Likteņa virpuļos

Savu pirmo “Žiguli” viņš nopirka 1976. gadā. Sākotnēji reģistrējies rindā uz Zaporožecu, bet pēc sešu gadu gaidīšanas, viņš paklausījis ieteikumam pārreģistrēties “Žiguļa” pretendentu rindā un, kā viņam tika solīts, jau pēc gada kārotā personīgā automašīna bijusi Jāņa īpašumā. Rietumvalstu ražojuma automašīnu nopirka 2001. gada decembrī, tirgus placī iepatikās lietots pilnpiedziņas “Golfiņš” zaļā krāsā. Pirmais žigulis arī bija zaļš. Starp citu, ir vēl viena zīmīga sakritība: padomju gados Jāņa pirmajai kravas mašīnai valsts numurs bija LAB 9314, personīgajam “Golfam” sakrita visi cipari, izņemot burtus.
Jānis: „Tajā gadā, kad pirku “Golfu”, man bija ļoti laba medus raža, ko izdevīgi pārdevu. “Žigulis” bija vecs, un laika gaitā izrūsējusi pat grīda, sapratu, ka tehnisko apskati tādai automašīnai neiziet. Bet braucamrīku vajadzēja kā ēst, jo sieva slima, bieži nākas braukt uz pilsētu. Aizbraucu uz Rumbulu, skatos — stāv viena zaļa. Maksā 2990 latu. Naudas pietika, apskatīju auto un sāku noformēt dokumentus. Tad atklājās, ka automobilis ir gadu vecāks, nekā pārdevējs bija uzrādījis, un faktiskais nobraukums 212000 km, nevis 170000 km, kā bija rakstīts uz logā piestiprinātās lapas. Interesanti tie tirgotāji dara, lai neteiktu skarbāk.

Bet pirkums izrādījās veiksmīgs: mašīna bojājas reti: no lielākiem remontiem bija jāmaina amortizatori un sajūgs, kuru nosvilināju savas vainas dēļ. Viens ar savu “Audi-100” bija iestidzis, palīdzēju izvilkt... Lai gan man liela šofera pieredze, šajās mašīnās pats jau neko nevari saremontēt. Braucu uz servisu. Priecē, ka šāds auto nav rijīgs, pēc dokumentācijas patērē 8,9 litru benzīna uz 100 km, bet, vienam braucot, vairāk par 7,8 litriem es nevarēju sadedzināt. Tagad “ēd” varbūt arī visus deviņus, jo mašīna jau gana veca. Benzīna patēriņa ziņā nav izdevīgi, ja abi tilti ir velkošie, bet man šāds auto lieti noder medībās — visur varu izbraukt. Bija gadījums, kad mednieki nošāva alni — piekabinājām pie āķa, izvilku no meža.

Kā mednieks oficiāli skaitos kopš 1966. gada, bet neoficiāli medīju kopš 12 gadu vecuma. Padomju laikā mūsu šķūnī uzglabāja āboliņu, un no apkārtnes saskrēja daudz zaķu. Aizgāju pie onkuļa, kurš pajautāja: “Zaķi skraida? Tad vajag šaut!” Bet man jau nav ar ko. Viņš paaicināja izmēģināt roku. Es ar pirmo šāvienu trāpīju mērķī. “Še tev plinte, ej!” sacīja onkulis un iedeva vēl kādas piecas patronas. Piekodināja, lai ieroci pavasarī atnesu atpakaļ. Man lieli prieki, līdz pavasarim caur kaplodziņu šāvu zaķus. Dzīvoju ar mammu un patēvu, viņi pret to neko neiebilda.

Man ir arī piecus gadus jaunāks brālis, kurš visu savu mūžu nostrādājis kokapstrādē un tagad dzīvo Ventspilī.”
Jāņa tēvs krita karā, dēlam tās ir smagas atmiņas arī tālab, ka tēva kapavieta arvien nav zināma. Viņš nesaprot cilvēkus, kuri negatīvi noskaņoti pret leģionāriem, viņam sāp, ja kāds tos pulgo.

“Paps raudāja, kad viņam bijā jāiet leģionā,” turpina Jānis. “Mamma lūdzās, Jāzep neej! Viņš sacīja, ja es neiešu, mūs visus nosūtīs uz koncentrācijas nometni. Viņš aizgāja, sākumā vēl mums sūtīja paciņas no Kuldīgas, tad pienāca vēstule, ka viņu sūta uz fronti. Tēvs ar vairākiem domubiedriem dezertēja un atgriezās mājās. Bija doma slēpties, bet izdarīja liktenīgu kļūdu. Pilnā ekipējumā trijotne ieradās pie švāgera, iedzēra pašbrūvēto un grasījās doties mājās. Švāgerim bija ērzelis, ar kuru tas piedalījās sacīkstēs hipodromā. “Jūs naktī kājām iesiet, bet švāgeram sukuļs stallī olas audzēs,” viņš atrunāja tēvu no iešanas naktī.

Ap plkst. 11 dienā skatos — vācieši brauc! Paslēpos, bail taču. Tikko kā viņi atkāpās un atkal šeit... Ieskatos — paps! Apkampu, sāku raudāt, viņš raud. Bet brauca dienā ar dziesmām, kā jau iedzēruši. Kaimiņi redzēja un kāds no viņiem steidza uz pagastu: „Kozlovskis mājās, bet nepiesakās!” “Iztrebki” nebija ilgi jāgaida. Pēc siena pļaušanas ap četriem pēcpusdienā tēvs ēda launagu, noslēpies dziļāk mājā. Mēs — pie galda. Negaidīti ienāca “iztrebki”, viens uzreiz ar automātu iebikstīja mammai vēderā un caur lamuvārdiem draudīgi prasīja: “Kur vīrs? Zinu, slēpjas zem taviem brunčiem!” Un pagrūda mammu, kura uz rokām turēja mazo brālīti. Viņš iekliedzās, tēvs padomāja, ka nu ir pavisam slikti un izgāja pie viņiem. Tie deva tēvam 24 stundas laika pieteikties un nodot ieroci. Pēc tam tēvu iesauca soda bataljonā un nosūtīja uz Ērgļiem, uz fronti. Drīz pēc tam viņš krita. Kāds aculiecinieks stāstīja, ka vācieši bija kalnā, soda bataljons — lejā lielā pļavā. Kalnā dzina rotu pēc rotas. Kā vieni pieceļas, tā ar ložmetējiem visus kā zāli nopļauj. Domāju, ka komisāriem vajadzēja iznīcināt soda bataljonu kā tādu. Bija grēda līķu pusotra metra augstumā.

Cik man zināms, tēvu ievainoja vēderā, viņu atrada divi citi karavīri 50 metrus no ložmetēja, apsegtu ar bušlatu. Kozlovskis lūdza viņu neatstāt vienu, bet abi karavīri bija ievainoti: viens — rokā, otrs — kājā. Viņi paši ar milzu grūtībām pārvietojās uz priekšu, balstīdami viens otru. Tā vieta gāja no vienām rokām otrās, ja bija kāda aka, tad tā bija saindēta — to darīja vācieši. Pēc kara saņēmām dokumentu, ka tēvs pazudis bez vēsts. Es pat nezinu, kur īsti viņš apglabāts. Meklēju, bet neatradu. Tēvam bija 30 gadu, viņš bija stiprs un strādāt gribošs. 1939. gadā bija nopircis zemi, dienā ara ar diviem zirgiem, naktī ar lāpstu raka meliorācijas grāvjus, bet mana mamma, stāvoklī būdama, izcēla velēnas un salika tās vietā. Uzbūvēja jaunu māju, šķūni, bet karš izpostīja iesāktos plānus un darbus.”

Jānim nebija iespēju iegūt labu izglītību. Jau pēc 7. klases viņš sāka strādāt par brigadiera palīgu-rēķinvedi Vorošilova kolhozā. Pēc tam viņu norīkoja uz veikalu, kur nostrādāja līdz dienestam armijā. Ar Aleksandrinu apprecējās 1960. gadā. Sieva arī strādāja veikalā, pēc tam par kasieri. Jānis steidzās ar precībām, jo vienaudži jau atgriezās no dienesta, bet viņam jau pirms četriem gadiem bija jāiet dienēt armijā, taču iesaukums kaut kā vienmēr gāja secen. Maijā Jānis apprecējās, novembrī viņu iesauca dienēt. Armijā — Gorkijas apgabalā Surovatihā — pagāja trīs gadi un viens mēnesis. Sākumā nācās strādāt būvniecības bataljona gaterī, pēc tam viņu norīkoja armijas kioskā, tad dienestu turpināja jaunuzbūvētajā veikalā. Apmācīja vēl vienu latvieti, un strādāja divatā. Līdzīgi kā civilajā dzīvē, arī armijā Jāni cienīja — viņa attēls bija uz Goda plāksnes.
Jāņa un Aleksandrinas ģimenē izauguši trīs bērni. Tēva vārdā nosauktais Jānis savulaik pabeidza Rīgas lidotāju tehnisko skolu un apmācīja jaunos lidotājus uz trenažiera. Kad vecā valsts iekārta sabruka un līdz ar to arī viss pārējais, viņš strādāja dažādus darbus, līdz iekārtojās ostā kā remontstrādnieks. Vilis pēc profesijas celtnieks, gadus astoņus strādāja dažādus darbus, pēc tam astoņus gadus “Elkor” firmas veikalā Rīgā, tagad — bezdarbnieks. Pamēģināja meklēt laimi Īrijā, trijos mēnešos pieēdās vistas gaļu visam mūžam un atgriezās Latvijā. Liktenis nav saudzējis Jāņa meitu Edīti, kura gāja bojā 1998. gadā avārijā reizē ar savu vīru. Bez vecākiem palika divi mazi bērni, kurus izaudzināja vectētiņš un vecmāmiņa. Gan Vjačeslavs, gan Edvards jau ir studenti.

Jānis: “Mājā esam palikuši ar sievu divatā. 90. gados kopā ar dēlu Vili iesākām jaunu guļbūvi, kas līdz galam vēl nav pabeigta, bet jau var sākt apdzīvot. Tā bija dēla iniciatīva: “Papu, uztaisām labu māju!” Māja ir liela, vēl tajā daudz darāmā, bet ir pagrūti visu pabeigt. Mēs dzīvojām un arvien dzīvojam sievastēva mājā.”

Abi tur nelielu saimniecību, līdz pērnajam gadam turēja arī govi. Bet, tā kā Aleksandrina smagus darbus veselības stāvokļa dēļ nevar veikt, tad ģimene govi likvidēja, palikušas divas cūkas, vistas. Kopš 12 gadu vecuma Jānis gāja līdzi patēvam palīdzēt bišu dravā, kurā bija 15 stropu. Kopš tā laika bites viņam nav svešas. Jānis pat Rīgā neklātienē pabeidza biškopības kursus. Kad strādāja par šoferi, vairāk par 17 stropu viņam nav bijis. Biškopībai Jānis pievērsās nopietni pensijā. Viņš iegūst vidēji 15-20 kg no stropa, vasarā bišu dravā ir pat 70 stropu, bet uz ziemu saimes tiek apvienotas, jo tā izdevīgāk. Padomju varas gados biškopība nebija tik ienesīga, jo tad visu apara un apmigloja līdz pat mājas stūrim. Bitēm nebija kur ievākt medu.
Medus produktu ārstnieciskās īpašības tomēr nav pasargājušas no veselības problēmām vecuma dēļ. Arī Jānim nākas apmeklēt dakterus, bet viņš nezaudē dzīvesprieku un optimismu.

Juris ROGA