Sezonas komercskola

Pat mūsu panīkušajā Latgalē jau ir tūkstošiem hektāru, kas bezizejas dēļ pārdoti ārzemniekiem par nieka grašiem. Dīvainu piekāpību demonstrējuši bijušā Rēzeknes rajona un Ludzas rajona īpašnieki, ko pagaidām masveidā nevar attiecināt Krāslavas un Dagdas novadam. Pieņemsim, ka vēlēšanās rudenī bankrotējušu politiķu vietā mēs ievēlēsim patriotus, bet lauksaimniecība gūs ilgi gaidīto impulsu uz atdzimšanu, tad mūsu kaimiņiem gribot negribot jau nāksies nomāt auglīgas zemes no vāciešiem, īriem un dāņiem, kuri, kā zināms, negrib būt sīkumaini. Un atkal, tāpat kā pirms septiņiem astoņiem gadu des-mitiem, latgalietim nāksies doties kalpa gaitās. Vai par tādu neatkarību sapņoja latvieši Atmodas laikā? Kaut vai pastalās... Jā tā turpināsies arī tālāk, tad paliksim vispār basām kājām.

Visbriesmīgākais valdošo vīru noziegums pret tautu ir labāko cilvēku, tajā skaitā augstskolas un koledžas beigušo masveida izbraukšana no valsts. Izjutuši savu nevajadzību dzim-tenē, mūsu bērni un mazbērni turpina izbraukt uz plaukstošām Eiropas Savienības valstīm — Angliju, Franciju, Spāniju, Īriju, Norvēģiju, Zviedriju. Panīkusī Latvija jau nopietni aizdomājusies par to, ka jau pēc divdesmit — trīsdesmit gadiem tā vairs nevarēs uzturēt savus pensionārus. Šajā sakarā pilnīgi pamatota ir vērīga sabiedrības uzmanība jauniem cilvēkiem, kuri neatstāj dzimteni visgrūtākajā krīzes laikā.

Man gan vienmēr bijusi un ir laime iepazīties ar labiem cilvēkiem! Ar Agitu mēs sākām risināt dialogu vēl vasarā, un jau toreiz jaunā un efektīgā Krāslavas tirgus (pie tilta) pārdevēja neatteicās no sarunas ar mani. Bet tāds gadījums radās nesen — lietainā dienā, kad pircēju pieplūduma nebija. Pirms tam mēs norunājām tikties festivālā Indrā — man ļoti gribējās iepazīties ar jauno ģimeni, taču neļāva apstākļi. Bet nekas: ar viņas dzīvesbiedru Mihailu, ugunsdzēsēju, un trīs gadus veco meitiņu Egitu vēl paspēsim iepazīties. Bijušie Indras iedzīvotāji tagad apmetušies Krāslavā, bet savai dzīvokļa iegādei dzīvesbiedri Kruglovi pirms četriem gadiem riskēja paņemt kredītu. Taču par “trekno gadu” upuriem un bankas ķīlniekiem viņi nekļuva: kredīti tiek maksāti saskaņā ar grafiku, atlikuši divi gadi. Krāslavas dzīvokļu cena nemaz nav tāda kā galvaspilsētā. Agita (meitas uzvārds Svarinska) deviņas klases pabeidza Indrā, tad turpināja mācības ģimnāzijā. Izvēlējās matemātikas novirzienu, tāpēc arī ar augstskolas izvēli īpašu šaubu nebija. Vēl jo vairāk tāpēc, ka arī māte un vīramāte, diplomētas grāmatvedes, ieteica ekonomikas fakultāti. Tā Agita arī kļuva par Daugavpils universitātes neklātienes studenti, pašlaik viņa jau ir trešajā kursā. Skaidrs, ka ar vienu algu, kad vēl jāmaksā kredīti, jaunajai ģimenei grūti iztikt, tāpēc māmiņa pastāvīgi meklē iespēju piepelnīties. Turklāt vēl Egita apmeklē bērnudārzu “Pīlādzītis”.

Atrast darbu Krāslavā ir liela veiksme. Kopš pavasara Agitai izdevās iekārtoties zemnieku saimniecībā “Gliemji”. Pārdošana tirgū viņu nebiedēja, gluži otrādi — iepriecināja, jo varēja uzkrāt pieredzi komercijā. Pastāvīgi redzēju, ka katru pārdoto preci Agita ieraksta burtnīcā. Vēlāk noskaidrojās: pārdevēja kārto grāmatvedību. Sortiments ir visai raibs: kopš pavasara stādi un puķes, vēlāk — dārzeņi un vietējie augļi, vēl meža veltes — sēnes, mellenes, brūklenes. Kad nav pircēju, Agita bez darba nesēž: gan pārlasa ogas, gan pārliek gaile-nes — prece jāparāda vislabākajā veidā, citādi konkurenci izturēt nevar. Es nedaudz izbrīnījos, kad mana jaunā paziņa pateica, ka tirgus — tā vēl ir iespēja pilnveidot valodu praksi. Tiek lietota krievu, latviešu un angļu valoda. Agita mani ieintriģēja, kad paziņoja, ka ārzemnieki Krāslavā nav retums. Pēc tāda jaunuma, gluži kā apstiprinot viņas teikto, pienāca burvīgs jauktais pāris: viņš — austrietis, viņa — vietējā skaistule. Apsprieduši manas intereses iemeslu, pircēji palūdza simpātiskajai pārdevējai nosvērt tos garšīgos ābolus, kādus viņi ie- gādājās nesen. Smaidi pircēju un pārdevējas sejās — apstiprinājums tam, ka Agita veic savu darbu ar lielu prieku. Arī pati viņa atklāti atzinās: “Man patīk te strādāt. Kolēģi man ir labi pazīstami cilvēki: katru varu nosaukt vārdā. Darbs nav vienkāršs, lai pārdotu visas preces, ļoti jācenšas. Problēma ir tāda, ka Krāslavā nedzīvo bagāti cilvēki. Gados vecie spiesti skaitīt katru santīmu, tāpēc kaulēšanās ne tikai vietā, bet tā ir pilnīgi saprotama lieta. Gribas nolaist cenu, bet arī par rentabilitāti nav jāaizmirst — mana izpeļņa daļēji atkarīga no dienā ietirgotā. Nezinu, kāda būs dzīve turpmāk, taču tirgus komercpieredze nākotnē lieti noderēs. Tas ir sezonas darbs, oktobrī jāmeklē jauns nodarbinātības variants.”

Pārējie pārdevēji vērīgi sekoja mūsu sarunai. Kā gan citādi, tirgotājs visai reti nokļūst žurnālista redzeslokā. Tirdzniecības veterāne krāslaviete Valentīna, kuru es pazīstu vēl kopš bērnības, pati pienāca mums klāt un neuzstājīgi secināja: “Tirdzniecība — tā ir māksla. Agita sapratusi galveno: ja tu esi sirsnīgs ar pircēju un dāvā tam smaidu, tad arī viņš tev nepaies garām. Sliktam cilvēkam aiz tirgus letes nav ko darīt — pircēju neapmānīsi.”

Aleksejs GONČAROVS