Dāvana darbdienā

Bet vēl gulbji, tieši tādi, kādi peld Persteņa ezerā taisni fabrikas logu priekšā. Un podiņi no patisoniem — kā atgādinājums par to, ka mūsu pilsēta ir slavena ir saviem keramiķiem. Vispārsteidzošākais ir spilgtu ziedu pušķis — tā ziedpumpuri un ziedkopas izgrieztas no prozaiskām bietēm un burkāniem. Meistardarbs tikai vienas laba noskaņojuma dienas dēļ. Par spīti lietainam laikam un ieilgušām dzīves nedienām.

Izstāde improvizācija saistīja vispārēju uzmanību, un es vēroju, kā šuvēju sejās staroja smaidi. Ēdnīcu apmeklē daudzi: kāpēc gan gar-šīgi nepaēst pusdienas tikai par vienu latu. Lieliskās pavāres slava manai senajai paziņai iet līdzi nu jau ceturto gadu desmitu. Septiņpadsmit gadus viņa vadīja me- lioratoru ēdnīcu, un tolaik ļoti populāro sabiedriskās ēdināšanas iestādi pilsētas nomalē tīkoja apmeklēt ne tikai purvu nosusinātāji vien. Es pats vairākkārt apmeklēju Elvīras ēdnīcu, kur bija ļoti garšīgi un lēti ēdieni un allaž apkalpojošā personāla smaidi. Elvīra gandrīz vienmēr stāvēja pie ēdienu izsniegšanas, nešķirojot ap- meklētājus savējos un svešos. Tajos gados Krāslavas sabiedriskās ēdināšanas uzņēmuma slava ska- nēja tālu ārpus republikas robežām, bet efektīgā Elvīra nepalaida garām nevienu konkursu. Uzvarēt un pieteikt sevi — tas ir viņas kredo. Tagad atliek tikai pārsteigt — pašlaik profesionālie svētki nav modē.

Šādu ēdamu kompozīciju viņa kādu reizi ieraudzīja kādā bagātā hotelī, gribējās pamēģināt pašai. Ne jau no akmens cirst šādus šedevrus, bet griezt no dārzeņiem un augļiem. Pamēģināja, un kaut kā uzreiz arī izdevās, jo daudzi no mums sirdī ir mākslinieki, vajag tikai pārvarēt šaubas. Mākslu klāt kāzu galdus Elvīra mantojusi no savas mātes, gadījās arī man būt tādās svinībās, kur visi ēdieni — īsts gardums. Padomju deficīta laikos pārsteigt kāzu viesus bija ļoti grūti, taču prasmīgiem pavāriem tas izdevās. Toreiz nebija ne lašu, ne foreļu, bet šīs zivis aizstāja prasmīgi pagatavotas Baltijas siļķītes. Dārgu desu un citu gaļas delikatešu vietā galdā tika pasniegta mājās kūpināta cūkgaļa, turklāt tāda, ka mēli varēja norīt. Tagad jaunatne pat neticēs, ka bija laiki, kad bundžiņa konservētu zaļo zirnīšu tika vērtēta kā apbalvojums par darbu. Pat uz izlaiduma ballēm mūžīgā padomju deficīta sadale notika augstajos kabinetos saskaņā ar stingriem noteikumiem. Melnie un sarkanie ikri, tāpat kā citas zivju delikateses, nokļuva tikai lielu priekšnieku galdos. Par ananāsiem, banāniem un citiem dienvidu augļiem nemaz nebija ko runāt. Tagad gan apelsīnus un mandarīnus var ēst, cik vien sirds kāro, bet toreiz tos dalīja gandrīz vai pa gabalam un tikai pirms lieliem svētkiem.

Taisnības labad pateikšu: pašlaik kāzas tiek svinētas retāk un pieticīgāk. Pirmkārt, samazinājies cilvēku skaits, otrkārt, tikai retai ģimenei ir pa kabatai uzaicināt 100 viesu, kā tas bija pieņemts agrāk. Elvīra man pa- stāstīja, ka pēdējā laikā viņu sākuši aicināt uz jaunlaulāto svinībām tikai kā galveno dizaineri. Bagāti un dažādi ēdieni, tā ir tikai puse darba.
Daudz svarīgāks galda noformējums. Te tad arī tiek likta lietā fantāzija, izmantojot parastos dārzeņus un dienvidu augļus. Lai radītu īstus kulinārijas šedevrus, paiet ilgas stundas. Tagad Elvīra atzīstas, ka šis īstais radošums sagādā patiesu prieku ne tikai viesiem, bet arī autorei.

Atkārtoties negribas: tagad visi sevi cienoši pasūtītāji grib būt oriģināli. Kaut vai nomirsti, bet radi kaut ko ekskluzīvu!
Radošums, tāpat kā sports, prasa neatlaidīgus treniņus. Domāju, ka šī iemesla dēļ Elvīra arī uzdrīkstējās sagatavot bezmaksas dāvanu šuvējām, kas nogurušas no ik-dienas vienmuļā darba pie konveijera. Patiesa prieka smaidi nogurušajās sejās ir visdārgākais honorārs māksliniecei kulinārei. Jūs neticēsiet: svītrainā arbūza pārvēr- šana par lielu spilgtu dāliju meistarei prasīja trīs stundas laika. Bet triju gulbju izgriešana no āboliem? Elvīra ir laimīga, ka arī meita Jeļena nopietni aizrāvusies ar mātes hobiju. Laika viņai tagad ir gana, jo meita, kura uzdāvināja vecmāmiņai mazmeitiņu Melisi, tagad ir dekrētā esošās studentes statusā.

Ne jau pirmo reizi es stāstu lasītājiem par Mihailoviču ģimeni. Un domāju, ka ne pēdējo: lūk, kur patiešām ne tikai vieta teic darītāju. Ir tādi reti cilvēki, kuri izstaro gaismu. Garīgā dāsnuma un optimisma gaismu. Kad redzu Elvīru pie jaunā automobiļa “Lada-Kaļina” stūres, mēs vienmēr uzsmaidām viens otram. Kāpēc? Uzminiet paši.

Aleksejs GONČAROVS