Mēs visi lepni esam, jo skolas vārdu tālu nesam

Šajā jubilejas gadā abu paralēlklašu absolventi atkal kāpām savas sirmās skolas kalnā, gājām pa savu bērnības un jaunības ceļu, kur mītas tik daudzas pēdas un pēdiņas, arī mūsējās, mūsu jaunības pēdas. Tik saviļņojoša sajūta, ka gribējās ar roku pieskarties zemei. Šeit arī tik mīļās tūjas, kuras tik daudziem notikumiem liecinieces.

Prieks par tikšanos, siltas jūtas vienam pret otru, iekšējais saviļņojums, līdzi nākot klusai smeldzei, mums sekoja visu dienu.
Kopā ar mums bija mūsu klases audzinātāja Lūcija Pelnika, kuru vienmēr atceramies kā gudru, prasīgu un cēlu skolotāju. Arī ilggadējā prasmīgā novadpētniecības darba vadītāja Janīna Gekiša dalījās atmiņās par skolā pa- vadītajiem darba gadiem. Mūsu optimistiskais, dzīvespriecīgais fizkultūras skolotājs Vladislavs Skerškāns mūs aicināja uz kādreizējo sporta zāli, kur pašlaik ir muzejs. Arī viņš tēlaini atcerējās mūsu spējas un palaidnības.

Pieminējām nu jau aizsaulē aizgājušo “a” klases audzinātāju Mariju Tračumu. Viņas audzēkņi nolika ziedus uz kapa.
Pieci gadu desmiti, bet sirdīs saglabāts tas labais, ko skola mums devusi: mācību stundu gudrību, cieņu pret savu darbu, cilvēkiem, ar kuriem diendienā ejam kopā, arī cieņu pašiem pret sevi, mācot mūs iet tikai pa labiem ceļiem.
Gandrīz visi no mums jau beiguši arī savus aktīvā darba gadus, neatkārtojamus un neatņemamus. Uzkrājām pieredzi, iema- ņas, zināšanas, pratām tās nodot citiem. Tās ir lietas, ko nevar nopirkt ne par naudu, ne varu, tās nāk no sirds.
Daloties atmiņās par darba gadiem, aizkustinošas ir Vandas atziņas: “Esmu laimīga, strādājot par vecmāti Krāslavas slimnīcā, tik daudzas jaunas un mīļas dzīvībiņas esmu pieņēmusi.”

Katram no mums ir sava neaizvietojama vērtība. Daudz prieka un gandarījuma savā pedagogu darbā piedzīvoja enerģiskās Zenta, Helēna un Vija, mācot bērniem būt spējīgiem spriest, domāt un risināt visus jautājumus.

Vilhelms vēstīja par darba gadiem Maskavas zinātniskās pētniecības institūtā, ir ieguvis ekonomikas zinātņu kandidāta grādu, zinātniskais nosaukums — docents. Strādāja par pasniedzēju institūtā un galveno ekonomistu Krievijas krājbankā.
Spējīgais un izdarīgais Valdis pašlaik strādā par vadošo speciā-listu Amatas novadā; līdz pašvaldību reformai vairākus sasaukumus vadīja Zaubes pagasta padomi.

Apdāvināta un spējīga bija bankas darbiniece Lidija. Ilgus gadus Krāslavas pasta nodaļā strādāja Sofija, vienmēr laipna, izpalīdzīga, labestīga. Valentīns izmācījās par profesio- nālu karadienesta speciālistu. Par godīgu un saprātīgu darbu saņemtas daudzas pateicības.

Lucijans, iespējams, savas ķīmijas skolotājas Pelnikas ietekmē izvēlējās un pēc labākās sirds- apziņas strādāja visu darba mūžu ar ķīmiju saistītā nozarē. Līdzsvaroti un gudri, veicot darba pienākumus, Jānis, Vanda, Lūcija. Un tā var turpināt par visiem bijušajiem klasesbiedriem.

Darba mūžs — tur ir mūsu gods, mūsu slava, mūsu ceļš. Šodien galvenās rūpes — mūsu bērni, mazbērni, mūsu tuvie cilvēki.
Šajā atmiņu gaismā apmeklējām Krāslavas katoļu baznīcu, visbrīnišķīgāk ierīkoto pil- sētas atpūtas vietu pie Krāslavas ģerboņa strūklakas. Kafejnīcā “Mārīte” ieturējām azaidu, turpinot dalīties iespaidos un atmiņās par skolu, kur pavadīti daudzi ziedoši pavasari, zeltaini rudeņi un klusi ziemas vakari.

Visu absolventu vārdā mīļš paldies skolotājiem Pelnikai, Gekišai un Skerškānam par kopā būšanu ar mums. Organizētā tikšanās ļauj mums atgriezties ikdienā ar jauniem spēkiem un dzīvesprieku.

Visiem klasesbiedriem — lai būtu veselība, lai spēks un stiprums! Lai tas labais, ko jūs ar savu darbu nododat citiem, nāk atpakaļ desmitkārtīgi, ar desmitkārtīgu svētību!

Biruta SILAVA, Kombuļos