Kooperācijas ērkšķainais ceļš: Skandināvijas valstu un Francijas mācību stundas

Mežsaimnieku kooperācija Latgalē uzkrāj pirmo pieredzi. Pirms gadiem četriem kopīgiem spēkiem izdevās izveidot mežsaimnieku konfederāciju.

Meža īpašnieku sabiedriskās organizācijas, analoģiskas apvienībai “Krāslava”, brīvprātīgi iesaistījās Latvijas konfederācijā, kas pavēra iespēju risināt svarīgus saimnieciskus un organizatoriskus jautājumus valsts līmenī. Ar visdemokrātiskāko metodi — balsošanu. Panāktais kompromiss palīdz sabalansēt visu meža tehnoloģiskās ķēdītes posmus no mežkopja līdz gala produkta — mēbeļu, celtniecības materiālu utt. — ražotājam. No jauna atgriezīsimies pie Rietumu kaimiņu pieredzes. Attīstītajās Eiropas Savienības valstīs un Norvēģijā mežniecību struktūras Latvijas izpratnē sen vairs nepastāv. Vadības nozaru vertikāle beidzas ar ministriju vai mežsaimniecības departamentu. Kontroles funkcijas realizē apakšresoru institūcijas, kas izveidotas ministrijās vai departamentos, ar minimālu birokrātijas līmeni. Piemēram, Francijā iztiek tikai ar vienu kontroles orgānu Parīzē. Tā arī ir civilizēta tirgus ekonomikas forma meža nozarē un kooperācijas stimulēšana, lai nodrošinātu biznesa efektivitāti.

Turpinot mežu īpašnieku kooperācijas tēmu, kas tika uzsākta publikācijā “No rajona līdz reģionālajam līmenim”, Mežsaimnieku apvienības “Krāslava” valdes priekšsēdētājs Valērijs Drozdovs īpaši uzsver to, cik svarīga nozīme ir iedzīvotāju informētībai. Rietumvalstīs tiek veikts sistemātisks izskaidrošanas darbs visām iedzīvotāju grupām — no visjaunākā vecuma līdz pensijās vecumam, par mežu īpašu svarīgumu. Un šī pieredze jāpārņem mums. Mežs ir kā planētas plaušas, unikāls gruntsūdeņu filtrs, kas dabiski pasargā upes no izsīkšanas un augsni no erozijas. Meža ekosistēma — tā vēl ir arī unikāla un ļoti vērtīga flora un fauna, kas ir jebkuras valsts bagātība. Pasaulē ir daudz piemēru, kā patērētājattieksme pret dabu un mežu nesaudzīga iznīcināšana radījusi ne tikai milzīgus materiālos zaudējumus, bet arī globālas ekoloģiskas katastrofas.

Civilizētas meža apsaimniekošanas apstākļos meža stādījumi kļūst par svarīgu aizpildāmu dabas resursu, kas nodrošina valsts labklājību. Šajā ziņā Latvijai ir veicies: meži aizņem milzīgu platību — 3,24 miljonus hektāru. Ja ES valstīs meži aizņem 33%, tad pie mums — 50,2%. “Zaļais zelts”, kas pieder ne tikai Latvijai, bet arī visai Eiropas Savienībai! Statistika liecina, ka 1923. gadā Latvijā meži aizņēma 23%. Zaļo stādījumu platības palielinājums faktiski divkāršā apmērā nepilnos simts gados ne tikai ataino mežkopju mērķtiecīgo darbu. Pirmskara gados uzskaitē tika ņemti tikai kvalitatīvi, pārsvarā skujkoku meži, bet tagad — jebkuri stādījumi vairāk nekā 0,1 ha platībā. Mežu platības procenta pieauguma netieši iemesli bijušajā augsti attīstītajā agrārajā valstī ir arī lauksaimniecības vadīšanas efektivitātes lejupslīde, kā arī darbspējīgu iedzīvotāju izbraukšana uz lielpilsētām un ārvalstīm.

Situācija, kas ir izveidojusies, mudina mežu īpašniekus pievērsties intensīvākai apsaimniekošanai. Šajā sakarā īpaši vērtīga ir attīstīto valstu pieredze, kur iemācījušies 2 - 3 reizes samazināt koksnes nobriešanas termiņus un izdevumus. Ja Latvijas bērzs ciršanas vecumu sasniedz septiņos-astoņos gadu desmitos, tad Francijas papele tādu pašu koksnes masu uzkrāj gandrīz piecas reizes ātrāk — sešpadsmit gados. Tāpēc jau šī iemesla dēļ Itālija labprāt iepērk papeles finierklučus par augstu cenu: 100 - 115 eiro par tonnu. Otrs piemērs — kārklu rūpnieciskā audzēšana šķeldu ražošanai augsnēs ar zemu produktivitāti, kur labus panākumus guvusi tā pati Francija un Skandināvijas valstis. Bet Latvijā analoģiski eksperimenti nav sasnieguši ražošanas apjomus. Latgalē, kur ir sarežģīts reljefs un nabadzīgas augsnes, šis biznesa veids varētu kļūt perspektīvs, taču...

Viena galva labi, bet divas — vēl labāk. Valērijs Drozdovs ir pārliecināts, ka bez kooperācijas privāto mežu intensīvās apsaimniekošanas uzdevumus nevar atrisināt. Kopīgu recepšu te nav un nevar būt: saimniekošanas modeli diktē konkrēti vietējie apstākļi. Ja mežs kā izmantojamas medību platības dod stabilu peļņu, tad Rietumos nenoliedz arī šādu biznesa sfēru. Parka zonas tiek uzskatītas par tūristu piesaistīšanas faktoru.

Protams, katras valsts interesēs ir palielināt kokmateriālu eksporta daļu. Tajā pašā laikā Skandināvijas valstis un Francija, kurām ir lielas zaļo stādījumu platības, izstrādā daļu saimniecisko mežu, bet Norvēģijā — vienu trešdaļu. Rokas motorzāģu pielietošanu tur uzskata par neefektīvu, bet meža kombaina izmantošana kalnainās nogāzēs ir ļoti apgrūtinošs darbs. Tāpēc mūsu ziemeļu kaimiņi dod priekšroku parku zonu saglabāšanai kalnainajā apvidū, kas veicina ekoloģisko problēmu risināšanu. Starp citu, Francijā risinās sabiedriskās diskusijas par mežu īpašnieku stimulēšanu, kuri rūpējas par gaisa, vides un ūdeņu tīrību. Praktiski labi strādā naudas kompensāciju mehānisms. Bet par jaunuzņemtajiem kooperatīvos Vācijā un Francijā saņem valsts atbalstu.

Ne mazāk svarīga arī meža cirsmu izstrādes dokumentācijas vienkāršāka kārtošana. Ja Latvijas likumdošana atļauj galvenās lietošanas cirtes tikai mežos, kuri sasnieguši ciršanas vecumu, tad mūsu Rietumu kolēģi izstrādā vidējā vecuma mežus, ja tas dod ekonomisku efektu. Norvēģija, kurai ir augsti attīstīta meža no- zare, maksimāli vienkāršoja nepieciešamās dokumentācijas kārtošanas procedūru. Ciršanas apliecības vietā — elektronisks paziņojums lauksaimniecības departamentam. Tradicionālās meža cirsmu ierādīšanas dabā vietā — GPS sistēmas izmantošana ar mežistrādes tehnikas datorkontroli. Francijā meža īpašumos līdz 25 ha pat nav nepieciešams apstiprināts meža apsaimniekošanas plāns.

Pēdējais, ko gribu pateikt, ir tas, ka mežu kooperācija palīdzēja Skandināvijas valstīm sasniegt tādu ekonomisko attīstības līmeni, ka tagad mežu īpašnieku apvienībām vairs nav nepieciešamas valsts dotācijas, bet vēl ir savi līdzekļi, lai sniegtu metodisku palīdzību kolēģiem mežkopjiem Baltijas valstīs.

Aleksejs GONČAROVS