Krāslavas rajona bijušajā administratīvajā teritorijā ir daudzas viesu mājas ar interesantu vēsturi un savu īpašu rozīnīti. Jau šķita, ka pagātnē palicis visbriesmīgākais nezināmā pārvarēšanas laiks, priekšā — uzplaukuma gadi. Te tev nu bija — ekonomiskā krīze veica savas korekcijas.
Par Dagdas pagasta zemnieku saimniecības “Tinēji” darba pieredzi laikrakstā “Ezerzeme” bijušas vairākas publikācijas. Ikreiz žurnālistam bijis pamatots iemesls ciemoties pie labiem cilvēkiem Pētera un Melānijas Filipenokiem, kuri nekad nenolaida rokas grūtību priekšā, bet vien-mēr meklēja risinājumus un kaut sīkiem solīšiem, bet gāja uz priekšu. Šoreiz Pēteris sazvanīja redakciju, lai pastāstītu par diviem kritušajiem vācu armijas karavīriem un parādītu iespējamo apbedījuma vietu, lai Brāļu kapu komitejai, kad pienāks tāda iespēja atkal strādāt mūspusē, būtu vismaz kāds orientieris, meklējot 2. pasaules kara upuru apbedījumus.
Pie reizes painteresējos, kā Filipenokiem sokas darbs tūrisma jomā? Bija laiks, kad ceļotāju interese par zilo ezeru novadu auga augumā un retais šaubījās par tūrisma perspektīvām. Savulaik republikāniskajā konkursā “Sējējs” zemnieku saimniecība “Tinēji” tika atzīta par labāko nominācijā “Ekotūrisms”, par ko arī izpelnījās Zemkopības ministrijas un Vides ministrijas diplomu plus naudas prēmiju. Atzinības iemantošanai pietika ar mazumiņu: veco klēti pārbūvēja par vasaras mājiņu, iekārtoja gultasvietas mansardā un mājas piebūvē. Protams, liela loma bijusi arī šim pasakainajam dabas stūrītim kā tādam ar netālu esošo gleznaino Gaļšūna ezeru, un pats galvenais ir pašu ieguldītais darbs.
Lai gan pirmsākumos Pēteris neticēja tūrisma pasākuma perspektīvai, viņš neapstājās pie sasniegtā, nepalika vērotāja lomā, kad citur tika būvētas jaunas atpūtas bāzes un paplašinātas vecās. Tapa mākslīgais dīķis, Filipenoki startēja rajona konkursā “Mākslīgi izveidotais dīķis — lauku mājas rota”. Pagājušajā vasarā uzbūvēja jaunu atpūtas namiņu, kuru šogad uzsāka ekspluatēt. Ir doma izrakt vēl vienu dīķi — šoreiz blakus jaunajam namiņam. Tomēr optimisma deva saimnieka balsī pieplakusi.
Ja iepriekšējos gados vislielākais tūristu pieplūdums bijis no jūlija līdz augustam, kad ceļu uz šejieni atrada tūristi no Rīgas, Liepājas, Ventspils, Daugavpils, Cēsīm un citām Latvijas vietām, tad šī sezona bijusi viena no vissliktākajām. Ne bez sarūgtinājuma balsī Pēteris stāsta: “Šogad Jāņos un Līgo svētkos mums nebija neviena tūrista! Dažos iepriekšējos gados visas vietas bija aizņemtas, ieskaitot telšu vietas. Tagad zem jumta brīvi varam izmitināt 13 cilvēku grupu, saspiestāk var izguldināt divtik vairāk, bet nav jau to atpūtnieku! Ja arī kāds atbrauc, tad tikai uz vienu dienu.”
Ekonomiskā krīze savu melno darbu padarīja. Cilvēki sākuši taupīt uz atpūtas rēķina, un te vairs nelīdz ne klusuma valstība, ne krāšņos ziedos slīkstošā māja, ne senlaiku melnā pirtiņa bez dūmeņa, ne iespēja pavadīt laiku ar makšķeri pie upes vai ezera. Dīķis Pēterim nav peļņas avots, turklāt karpas šo bargo ziemu nepārdzīvoja un dīķī lielākoties dzīvo karūsas, kas interesē reto.
Dzīves līmeņa lejupslīde negatīvi ietekmējusi tūrismu Latgalē. Tā kā ceļa izdevumi nav mazi, ģimenes tagad labprātāk brauc atpūsties ar savām automašīnām netālu no dzīvesvietām. Tomēr viesu mājas “Tinēji” saimnieku piedāvājums — pirts, telts vietas, banketu zāle, brīvdienu māja — ir lētāks nekā tas, kas tuvāk lielpilsētām. Turklāt šeit katrs viesis ir gaidīts, katram saimnieki velta savu uzmanību un dāvā sirds siltumu. Līdz ar ekonomikas augšupeju, arī tūrists atgriezīsies. Kas zina, varbūt ar vienu jaunu namiņu būs par maz!
Juris ROGA