Mūzika attīsta prātu

Gunārs, izrādās, ir daudzpusīgs cilvēks, kurš ir strādājis gan par mūzikas skolotāju Gaigalavas pagasta skolā, gan muzicē deju kolektīva kapelā “Dziga”, gan izgatavo tautas mūzikas instrumentus — kokles, bungas un neskaitā- mus sitaminstrumentus, klabekļus un grabuļus, kā arī kolekcionē harmonikas un akordeonus.

Tomēr neapšaubāmi viņa neskaitāmos, ja drīkst tā izteikties, vaļaspriekus apvieno galvenais - mūzika. Tāds ir arī Gunāra moto — mūzika attīsta prātu (domāšanu).

Kaut arī Gunārs Igaunis maizi pelna galvenokārt ar mūzikas instrumentu izgatavošanu un tautiskās mūzikas izpildīšanu kāzās un večerinkās, gluži par darbu to nosaukt nevar, tā vairāk ir sirdslieta, jo acīmredzami tā sagādā darītājam prieku un gandarījumu. Ne velti pirms pieciem gadiem Gunārs ir pametis skolotāja amatu un nodevies tikai un vienīgi mūzikas instrumentu izgatavošanai.

Ar savu sievu Rasmu Gunārs tuvāk iepazinās, kad mācījās mūzikas vidusskolā, drīz vien nosvinēja arī kāzas. Rasma Igaune strādā Gaigalavas pamatskolā par mūzikas skolotāju, ir vadītāja vairākiem koriem un ansambļiem, kā arī ir koordinatore Austrumlatgales folkloras kopām.

Meitas — Liene, Marta un Laima, labprāt muzicē kopā ar vecākiem. Vecākā meita Liene mācās Rīgā Latvijas Mūzikas akadēmijā etnomuzikoloģiju, spēlē akordeonu un vijoli. Spēlē arī baroka orķestrī. Tas, ar ko nodarbojas viņas tēvs Gunārs Igaunis, interesē arī viņu. Viss, kas saistīts ar mūziku un mūzikas instrumentiem. Par to G. Igaunim liels prieks. Marta mācās Rēzeknē ģimnāzijā un kopā ar vecākiem muzicē arī kapellā “Dziga”. Jaunākā meita Laima gluži kā visi Igauņu ģimenē, nav vienaldzīga pret mūziku un ir absolvējusi mūzikas skolas flautas klasi.

Gunārs Igaunis: “Šovā ”Dziedošās ģimenes” es negrasījos piedalīties. Visas brīvās dienas vairāk vai mazāk aizpildu vai nu ar savām muzikālajām aktivitātēm, vai nu kopā ar sievu spēlējam kāzās un ballēs, vai arī strādāju pie klientu pasūtījumiem.
Piedalīties šovā mūs pierunāja meitas. Viņas pašas arī noskaidroja, kur un kad viss notiek. Vārdu sakot, uzņēmās organizatorisko darbu.”

Pirmo mēnesi, pierādot, ka ir spējīgi palikt šovā, Gaigalavas pagasta priekšniekam tika lūgts autobuss un šoferis braucieniem uz Rīgu, turklāt uz šovu no Gaigalavas brauca vēl viena ģimene — Eriņi. Skolā skolotāji arī bija pretimnākoši. Otrā rītā pēc koncertēšanas nedusmojās, ja kāds no skolēniem neatnāca uz stundām.

— Vai pilnveidojās jūsu kā ģimenes muzicēšanas prasmes?

— Visādā ziņā šovs ir palīdzējis. Pirmais fakts, kas jāatzīmē, ir tas, ka bērni biežāk atbrauca mājās. Vecākā meita Liene mācās Rīgā. Šova laikā viņa jau piektdienā bija mājās, lai piedalītos mēģinājumā. Tas ļoti priecēja.
Tautiskā manierē mēs spēlējām jau sen. Bet tas, kas attiecas uz pārējo mūziku, tai skaitās oriģināldziesmas angļu valodā un latviešu estrādes dziesmas, tad pievērsām lielu uzmanību daudzbalsībai. Tādā ziņā esam auguši. Tās ir arī sajūtas, kustības. Tā kā tas bija šovs, tad nozīme bija arī tam, ko darām uz skatuves. Tas prasīja diezgan lielu koncentrēšanos.

— Vai ietekmēja arī tas, ka bija konkurence no pārējo ģimeņu puses?

— Visvairāk ietekmēja, vismaz mani, Dukuru ģimene, jo viņi dziedāja ļoti tīri. Bet labs mierinājumu bija tas, ka labs draugs autoservisā, kad biju aizdzinis turp automobili, teica: “Nebaidies, paskaties, ka par viņiem nebalso.” Svarīgi tomēr ne tas pedantiski tīrais vai perfektais skanējums, bet gan tas, lai būtu arī emocionālais grauds.

Tādos šaubīgos brīžos, kas nereti radās šova laikā, iedrošinājuma vārdi ļāva daudz ko uztvert mierīgāk.

Daudzreiz pagalmā bija tā, ka no rīta atbraucam, pusdienās jāaiziet uz veikalu, nākas satikt cilvēkus. Pagastā parasti visi viens otru pazīst. Uz jautājumu, kā tad viņiem pie TV ekrāniem izskatījās tā uzstāšanās, Gaigalavā iedzīvotāji atklāti teica: “Zini, tur īsti labi neskanēja”. Ir arī tā teikuši. Bet bija arī tādi, kas apgalvoja — ”Jūs tur tā nospēlējāt, ka pat asaras sariesās.

— Kā tad nāk, ka, būdams mūzikas skolotājs un mūzikas instrumentu spēlētājs, sākāt tos izgatavot?

— Es kā sava mācību priekšmeta patriots, uzskatu, ka mākslai pieder pasaule un nākotne. Tie cilvēki, kuri nodarbojas ar jebkādu mākslas veidu, ar kaut kādu garīgu darbu (tā ir ne tikai mūzika, bet viss, kas saitīts ar sacerēšanu: gan rakstīšana, gan zīmēšana, gan dejošana), visur kur ir garīgais lādiņš, tur cilvēkam ir spilgti attīstīta iztēle. Bet iztēle ir visa pamatā. Bez tās nav iespējams pat plauktu pie sienas piestiprināt.

Bet vairāk vai mazāk ar kokapstrādi sāku nodarboties apstākļu spiests. Kad mājai bija jānomaina apakšējais baļķu vainags, nezināju, kā to dara, bet celtnieku algošana bija vienkārši neiespējama. Toreiz tie skaitījās treknie gadi un celtniecībā bija tik milzīgas cenas, ka radās sajūta, ka celtniekam par to vien, ka viņš ar tevi sasveicinās, jau jāmaksā pieci lati, bet par to, ka viņš tavā mājā pavēcina lāpstu, jāmaksā jau desmit. Galu galā darījām visu paši.

Tā arī ar mūzikas instrumentiem. Pirmās cītarkokles man taisīja Imants. Viņš arī man daudz ko ir iemācījis galdniecībā. Šo to arī pa telefonu ir skaidrojis (smejas).

— Vai, izgatavojot kokli, ir svarīga arī koka enerģētika?

— Koka enerģētika daudzējādā ziņā izriet no paša koka īpašībām. Pats cietākais koks, kuru pie mums izmanto, ir ozols vai bumbieris. Bumbieri reti kurš griež un izmanto galdniecībā, jo tas ir augļukoks. Bumbieris ir ļoti ciets un “mazstaigājošs”, tas nozīmē, ka tas ir pastāvīgs (nemainīgs) arī savā enerģijā. Ja paskatās, tad tieši no bumbiera ir taisīti visi vecie mūzikas instrumenti. Laikam tieši tāpēc tie instrumenti ir saglabājušies tik ilgi.

Osim atkal ir citas īpašības. It kā lokans, bet, kad izkalst, var sagriezt pat gredzenā. No tā, piemēram, liec ragavu slieces.
Ozolu grūti izkaltēt, bet tas, kurš ir izkaltējis, var uztaisīt galdu vai krēslu, kas kalpos praktiski mūžīgi.
Priedi izmanto vairāk apdarēm, izstrādājuma ārpusē. No enerģētikas viedokļa skatoties, varētu būt aizsargājošs, jo to klāj sveķi. Koka īpašībās var saskatīt arī cilvēka raksturu.

— Jūsu meitas mūzikas instrumentus spēlēja, vēl pirms iestājās mūzikas skolā, vai tas ir kā palīdzējis vai traucējis viņām mācīties mūzikas skolā?

— Pirms pāris dienām dzirdēju raidījumu, ka viens no slavenajiem Emīla Dārziņa mūzikas skolas klarnetes skolotājiem visu savu bērnību ir spēlējis dažādus mūzikas instrumentus visos ģimenes svētkos. Tikai pēc tam ir sanācis tā, ka jāspēlē klasiskā mūzika. Un viņš iesāka mācīties klarneti diezgan vēlu, bet galu galā tagad skaitās labākais klarnetes skolotājs.

Manuprāt, mēs to posmu izlaižam, neļaujam bērniem izbaudīt prieku spēlēt mūzikas instrumentu, pašam salasīt melodiju. Uzreiz gāžam virsū mūzi- kas teoriju. Bez šaubām mūzikas teorija un klasiskā mūzikas izglītība ir vajadzīga, bet būtu labi, ja varētu šīs divas lietas kaut kā apvienot. Jo daudzi pēc mūzikas skolas absolvēšanas negrib pat skatīties uz instrumentu.

— Vai atbalstāt to, ka vecāki savas atvases uz mūzikas skolu sūta, lai bērni bezjēdzīgi neklīstu pa pilsētu un nedarītu nedarbus?

— Noteikti piekrītu, jo tas laiks, ko viņi pavada mūzikas skolā, ir lietderīgs. Bērns attīsta savu prātu daudz vairāk nekā tie, kuri nenodarbojas ar mūziku, pat ja mūziku nemīl. Par piemēru varu minēt savu jaunāko meitu. Mūzikas skolas flautas klasi viņa absolvēja, kad mācījās pamatskolas astotajā klasē. Devītajā klasē it kā vairāk brīva laika, varētu to veltīt mācībām. Tomēr es redzu, kā viņa mācās — vairāk sēž pie datora, tāpēc viennozīmīgi uzskatu, ka pēc skolas vai nu lai nodarbojas ar sportu, vai arī piedalās kādā citā pulciņā.

Ilona STEPIŅA