“Zaķīšu” mājās

Protams, šurpu nebrauca uz dullo, bet gan iztaujāja paziņas, paši apmeklēja šo pusi un konstatēja pašu svarīgāko — skola bērniem būs tepat līdzās. Savukārt etniskajā dzimtenē viņiem katru rītu nācās čāpot kājām deviņus kilometrus līdz skolai un tikpat daudz vakarā, mērojot mājupceļu. Jaunajā vietā ar darbu problēmu nebija. Aksenija vairākus gadus bija skolas tehniskā personāla štatu sarakstā, vēlāk pārgāja uz sovhozu par laukstrādnieci. Viņas darba mīlestība un uzcītība tika ievērota un attiecīgi atalgota. Vīrs Fedosejs bija kolhoza šoferis, ilgus gadus čakli strādāja uz kravas automašīnas.

Dzīvesbiedri izaudzināja trīs bērnus, par kuriem pašiem liels lepnums un nav jākaunas ne par vienu no atvasēm. Jeļena savulaik bijusi darbu vadītāja kolhozā, Ivans kļuva par šoferi, Fjodors izmācījās par fizkultūras skolotāju, bet viņam nācās mainīt nodarbi — tagad strādā firmā “Varpa”.

1998. gadā Pastuhovu ģimeni piemeklēja ugunsnelaime — trijos naktī nodega dzīvojamā māja. Gandrīz neko neizdevās glābt. Mantu un naudu var viegli zaudēt, bet ar darbu to atkal var atgūt. Diemžēl nav iespējams atgūt sadegušās vēstures liecības — saimniekiem sevišķi žēl ir ģimenes fotogrāfiju. Tajās smagajās dienās nepieciešamo atbalstu sniedza turpat katrs apkārtnes iedzīvotājs, palīdzot, kā nu kurš varēja — viens ar naudu, cits ar mantām. Pastuhovi nenolaida rokas, bet ķērās pie mājas atjaunošanas. Nopirka divas vecas pamestas mājas, pārveda tās uz savu dzīvesvietu un divatā ar pazīstamu namdari no Priedaines Fedosejs uzslēja jaunās mājas sienas, jumtu. Visus tālākos iekšdarbus dzīvesbiedri veica divatā. 2000. gadā ģimene svinēja Jurģus — jaunajā mājā bija trīs pietiekami plašas istabas, virtuve.

Šodien šajā mājā dzīvo arī viņu dēls Ivans ar sievu Valentīnu. Abiem ir vienāds hobijs — makšķerēšana. Ivans jau ilgus gadus ir arī aizrautīgs mednieks, taču ne trofejnieks — viņš medī savam priekam. Savukārt Valentīnas interešu lokā ir puķes. Mazliet neparasts salikums sievietei, kura savulaik ieguvusi ar celtniecību saistītu profesiju Daugavpils 38. arodvidusskolā. Gadus astoņus viņa strādāja par krāsotāju Rīgā, lielu objektu būvniecībā, piemēram, tādu kā “Aldara” rūpnīca. Viņai bija pielaide darbam augstceltnēs un darbs ļoti patika. Kardinālas pārmaiņas ierastajā dzīves ritmā ienesa kāzas, pēc ģimenes izveides Valentīna pārbrauca pie vīra un gadus astoņus nostrādāja Krāslavas šūšanas fabrikā, no kuras bija spiesta aiziet ģimenes apstākļu dēļ — jāaprūpē slimie vecāki. Valentīnas tagadējā darba vieta ir kokzāģētavā, kurā nostrādāti jau 10 ga-di. Turklāt viņa turpina mācīties — nesen pabeigusi kokapstrādes kursus. Pati neapjaušot, Valentīna dzīvi cenšas turēt līdzsvarā: ja jau liktenis lēmis viņai tādu darbu, tad nozāģēto koku vietā jāizaudzē jauni. Pēc gadiem uz ”Zaķīšu” mājām brauksim caur aleju, kur vienā ceļa pusē augs Valentīnas stādītie ozoli, bet otrā — kādas 20 egles. Ozolu stādus Valentīnai uzdāvināja, bet egles stādiņus viņa pati izraka mežā, sēņojot un ogojot. Atnesa mājās un sastādīja — daļu pavasarī, daļu rudenī. Ne tikai vienkārši ļaudis, pat nozares speciālisti bija pārsteigti, ka visas eglītes ieauga.

Patiesībā “Zaķīši” kā radīti tūrismam un atstāj iespaidu, ka mājas iemītnieki attīsta šo biznesu. Par to liek domāt puķu dobēs slīkstošā māja, klusā apkārtne, pirtiņa, liels dīķis, senatnīga kūts no akmens, kā arī Valentīnas pašas rokām tapusī izkārtne. Pavasarī tās pakājē būs liela puķudobe, puķu podi rotās arī koku, kas tur izkārtni. Tomēr viesu mājas te nav. Izrādās, šodien tas ir maldinošs imidžs. Jā, tūrisma speciālisti ģimeni esot mudinājuši uzsākt darboties šajā jomā, tomēr vismaz pagaidām gan jaunie, gan vecie atturas aicināt viesus. Turklāt pirtiņa ir veca, tās vietā jāuzbūvē jauna. Vajag padomāt, kur izmitināt viesus. Lai gan saimnieks atzīst, ka pilsētniekam šī vieta šķitīs skaista un iekārojama, no mūsu sarunas secināju, ka mājas iemītnieki pagaidām neko neuzsāks. Lai arī pieticīgi, bet viņi pilnībā iztiek ar savām pensijām, darba algām un piemājas dārziņu. Savukārt apkārtējais skaistums vairāk ir pašu sirdij un dvēselei.

Stādīt puķes un uzturēt puķu dārzu perfektā kārtībā sevišķi mīl Aksenija, kura apgalvo, ka viņai visas puķes ir vienlīdz mīļas un kopš bērnības sagādā milzīgu prieku. Visus dzīves gadus viņa ir veltījusi puķēm, visu dara savām rokām. Valentīna puķu jautājumā viņai vairāk ir kā palīgs, nevis galvenā persona. Neviens no mājas iemītniekiem neņēmās konkrēti apgalvot, cik dažādu puķu šķirņu šajā lielajā puķu dārzā zied no pavasara līdz rudenim. Skaidri var pateikt, ka to ir vairāk nekā divi desmiti. Tomēr Aksenija nemīl lielīties ar savu veikumu, viņas stāstījums par puķēm ir krietni nabadzīgāks par ziedu lielo krāšņumu.
“Starp citu, pie mājas aug mūsu stādītās egles,” turpina Aksenija. ”Tās ar vīru stādījām, kad dēli vēl gāja skolā, eglēm jau būs kādi 25 gadi. Koki ir jāstāda, paskat, cik daudz tagad izzāģē meža!”

Savu vārdu saka arī Fedosejs: “Reizēm padiskutējam par to. Kad uz Krāslavu braucam pajūgā, pavēroju ap- kārtni, ir sāpīgi redzēt tās platības, no kurām pazuduši koki. Kolhoza laikā tik daudz nezāģēja. Tad akcents bija uz nokaltušiem un izgāztiem kokiem, kurus ar zirgiem izveda no meža līdz lielceļam, tad krāva mašīnās un transportēja tālāk. Tagad aizej uz mežu sēnes, baravikas aug, bet dēļ tiem brikšņiem tu netiec klāt.”

Ar meža veltēm vien paēdis nebūsi. Pastuhovu ģimenes piemājas saimniecībā ir augļkoki, aug kartupeļi, citi dārzeņi un graudaugi lopiem. Senā akmens kūts uzbūvēta pirms gadiem simts un stingri stāv uz zemes. Ne pamati sēžas, ne sienas plaisā, kā tagadējām ķieģeļu un paneļu būvēm. Prata mūsu senči būvēt. Fedosejs domā, ka ēka kalpos vēl daudzām paaudzēm. Tikai viena bēda, nav saimniecībā tik daudz lopu, lai pilnībā aizpildītu lielo ēku.

Pastuhovi vecākie apgalvo, ka abi ir apmierināti ar dzīvi Latvijā. Sarunā uzsver, ja šeit nepatiktu, sen būtu devušies atpakaļ. Šejienieši viņus mīl un ciena, jo ģimene nav noslēgusies, ir atvērta un draudzīga ikvienam. Latvijas Republikas pilsonība? Tās nav, bet sirdī gan Fedosejs, gan Aksenija jūtas kā šīs valsts pilsoņi. Jo vairāk tāpēc, ka patiesībā viņiem Latvijas pilsonība pienācās automātiski tālab, ka abi nāk no tās Baltkrievijas teritorijas, kas savulaik piederēja Lietuvai. Visi dokumenti jau bija sameklēti, vajadzēja vien samaksāt 15 latus katram un tiktu pie jaunās pases. Taču nelaime nenāk brēkdama — tieši tobrīd nodega māja un tālākajos gados ģimenei katrs santīms bija zelta vērts.

Aksenija: “Valsts maksā pensiju, kāda vaina dzīvot? Pamatproduktus izaudzējam paši savus. Nejūtam nekādu aizvainojumu ne pilsonības, ne valodas dēļ. Latvijā ļaudis ir toleranti, varam sazināties arī krieviski, jo mums jau ir par vēlu mācīties latviešu valodu. Rīgā biju slimnīcā, mani tur ļoti cienīja un runāja ar mani krieviski.

Fedosejs: “Krāslavas mediķi pajautā, kā runāt — krieviski vai latviski? Nekādu problēmu, kā vēlies, tā ar tevi runā. Mēs nezinām, kāpēc daži cilvēki Latvijā jūt diskomfortu. Godīgi sakot, šodien mums vairāk par visu gribas saglabāt labu veselību. Lūk, tas ir svarīgi!”

Pensionāri dzirdējuši pa televizoru, ka parādniekiem izskaitīs naudu par apkuri. Viņi spriež, ka tas ir pareizi, jo nevar dzīvot uz citu rēķina. Ja negrib maksāt, lai brauc uz laukiem. Tiesa, abi spriež, ka jaunatnei patiesībā nav kur braukt, jo arī laukos viņiem nav darba. Lūk, būtu kolhozs, būtu darbs, un tie, kam pilsētā grūti — atbrauktu. Šodien iespēju pārcelties uz laukiem izmanto pensionāri. Arī uz Kaplavas pagastu atbrauca pensionāres no Rīgas — tur dzīvokļus pārdeva, šeit nopirka mājas, uztaisīja no tām “konfektīti”. Vai pilsētā viņas tā dzīvotu par pensiju? Bet tie ir pensionāri, jaunajiem sarežģītāk.

Fedosejs un Aksenija tomēr neaizstāv sliņķus. Viņiem imponē jaunais pārvaldnieks Andris Uzuls, kurš ieviesa kārtību pagastā, sliņķus pielika pie darba, neauklējas ar dzērājiem un pareizi dara.

Juris ROGA