Bagāts ir tas, kuram pietiek

Dzimtene

Lai gan Arturs dzimis Dagdā, viņa saknes meklējamas bijušā Krāslavas rajona administratīvās teritorijas pagastos: tēvs nācis no Kalniešu pagasta, mamma — no Skaistas pagasta. Pēc profesijas mamma bija pedagoģe-bioloģe, tēvs strādāja par veterinārārstu, viņš savulaik absolvējis Pleskavas Pedagoģijas institūta Bioloģijas fakultāti. No Dagdas ģimene aizbrauca apstākļu spiesta — akmens māja lielā mitruma dēļ nebija piemērota dzīvošanai, Arturs tur saslima ar plaušu karsoni un ārsti ieteica mainīt dzīvesvietu. Viņi sākotnēji pārcēlās uz Šķaunes pagasta Tīmaņiem, kad tur slēdza skolu, vecāki atkal mainīja dzīvesvietu un nonāca Jaunaglonā. Mamma devās uz Jaunaglonas profesionāli tehnisko skolu, bet tēvs atrada darbu Preiļos par vetārstu, kur banālas nejaušības dēļ gāja bojā. Mamma palika viena ar diviem bērniem, Arturam tobrīd bija tikai astoņi gadi...

Liktenīgais cilvēks

“Vasaras brīvlaikus pavadīju pie savas vecmāmiņas, kura dzīvoja Skaistas pagasta Luņos,” Arturs gremdējas atmiņās. ”Franciška bija zaudējusi vīru karā, taču nesalūza un bija ļoti čakla zemniece. Viņa mani pieradināja pie darba. Vecmāmiņa bieži uzsvēra: “Mazdēls, pareizi saplānots darbs ir kā puse padarīta darba!” Šī devīze ir ar mani visu manu dzīvi. Vecmāmiņa nebija gājusi augstās skolās, ieguvusi tikai sešu klašu izglītību, bet mācēja ielikt man pamatus darba mīlestībā un kultūrā. Ja saliec siena zārdu, tam jābūt skaistam, ja sakrauj malciņu, grēdai jābūt līdzenai. Toreiz, mazs būdams, daudz ko nesapratu un negribēju darīt, bet šodien vecmāmiņu atceros ar lielu pateicību. Viņa nodzīvoja smagu dzīvi, dēls viņai traģiski gāja bojā uz Sīvera ezera. Krāslavas pusē daudzi noteikti atceras gadījumu, kad automašīna “UAZ” iekrita āliņģī, toreiz vairāki cilvēki aizgāja bojā. Neskatoties uz dvēseles sāpēm un dažādiem padomju laika ierobežojumiem mājsaimniecībām, viņa turpināja smagi strādāt. Vecmāmiņai bija sapnis — nopirkt žiguli savai mazmeitai un savam mazdēlam — un viņa izpildīja šo apņemšanos. Es pārnācu no dienesta armijā, nokārtoju eksāmenu, ieguvu autovadītāja apliecību un vecāmāte man uzdāvināja žiguli!”

Plašajos ūdeņos

Ģimene dzīvoja Jaunaglonā, Arturs mācījās Aglonas vidusskolā un aktīvi muzicēja. Starp citu, tajā skolas ansamblī spēlēja bungas arī Andris Baltacis, kurš tagad latgaliešu populārajā grupā “Baltie lāči”. Arturs atcerējās, ka pats tajā laikā mācījies astotajā klasē, Andris — septītajā. Tā kā Artura radiniece bija Aglonas vidusskolas ārpusklases darba organizatore, tad izdevās panākt, ka skola nopērk aparatūru, Arturs noorganizēja ansambli. Vēlāk ansamblis izjuka, jo tam vairs neļāva muzicēt skolotāju istabas telpās.

Jaunības maksimālismā Arturs Aglonā saskatīja provinci un juta, ka viņam te ir par šauru. Pēc devītās klases devās uz Rīgu, kā pats izteicās — pēc romantikas. Gribēja vadīt vilcienu un apskatīt pasauli. Rīgas 11. dzelzceļnieku vidusskola fascinējusi arī ar formas tērpu (balts krekls, melna kaklasaite) un disciplīnu — piecas minūtes nokavē, un jau pēc stundām mazgā gaiteni. Dzelzceļnieku vidusskolā Arturam iemācīja punktualitāti un precizitāti — viņa uzņēmējdarbībā šīs īpašības ļoti noderēja. Mācību laikā viņš bija aktīvs komjaunietis, tāpēc tika nosūtīts ražošanas apmācības praksē uz Vācijas Demokrātiskās republikas pilsētu Halberštati, kas ir kādus 16 kilometrus no Rietumvācijas robežas. Tur viņš pirmoreiz mūžā sastapās ar vācu kultūru un burtiski saslima ar to. Kā vēlāk izrādījās, vācieši un Vācija bija Artura liktenis.

Pirmā nauda

Arturs: “Ieguvu profesiju, strādāju uz dīzeļvilcieniem Rīga-Bigosova par mašīnista palīgu. Padomju laikā dzelzceļniekiem bija dažādas privilēģijas, piešķīra dzīvokļus. Bet atnāca Gorbačova valdīšanas laiks, es jau sapratu, ka dzīvokli nedabūt un arī citas lielas perspektīvas šajā profesijā vairs nevarēju saskatīt. Visu mūžu barot blaktis kopmītnē negribēju. Prasījos dienēt armijā — man atteica, jo dzelzceļnieki bija iekļauti speciālajā rezervē. Pēkšņi pirms pašiem Ziemassvētkiem ienāk istabiņā padomju armijas virsnieks un jautā, kurš vēlas dienēt armijā? Viņiem trūka cilvēku. Nākamajā dienā jau biju Ādažu motostrēlnieku pulkā. Pusgads Ādažos, pēc tam kā vajadzīgu speciālistu pārcēla uz Sovetsku — pilsētu Kaļiņingradas apgabalā. Demobilizējos rudenī, atgriezos pie mammas, sapņoju izremontēt viņai dzīvokli un palikt Jaunaglonā. Kādu dienu nejauši satiku ļoti perspektīvo Jaunaglonas skolas direktoru Leonova kungu, kurš aktīvi attīstīja mācību iestādi. Viņš uzaicināja strādāt skolā. Pusgadu nostrādāju skolā par pasniedzēju, vasarā iestājos DPU militārajā fakultātē, bet pēc pirmā kursa sākās neatkarības laiks un militāristus atsijāja. Man tas pavēra jaunas perspektīvas. Polija. Es visu laiku gribēju nopelnīt. Ar žiguli braucu uz Baltkrieviju, sapirku benzīnu, vedu uz Rumbulu tirgot. Vajadzēja labas krosenes fizkultūrai, kā nopelnīt? Palūdzu atļauju, nokratīju visus ābolus skolas ābelē un nodevu par simts rubļiem. Pēc tam nokratīju ābolus no visām bezsaimnieka ābelēm, kuras zināju. Aizbraucu uz Daugavpili pēc krosenēm — trūkst 15 rubļu. Iepazinos ar vienu tirgotāju, laikam iepatikos un viņš uzaicināja uz Viļņas tirgu, sak, nopirksi lētāk. Aizbraucu, skatos poļi aktīvi pērk mūsu šampanieti. Daugavpilī tas bija bez taloniem, neviens nepirka. Ieeju vienā veikalā, stāstu, ka esmu students, precos, var kasti šampanieša? Var! Tā ”precējos” visu nedēļu. Jau man bija 1000 rubļu, divi pāri kroseņu un mammai dāvana. Nauda makā ripo griezdamās!”

Alus, šņabis, meitenes...

Tajos laikos dzīvoklis, žigulis, krāsu televizors un lielā nauda ar jauno un neprecēto vīrieti izspēlēja ļaunu joku. Arturs sāka apmeklēt krogus, cienāja meitenes — vieglā nauda kā atnāca, tā viegli aizgāja. Žiguli viņš nodzina, augst- skolu pēc otrā kursa pats pameta, dvēselē — tukšums. Pēc izmaiņām studiju programmā palika fizkultūras specialitāte. Sports un fizioloģija saistītas lietas, pēc nakts uzdzīves Arturs nudien nevēlējās preparēt vardes. Nefascinēja arī sports. Skriet maratonu pavisam negribējās. Arturs starta tuvumā nolīga taksi, kas viņu izlaida nelielu gabaliņu pirms tanka monumenta, kur gaidīja pasniedzējs, līdz kuram šos pārsimts metrus viņš noskrēja, atzīmējās un atpakaļ uz taksi... Studiju pamešana bija likumsakarīgs galarezultāts.

“Es jau biju pagrimis,” turpina sarunbiedrs. ”Parkā neviļus pagāju garām klasesbiedrenei no Aglonas vidusskolas, kura, kā vēlāk uzzināju, manī bija iemīlējusies kopš skolas ansambļa pastāvēšanas laika. Viņa pasauca mani, pagriezos, un pēc šīs nejaušās tikšanās sākām draudzēties. Ināra bija tā, kura mani izvilka no šī purva, palīdzēja atgriezties normālā dzīvē. Tieši viņa man lika saprast, ka īstais draugs ir tikai tas, kurš tev palīdz bēdās. Mums aug trīs bērni. Elizabete mācīsies devītajā klasē, Evelīna — pirmajā, Emīlijai februārī paliks divi gadi, viņa ir bērnudārza audzēkne.”

Juku laiks — deviņdesmitie

90. gados Arturs jau bija precējies, sieva, kura pirms tam bija Preiļu muzeja direktore, pamainīja darbu uz Jaunaglonas vidusskolu — viņai ir vēsturnieces diploms. Tagadējās lielās mājas vietā neliela sievas vecākiem piederējusī mājiņa, kurā Artūrs ierīkoja pārtikas veikalu, kamēr dzīvesbiedre gulēja Rīgā dzemdību namā. 90. gados sākās lietotu automašīnu ēra, kuras uzņēmīgi cilvēki transportēja no Vācijas. Arturam ceļojumu dēkas ļoti vilināja, un viņš mēģināja iespraukties lietotu auto nišā.
“Man jau bija nopirkts “Mercedes” busiņš ar dubultkabīni, kad kādu dienu ieradās brālēns un pajautāja, vai nevarētu viņu un vienu viņa kursabiedru, kurš strādājis Vācijā, aizvest pēc mašīnām uz Vāciju,” turpina Arturs. “Protams varu! Iebraucām Vācijā — kā citā pasaulē. Šie abi mašīnas nopirka, es skatos — guļ riepu kaudze ar lapām apkritusi. Vācu valodu vēl lāgā nezināju, caur draugiem jautāju: “Cik maksā!” Saimnieks atmeta ar roku: “Vecas, par velti!” Sa- krāvu pilnu busiņu, braucam tālāk. Iegājām veikalā iepirkties. Paņēmu videomagnetofonu par 100 vācu markām. Draugiem lielos, tie saka: “Tas nav video, bet kompaktdisku atskaņotājs!” Tobrīd šeit tam nebija vērtības, bet 100 markas tam laikam bija milzu nauda. Veikals jau ciet, šie uzrakstīja man zīmīti vāciski, ka prece nav tā, ko pircējs gribējis, lai atdod naudu. Bet paši devās mājās. Otrā rītā naudu veikalā atguvu, sākās mans Golgātas mājupceļš: gan policija apturēja, Čehijā muita nelaida cauri, pie Varšavas bandīti aplaupīja, lai tiktu Latvijā, uz robežas četras dienas rindā jāgaida. Braucu pa meža ceļiem, biju nomocījies, ka gribēju tās riepas grāvī izgāzt. Labi, ka izturēju — Daugavpils tirgū pusstundas laikā par tām nopelnīju 500 latu! Ja ne bandīti, kuri pie Varšavas atņēma naudu, brauciens vispār būtu ļoti izdevies. Bet bija tā: skatos, stāv lietuviešu autovilcieni. O, tikpat kā savējie, droši izgulēšos! Piecos no rīta viss rētās, zelta gredzeniem un tetovējumiem noklāts viens tips klauvē pie loga: “Ei, pan, mēs šo ceļu kontrolējam! Gribi braukt, maksā 1000 dolāru.” Atbildēju, par tādu naudu lai ņem manu mašīnu ar visām riepām. Cik tad naudas ir? Sāka meklēt. Labi, ka biju sadalījis, atdevu viņiem mazāko kaudzi. Atstāja ceļam 200 marku, pārējo savāca. Apturēja poļu policisti - tev viens lukturis nedeg! Pastiepju saujā atlikušo naudu, vācu markas izlasīja, poļu zlotus atstāja.

Bagāts ir tas, kuram pietiek

Par riepām iegūtā nauda bija liels stimuls turpināt. Apciemoju arodvidusskolas laiku paziņu, kurš pēc kaut kādas programmas bija strādājis pie vācu zemnieka: “Anton, vari riepas dabūt? Taisām biznesu!” Bet vajadzēja naudu. Atcerējos par vecticībnieku Viktoru, kurš piekrita ieguldīt naudu automašīnas iegādei. Es iemācījos valodu, sakontaktējos ar vāciešiem, radās savs paziņu loks. Vācieši man iemācīja likt praksē manas vecmāmiņas teikto: kā plānot darbu, pareizi organizēt cilvēkus un realizēt darba kultūru praksē.”

Desmit būvniecības gadi

Pārtikas veikaliņš Arturam nenesa nekādu pelņu. Ja sapelnīja naudu Vācijā, viss strādāja arī šeit, kā nebrauca uz Vāciju — veikals kaut ciet jāslēdz. Reiz mazgadīgie puišeļi veikalu apzaga. Arturam bija strādnieks paņemts palīgā, kurš zagļus atrada. Policijā nolēmuši nevērsties, bet zaglēniem piekodināja: “Apzagāt — izdariet, ko labu!” Arturs blakus plānoja uzbūvēt garāžu un darbnīcu, puikas izraka tranšejas ēku pamatiem. Kamēr saimnieks Vācijā, strādnieks visu uzbūvēja, turklāt arī otru stāvu, kas nebija paredzēts. Ar domu, ka visas ēkas apvienos vienā un vēl paplašinās. Ne naudas tādiem būvdarbiem, nekā, bet Arturs tajā visā iejūdzās un turpināja iesākto — māju būvēja no jebkuriem pieejamajiem materiāliem desmit gadus.
“Ar āmuru iztaisnoju visas sarūsējušās naglas,” atceras sarunbiedrs. ”Ko tik varēju dabūt par velti, visu izmantoju. Kad parādījās nauda, pirku to, bez kā nekādi nevar. Neviens neticēja, ka uzbūvēšu. Ne projekta, nekā. Māja bija nesmuka, visi brēca: “Aglonas centrā būvē tādu graustu!” Vēlāk uztaisīju apmetumu, māja kā odziņa! Legalizēt būvi palīdzēja mans draugs Viktors Šaiters, kurš bija ļoti gudrs speciālists, diemžēl jau aizgājis mūžībā. Būvniecības gados finansiāli man daudz palīdzēja patiess draugs Valdis Tumovs, kuram Aglonā pieder kara muzejs. Tagad es viņam palīdzu, jo savu visu naudu ielika muzejā un praktiski palika bez līdzekļiem. Paradokss — māksla un kultūra nevienam nav vajadzīga! Aglonas kara muzejā ir ļoti daudz ko redzēt, uzskatu, tā ir Aglonas pērle, kurp brauc dažādi vēstnieki un brīnās par eksponātiem tik piesātinātu muzeju.”

Mecenāts

Šodien Arturs ir veiksmīgs uzņēmējs un palīdz daudzām sabiedriskām iestādēm. Viņš tirgo lietotas, bet kvalitatīvas mēbeles no Vācijas — viņam tur ir sadarbības partneri. Savā mēbeļu komplektēšanas darbnīcā tās remontē, ja ir nepieciešams. Tirdzniecība notiek caur internetveikalu ar piegādi mājās. Bet tā kā mūsu cilvēki raduši visu pataustīt savām rokām, ja kāds atnāk uz darbnīcām, ārā viņu nedzen. Mēbelēm jāpieliek roka, bet to cena ir adekvāta sabiedrības ienākumiem.
Arturs uzskata: bagāts ir tas, kuram pietiek. Viņam pietiek, tagad gribas nest labumu sabiedrībai. Viņš jau to dara. Ja kravā no Vācijas ir invalīdu inventārs, tas tiek vienkārši uzdāvināts tiem, kuriem nepieciešams. Mantas lietotas, bet labas un dažas ļoti dārgas. Piemēram, krēsls ar pulti, kas paceļ cilvēku jebkurā pozā, maksā 1000 latu. Bijušas arī ar pulti vadāmas gultas. Dažādas kvalitātes kruķi, kas maksā desmitus latu. Arturs dāvinājis labas mēbeles Aglonas bazilikai, Aglonas novada sporta skolai, bērnudārzam, vidusskolai, internātskolai, Višķu baznīcai, Preiļu veco ļaužu pansionātam un citiem. Viņš atbalsta bagiju un kartingu sportu — vienu no saviem diviem “kempingbusiem” viņš nodevis lietošanā draugam un autosportistam Mortenam Perševicam. Kad aktualizējās jautājums, kāpēc Aglonā nav velonomas, Arturs nosponsorēju 10 velosipēdus, ieinteresēja draugu Valdi, kurš pie kara muzeja ierīkoja velonomu. Roberta Joksta viesu nams ir kā mazs etnogrāfiskais muzejs, ja Arturam gadās senas interesantas lietas, viņš tās uzdāvina šim viesu namam. No kurienes pašnodrošinātai personai (šodien uzņēmējs strādā uz nodokļu maksātāja reģistrācijas apliecības pamata, jo nodarbina mazāk kā piecus cilvēkus un apgrozījums nepārsniedz 100000 latu) šādas iespējas?

Eiropas Savienībai - jā!

Arturs: “Negaidīti saņēmu vēstuli no vāciešiem, ar kuriem vienu vasaru iepazinos pie Aglonas bazilikas. Viņi rakstīja, ka ar ”kempingbusiem” apceļos Latviju, būs Aglonā un grib mani satikt. Sagaidīju, izrādīju Aglonu, bet vest pie sevis, kur drausmīga nabadzība, negribējās. Viņi uzstāja un es padevos. Kad ieraudzīja koka apdari, vītņotās kāpnes un daudz citu lietu, izsaucās: “Artur, būvē tālāk un brauc pie mums ciemos — visu vajadzīgo iedosim!” Sarunāju savu draugu Valdi, kopā aizbraucām. Vācieši piekrāva viskautāko, bet mums tā pamaz, lai brauciens atmaksātos. Atradām lētu veikalu, piepirkām šo to par savu naudu. Domāju, labi, ja kādu daļu pārdošu, bet saskrēja aglonieši — iztirgoju daudz. Vislabāk pirka velosipēdus. Turpināju no Vācijas vest velosipēdus, vienā mājas telpā remontējām, otrā — tirgojām. Pie velosipēdu pārdevēja redzēju labas mēbeles un mani nelika mierā doma, kā tās dabūt uz Latviju. Ar nepacietību gaidīju, kad Latvija iestāsies Eiropas Savienībā. Līdzko tas notika, varēju uzsākt lietotu mēbeļu piegādi, atjaunošanu un tirdzniecību. Lai gan uz to laiku visu sienu mājai vēl nebija, bet jau bija jumts, un mēbeles tika vestas lielā skaitā. Tirdzniecība plauka, pārbaudes brauca. Es no kontrolētājiem nevairījos, galu galā viņi mani padarīja stipru, un tagad neviena nebaidos. Lai brauc, kas grib.

Vācijā ir plaša kustība - flohmarkt, kuras koncepcija ir mazināt sociālo spriedzi. Peļņa daļēji tiek novirzīta uz sociālajiem projektiem. Var sacīt, tajā esmu iesaistījies arī es. Biznesā tagad esmu sasniedzis konkrētu līmeni, man nav parādu, ir māja, kolosāla ģimene, mamma kopā ar mums.

Jūtu, ka vajag pāriet nākamajā līmenī.”

Sava novada patriots

Arturam ir pozitīvs imidžs, to savās interesēs mēģinājuši izmantot politiķi, kuriem sarakstos vajag jaunus uzņēmīgus cilvēkus. Bet pats uzņēmējs nevēlas, lai viņa labo vārdu izmantotu kā kājslauķi. Arturs sevi dzīvē ir realizējis un viņam nav tieksmes darboties politikā, taču viņš redz, ka valsts mazo uzņēmēju nospiedusi uz ceļiem. Tirgodams mēbeles, viņš ir iepazinies ar daudziem uzņēmējiem, arī ar tādiem, kuri biznesu taisa Rīgā un Maskavā, bet kuri grib dzīvot Aglonā. Arturs viņiem vienmēr sacīja, ka normāli sadarbojoties ar pašvaldību, Aglonā varētu investēt daudzviet un attīstīt šo vietu vēl vairāk, darīt vēl interesantāku. Uzņēmējam ir paziņas starp vāciešiem, varētu mēģināt piesaistīt Aglonai arī viņu kapitālu, jo daudzi Arturam uzticas. Viņa sieva tagad ir Aglonas uzņēmējdarbības atbalsta centra vadītāja, pārstāv mazo uzņēmēju intereses un arī viņai cenšas palīdzēt, diskutē ar dzīvesbiedri, kā uzņēmējdarbības vidi Aglonā padarīt vēl pievilcīgāku.

Arturs uzskata, ka paša spēja sakārtot sevi un to vidi, kurā šodien dzīvo, dod viņam tiesības saukt sevi par novada patriotu. Viņš pārliecināts, ka pēc reformas Latvija attīstīsies tieši novados, tālab uzņēmējiem, kuriem rūp reģiona attīstītības nākotne, ir jāapvienojas savos centienos. Politika Arturam asociējas ar netīrību, viņaprāt, tur visi sasmērējušies. Tiesa, beidzot arī politiķi sapratuši, ka no vidējā un mazā uzņēmēja atkarīga visa valsts ekonomika.

Juris ROGA