Pagastos un pilsētā būs vēl jauni objekti

— Vai skola un bērnudārzs ir gatavi uzņemt audzēkņus jaunajā mācību gadā?

— Bērnudārzā rindas jautājums tiks pilnībā atrisināts, jo tuvojas nobeigumam papildus telpu remonts, kur kādreiz atradās bibliotēka. Turpinās Dagdas vidusskolas ēkās siltināšanas darbi, pēc kuru pabeigšanas skola iegūs arī pievilcīgu vizuālo izskatu. Tiesa, līdz 1. septembrim visus darbus nepabeigs, bet fasādes daļa taps gatava līdz septembrim, pārējie darbi tiks pabeigti līdz ziemas salam. Apkures jautājumi atrisināti iepriekšējos gados, katlu māja strādā normāli. Līdz ar to skolas ēka būs praktiski pilnīgā kārtībā, atliks tikai rūpes par tās ikdienas uzturēšanu.

— Dagdai ir sena sāpe — šeit skolēniem nav plašas, visām prasībām atbilstošas sporta zāles. Kad tāda būs?

— Šo jautājumu neesam atstājuši novārtā. Šogad vairākos pagastos rit lieli infrastruktūras projekti, tie jāpabeidz vispirms. Ezerniekos pēc Ludviga dienas svētkiem tiks jaukts nost vecais tautas nams un uzsākta jauna būvniecība, kas tiks pabeigta nākamgad pavasarī. Taps arī sporta zāle. Ezernieku pagastā uzsākts Jaundomes muižas rekonstrukcijas projekts. Tā pirmajā kārtā atbalstīta garās mūra ēkas sakārtošana, kur padomju gados bija noliktavas. Mūra ēkā atjaunosim arī vienu senu tradīciju, kas tur savulaik bija. Pagaidām tas paliek mūsu noslēpums, ja izdosies, visi uzzinās. Projekta otrajā kārtā ir doma sakārtot arī centrālo ēku, kas kalpotu kā izstāžu zāle par ezeru un citu ūdenstilpju tēmu. Mums ir ko rādīt, piemēram, kaut vai Ežezeru, kas Ziemeļeiropā ir viens no slavenākajiem ezeriem ar savām salām, kurās aug ļoti retas augu sugas, kādas nav nekur citur. Tikai es baidos, ka tās var iznīcināt kormorāni jeb jūras kraukļi, kas tur savairojušies. Kā mani informēja, divas salas jau mirušas — nokaltuši visi koki. Medniekiem ir jāizņem atļaujas un jāšauj tie putni.

Ķepovā tiek realizēts projekts par saieta zāli un izstāžu zāli bijušajā bērnudārza ēkā. Iepriekš mirušu telpu nav jēgas radīt, tālab piesaistījām Rāznas nacionālā parka administrāciju, ar kuru sadarbojoties realizēsim ieceri par medību tēmu. Šobrīd tiek domāts, kā ieinteresēt tūristus un citus apmeklētājus, lai viņi gribētu šurp braukt un skatīties.

Svariņos paredzēts ierīkot sporta zāli bijušajā katlu mājā, projekts tiks realizēts līdz nākamā gada pavasarim.
Dagdā tiek risināts jautājums par sporta un atpūtas vietu jauniešiem tā saucamajā autodroma teritorijā, kur plānojam ierīkot velotrasi BMX sacensībām. Šodien šis jautājums tiek kārtots dokumentu līmenī. Vēl Dagdā caur sabiedriskām organizācijām ar pašvaldības līdzfinansējumu tika nomainīti logi jauniešu centrā un ierīkots bruģis, atvieglojot cilvēkiem piekļuvi centra ēkai.
Tagad par sporta tēmu — šo jautājumu esmu apspriedis ar izpilddirektoru un saviem vietniekiem. Jau trīs gadus atvilktnē guļ Dagdas sporta halles projekts. Esam nonākuši pie secinājuma: ja valdība mūs neatbalstīs, ņemsim kredītu un būvēsim. Pēc projektu realizācijas varēsim droši sacīt, ka pagastu infrastruktūru neesam pametuši novārtā. Praktiski visur būs labi tautas nami un sporta zāles. Skolas arī daudzmaz ir sakārtotas, vienīgi par Šķauni būtu jāpadomā, kādus uzlabojumus varētu veikt vietējai pamatskolai, ja skola nākotnē paliek. Mums ir jāraksta vienots projekts praktiski visu lauku skolu siltināšanai. Tā ir iecere, bet tikai tā varam koncentrēt līdzekļus novada centrā, lai nākamajā budžeta plānošanas posmā ar visa novada spēkiem uzbūvētu Dagdā sporta halli, uz kuras bāzes varētu organizēt sporta skolu, kas būtu pievilcīga mūsu bērniem un pieaugušajiem.

— Vai sporta hallē tiks paredzēts peldbaseins?

— Šo jautājumu diskutēsim, jo domas dalās. Vieni saka: vajag! Es viņus atbalstu, jo nebūs sarežģīti uzturēt peldbaseinu, ja Dagdā būs koģenerācijas stacija, kas spēs piedāvāt siltuma pārpalikumu visu gadu, ar ko pietiks uzsildīt ūdeni peldbaseinā. Galu galā pašvaldībai jāmāk arī kaut ko zaudēt iedzīvotāju labā, nevar visu mērīt vienīgi plusos un mīnusos, rentabli vai nerentabli. Mūsu cilvēki ir pelnījuši kaut kādu bonusu par to vien, ka viņi šeit dzīvo un nebēg projām uz lielpilsētām. Varbūt tas kaut nedaudz celtu iedzīvotāju pašapziņu, ka neesam kaut kādi lupatnieki. Arī no skolēnu veselības uzturēšanas viedokļa peldbaseins nepieciešamas. Turklāt mēs dzīvojam starp neskaitāmiem ezeriem un mums visiem ir droši jāiemācās peldēt. Peldbaseins būtu vajadzīgs, bet lēmums nav atkarīgs no viena domes priekšsēdētāja. Ir ievēlēti deputāti, kopā lemsim. Skaidrs ir tas, ka sporta halles jautājumu varam iekļaut nākamajā budžeta plānošanas gadā un uzbūvēt.

Bet skolu siltināšanu mēs risinātu paralēli, jo skolu siltināšana kā tāda šobrīd nav dārga. Nez kāpēc no tās visvairāk baidās daudzdzīvokļu namu iedzīvotāji, kuri pagaidām nav tik draudzīgi un saskaņoti savā rīcībā par to, ka kopīpašums jāapsaimnieko kopīgi un ietaupīt var tikai tad, ja mazāk tērē. Cilvēki pagaidām labāk vairāk tērē un neliek naudu kopā. Savulaik veicām lielu darbu, lai noorganizētu pieredzes apmaiņas braucienu uz Rēzekni, bet brauciens izjuka, jo iedzīvotāji pateica: “Mums to nevajag”. Ko lai saku — jūs esat saimnieki, bet tas bija muļķīgi neizmantot iespēju.

— Kā beidzās cīņa par Dagdas arodvidusskolu?

— Skola paliek tur, kur bija un kā bija. Man prieks, ka valstsvīri beidzot mūs saklausīja un saprata, ka Dagdas arodvidusskola ir nopietna mācību iestāde, kurai piedāvātā reforma nederēja. Turpināsies mācību iestādes modernizācija, tiks rea- lizēts Eiropas projekts, kura gaitā rekonstruēs vienu mācību korpusu. Pašvaldība tur nepiedalās ar savu finansējumu, jo šī skola ir valsts objekts un iestāde, bet tajā strādā un mācās pašvaldības iedzīvotāji, tāpēc mēs cīnījāmies par šo skolu. Ai- cinājām šurp gan Saeimas deputātus, gan plānošanas reģiona cilvēkus un mēģinājām pierādīt, ka Dagdai ir sava vieta nišā starp Rēzekni un Daugavpili, kas abas ir patālu — attiecīgi 67 un 87 kilometri no Dagdas. Tad vajag padomāt, kā un ar kādu transportu audzēkņi varēs izbraukāt šo ceļu. Ja ļaudis galīgi izbrauks, tad dzīve rādīs. Bet tukša vieta nekad nepaliek, izbrauks mūsu tauta, iebrauks cita. Pasaulē notiek visādas dabas kataklizmas, mēs šodien varam būt laimīgi, ka dzīvojam šādā zelta vērtā vietā, kuru dabas spēki pagaidām saudzē.

— Kādi ir šī brīža problēmjautājumi, ar kuru risināšanu nodarbojaties?

— Darba kārtībā robežšķērsošanas jautājums ar Baltkrieviju, pie kura ļoti intensīvi strādājam. Kopā ar Baltkrievijas konsulu un dažiem Saeimas deputātiem apmeklējām Vorzovu Ķepovas pagastā. No Latvijas puses infrastruktūra gatava, bet baltkrievu pusē nav nekā. Es ceru, ka baltkrievus interesēs būt par mūsu partneriem vairāku valstu sadarbības programmā, tad viņiem būtu vieglāk uzbūvēt tos aptuveni 5 km ceļa posmu līdz maģistrālei, pa kuru varam nokļūt Osvejā. Pierobežas iedzīvotājiem robežas šķērsošana ir atvieglota saskaņā ar vietējās pierobežas satiksmes režīmu, bet mūsu iedzīvotājiem jābrauc uz Patarniekiem, lai izmantotu šo iespēju. Šķaunes un Bērziņu iedzīvotājiem sanāk aptuveni 100 km, bet Vorzova ir tepat blakus, kādi 15 kilometri. Esam Eiropas Savienības un Šengenas robežas sākums, un mums nav iepriecinoši dzīvot, ja šeit beidzas visi ceļi.

— Starp citu, par ceļiem. Vai Dagdas novadā ir reāli noasfaltēt kaut vienu ceļa posmu?

— Ja atrisinātu robežšķērsošanas jautājumu Vorzovā, tad tā būtu iespēja iegūt valsts nozīmes ceļa statusu no Ķepovas līdz Dagdai un varētu arī cerēt, ka to noasfaltē. Par visiem pārējiem ceļiem varu pateikt, ka tie kļūst arvien sliktāki, jo ir finansējuma problēma. Bet mums ir iniciatīvas bagāti pārvalžu vadītāji, kuri ar simtlatnieku palīdzību uztur ceļus, kā nu spēj. Novadā ir lielas problēmas ar servitūta ceļiem, kur intensīvi zāģēja mežus un tie tika izdangāti. Tas sagādā lielas problēmas tiem cilvēkiem, kuri palikuši dzīvot savās lauku mājās. Mēs pielietojam vienkāršu metodi — planējam šos ceļus ar lieljaudas tehniku. Arī no ugunsdrošības jautājuma tas ir svarīgi — ja nebūs izbraucamu servitūta ceļu starp saim- niekiem, tad ugunsdzēšamajai tehnikai nebūs nekādu piebraukšanas iespēju un var piedzīvot Krievijas traģēdiju. Tad tiešām paliek tikai lidmašīna un helikopters. Šo jautājumu jāuztur dienas kārtībā pastāvīgi, un ļoti pozitīvas atsauksmes par Svariņu un Asūnes pagastu, kuri ļoti cenšas.

Arī citos pagastos ir ko pamācīties. Ezernieku pagasts aktīvi sakopj teritoriju, apkaro latvāņus, nodarbinot simtlatniekus. Arī Dagdas pagastu var braukt skatīties. Tiesa, ar šo pagastu esam savdabīgā situācijā. Reformas gaitā bijām spiesti izveidot vienotu pārvaldi un pagastā nepalika neviena cilvēka, bet visas vajadzības palika. Sanācis tā, ka novada domes speciālistiem jārisina neraksturīgus jautājumus, bet cilvēki nesaprot ko viņi tur domē dara? Bet es domāju, ir labi, ja cilvēki tā jautā. Ja viņi nejūt, ko domē dara, tad viss darbs rit normāli. Kad sāks just, tas gan liecinās, ka ir problēmas.

— Beidzot Dagdā ir radīti labi apstākļi laulību svinīgajai reģistrācijai — uzbūvēta un aprīkota svinīgo ceremoniju zāle, kurā notikušas pirmās laulību reģistrācijas. Gudri darīts, atstājot dzimtsarakstu nodaļas speciālistus novada domes ēkā, jo lauku cilvēkiem ērtāk vienviet risināt savus jautājumus. Bet ko pašvaldība var darīt, lai novadā dzimtu vairāk bērnu? Vai pie jums, piemēram, ir bērna piedzimšanas pabalsts?

— Nav, jo pabalsti valstī noteikti ar likumu, mēs nevaram izdomāt savus. Maksājam divus pabalstu veidus — maznodro- šinātajiem un dzīvokļa pabalstu. Citu nav. Diskutējām par to, ka būtu jāatjauno pabalsts 80, 90, 100 gadu jubilejā, bet budžets bija ļoti ierobežots.

Ar pabalstiem dzimstības veicināšanā nebūs līdzēts. Māmiņai jābūt drošai, ka tēvs ar savu darbu spēs uzturēt viņu un bērnu, bet šodien ir tā, ka abi dzīvo ar šaubām — vai tik nebūs jābrauc projām. Tādā situācijā ģimenei radīt bērnu ir neprāts, ja cilvēks ir gana atbildīgs. Var jau sacīt, ka mūsu senčiem bija vēl grūtāk, bet bērni dzima. Taču tie bija citi apstākļi — mūsu senči raudzījās uz visu no tā laika skatu punkta un centās nostiprināt savas saimniecības uz esošās bāzes, ņemot to, ko zeme dod. Tagad cilvēki negrib iet to pašu ceļu, viņš grib gūt ātru peļņu. Sekas visi redzam.

Mēs varētu piedāvāt maksas atvieglojumus bērnu vecākiem, piemēram, par skolēnu pusdienām, par pulciņiem, bet šādi atvieglojumi jāiestrādā sociālajā budžetā, kas, savukārt, visā novadā nozīmē vairākus desmitus tūkstošu latu. Taču arī to nevaram, jo likumā nav paredzēti šādi atbalsta veidi.

Varam aicināt palīgā baznīcu, lai stiprinātu jau esošo ģimeni. Vecākiem jārūpējas par bērniem un bērniem jārūpējas par vecākiem. Tagad viss kā greizā spogulī: ir daudz vecu cilvēku, kuri pie dzīviem bērniem nāk pie domes vadības un sūdzas, ka viņiem nav malkas vai ir citas bēdas. Šajās ģimenēs sakari satrūkuši tik tālu, ka bērni nepalīdz vecākiem, bet dzīvo sev un savam priekam. Mums saviem bērniem vairāk jāstāsta, ka dzīvē tā nemēdz būt, ka savu dzīvi vari bezrūpīgi nodzīvot uz jahtas, kā rāda filmās. Varbūt kādam arī paveicas, bet vienalga vecumdienās viņš nonāk pie sasistas siles. Var stundām filozofēt, ko darīt, lai situāciju mainītu.

Es domāju, ka tām pašvaldībām, kas ir pierobežas depresīvajos reģionos, valsts līmenī vajadzētu atļaut veidot savus uzņēmumus, kur cilvēkiem būtu darba vietas. Bet tas ir nereāls sapnis, es par to jau runāju. Viņiem šī doma šķiet absurda, jo tas graujot tirgus ekonomikas pašus pamatus. Ko tas grauj, ja mēs, piemēram, mēģinātu izveidot dzīvnieku ādu apstrādes cehu vai ierīkotu zivju dīķus, vai meža stādu audzētavu? Tas šeit var izdoties, un pašvaldība nebūtu sliktākais saimnieks. Uzskats, ka pašvaldības uzņēmumos zags, neiztur kritiku, jo te būtu deputātu kontrole. Kā saukt to, kad privātais pērk sev lepnas mašīnas, dārgus ieročus, mēbeles un visu to ieraksta pamatlīdzekļos, nemaksājot cilvēkiem normālas algas un attiecīgi lielākus nodokļus. Iepērk pamatlīdzekļus paši savam priekam. Pašvaldības uzņēmumā tā nebūtu. Turklāt jau tagad uzņēmējiem ir iespējas darboties manis nosauktajās sfērās, bet viņu Dagdā nav. Varbūt trūkst zināšanu attiecīgā jomā, varbūt nav starta kapitāla, varbūt nav interesanti nelielā līdzekļu apgrozījuma dēļ. Tā ir pilnīgi brīva niša. Bet vienalga valsts vadītāji pateiks, ka tā ir tirgus kropļošana. Depresīvo reģionu pašvaldības ļoti ierobežo valsts politika, kas orientēta uz kapitālisma džungļu likumu — izdzīvo stiprākais. Ja mums nāktu pretī un atļautu veidot ražojošus uzņēmums, kaut vai nosakot ierobežojumu to pastāvēšanas laikam, cilvēku labā varētu izdarīt daudz vairāk.

— Paldies par interviju!

Juris ROGA