tēšanās ir svarīgāka par rekorda trofejām.

Mums bija vēl viens kopīgs vaļasprieks — muzikālo skaņu ierakstu kolekcionēšana. Manas jaunības gados un līdz pat astoņdesmito gadu beigām oficiālās varas iestādes tautu nelutināja ar muzikālām dāvanām. No radiouztvērēju un televizoru skaļruņiem bieži skanēja tādi “šedevri” kā, piemēram “Ļeņins — mūžam dzīvs”, “Partija — mūsu ceļvedis”. No erotikas zilajos ekrānos varēja redzēt tikai veco politbiroja locekļu skūpstīšanos, kad viņi viens otram pasniedza valdības apbalvojumus. Tā arī dzīvojām, kamēr sabruka Padomju Savienība, bet dvēsele prasīja ko citu. Lūk, mēs arī baudījām itāļu estrādi un pasaules hītus “disko” ritmā. Vispārējā deficīta apstākļos melomāni tikai ar milzīgām grūtībām varēja sadabūt ļoti augstas kvalitātes Rīgas audioaparatūru. Vēl grūtāk bija iegādāties lenšu magnetofonus — aizsardzības kompleksa blakusprodukciju. Ne tik sen, atvadīdamies no slavenām Latvijas apjomīgām skandām S-90, es gandrīz vai apraudājos. Cik lielu prieku sagādāja Visocka, Čelentano, vispopulārāko pasaules ansambļu klausīšanās! Daudzu gadu garumā Jānis pirmais Krāslavā kļuva par kāroto ierakstu īpašnieku un devīgi dalījās ar mums, hobija kompanjoniem. Ja daudzi no mums, gadiem ritot, zaudēja interesi par melomānu vaļasprieku, tad Greckis arī tagad glabā lielu skaņuplašu, audioierakstu un videoierakstu kolekciju, dodot priekšroku instrumentālajai džeza mūzikai un pasaules līmeņa vokālam. Arī Olga nav kļuvusi vienaldzīga pret jaunības “slimību”, tāpēc mūzika viņu dzīvoklī pastāvīgi pastiprina komfortu. Dzīvesbiedri Grecki atzīstas: abi jūt patiesu lepnumu par Latvijas mūzikas kultūru — koriem, orķestriem, ērģelniekiem un operas solistiem.

Rakstura ziņā viņi ir tik atšķirīgi. Olga ir ārēji impulsīva, reizēm rosīga, kas viņai netraucē būt ļoti punktuālai. To es vairākkārt esmu pamanījis kora un ansambļa mēģinājumos pirms atbildīgiem koncertiem uz skatuves. Jānis, gluži otrādi, ir pārlieku mierīgs, pat nedaudz lēnīgs, bet rīcībā un strīdos allaž ir konsekvents un pat mazliet spītīgs. Vārdu kaujās ar viņu es vairākkārt zaudēju — caur un cauri profesionālim vienmēr ir “pie rokas” neapstrīdami argumenti. Viņi abi veltīja savu dzīvi mūzikai, tajā viņi arī guva savu laimi, nebeidzamu jaunību un nevainojamu autoritāti.

Olgas izteiksmīgo fotogrāfiju solfedžo stundā es glabāju vairāk nekā trīs gadus desmitus. Pienāca laiks... Kādu reizi makšķernieku žurnāls pirms Līgosvētkiem pasūtīja man žurnāla vāku tautiskā stilā un obligāti ar interesantu cilvēku vārdā Jānis. Lai sagatavotu fotosesiju un realizētu ieceri, Daugavas krastā mēs patērējām vairāk nekā pusi dienas. Trešais ģimenes foto tapis pirms 20 gadiem. Bērni sen ir pieauguši, viņi uzdāvināja mīļajiem vecākiem mazbērnus Katrīni un Kristiānu. Ilonija, kura izvēlējusies pedagoga darbu, pasniedz latviešu valodu galvaspilsētas hokejistu krievu plūsmas skolā. Artis ir LR Aizsardzības ministrijas štāba orķestra muzikants.

Šajā numurā es nepublicēju jubilāru tagadējos fotouzņēmumus ar nolūku. Saņēmis ielūgumu uz svinībām, šo publikāciju ar fotoreportāžu es pabeigšu nākamajā piektdienā. Palieciet vienmēr jauni un aizrautīgi, mūsu dārgie krāslavieši! Jūs ierakstījāt spilgtu lappusi mūsu pilsētas kultūras vēsturē.

Aleksejs GONČAROVS