2. Sešas karstas dieniņas

Īsts biznesmenis

Skaidri atceros jautrās studentu kāzas Kijevā. Tas bija sen, kad Krāslavas meitene Varja apprecējās ar Poltavas apgabala puisi Vladimiru Teterjatņikovu. Ceļu būves inženieris un vieglās rūpniecības speciāliste par savu dzīves vietu izvēlējās Lubnas pilsētu, kur diezgan ātri saņēma trīsistabu dzīvokli. Viss bija kā pie cil- vēkiem: divi bērni, iemīļots darbs, taču sākās jauni laiki — ar haosu pārbūves vietā.

Varjas šūšanas fabrika pakāpeniski nogrima tirgus ekonomikas bangojošajā jūrā, un manai māsai nācās pārkvalificēties par “benzīntanka karalieni”, lai nepaliktu bez pensijas. Ko viņa arī sasniedza 55 gadu vecumā, taču turpina strādāt — tikai dzīves pilnībai un tāpēc, lai justu savu vajadzību.

Māsas dzīvesbiedrs, spītīgs kā vērsis un īsts Ukrainas patriots, padoties nedomāja un līdz pēdējam cīnījās par savas ceļu būves pārvaldes glābšanu. Kad firma, kuru bija krietni paplucinājusi “prihvatizācija”, jau laida burbuļus, akcionāri ievēlēja prasmīgo inženieri par savu vadītā- ju, un Vladimirs Teterjatņikovs bez vismazākā pārspīlējuma radīja brīnumu ekonomikas sfērā. Tas, ko viņš man pastāstīja tagad, šķita neticams.

Ja manās iepriekšējās vizītēs Vladimirs ne bez lepnuma teica, ka iepērk Vācijas ražojuma lietoto ceļu būves tehniku, tad tagad vienā mierā nosauca pasakainas cenas jaunākajiem mehānismiem ar Vācijas un Japānas marku, kas atmaksājas vienā sezonā. Saņēmusi valsts pasūtījumu, SIA “Lubnas CRBP-9” nesen iegādājās ekskavatoru, buldozeru un autogreideri 220000 - 300000 dolāru vērtībā katru. Blīvais kāzu priekšdarbu grafiks neļāva mums aizbraukt uz šosejas būvi, taču vadītājs ar desmit gadu stāžu parādīja man divas jaunas asfalta un betona rūpnīcas. Viņš slavēja ne tikai importa iekārtu, bet arī Kremenčugas ceļu būves mašīnu rūpnīcas produkciju ar datorvadību.

Pēdējā laikā, kā es jau pamanīju, akciju sabiedrība pārtapusi par sabiedrību ar ierobežotu atbildību. Sasniegti galvenie mērķi — vadības mobilitāte un grāmatvedības uzskaites vienkāršošana plus dažas priekšrocības nodokļu ziņā. Mans radagabals tā vien bārstīja skaitļus, kur bija sešas septiņas nulles, taču nosaukšu tikai pāris skaitļu. Iekļuvusi 2012. gada Eiropas futbola čempionāta sagatavo- šanas valsts projektā, pagājušajā gadā ceļu būves firma nodeva ekspluatācijā četru joslu šosejas Kijeva — Harkova 15 kilometru ceļa posmu 30 miljonu dolāru vērtībā! Viens no Lubnas lielākajiem uzņēmumiem pastāvīgi nodrošina 150 - 170 darba vietu, bet kvalificēti ceļu strādnieki ik mēnesi saņem 550 - 600 dolāru, kas tiek uzskatīts par pieklājīgu peļņu. Pašlaik firma realizē projektu par piecpadsmit miljoniem dolāru. Nesen bija atbraukuši satiksmes ministrijas pārstāvji, kuri slavēja direktoru par tem- piem un kvalitāti, taču savlaicīgu norēķinu par līgumiem viņi nesolīja, ar ko stipri sarūgtināja manu radinieku: “Visu laiku stresa situācija uz bankrota robežas. Ik gadus esmu spiests ņemt komercbankā miljonu dolāru lielu kredītu pret 12% gadā tikai apgrozāmiem līdzekļiem. Tu vēl jautā par krīzi? Jā, divu gadu laikā problēmu skaits vairojies, taču manu firmu Dievs sargāja. Mans kredo — strādāt, nevis gaidīt kā uz ūdens kustēšanos.”

Neviļus atcerējos mūsdienīgo tēzi par to, ka krīze — tās ir jaunas iespējas, ko pēc pilnas programmas izmantoja Teterjatņikovs vecākais. Par jaunāko — stāsts priekšā. Mana uzņēmīgā radinieka dzīves tempu es pilnībā izjutu četrās ciemošanās dienās Lubnā. Pamošanās plkst. 5.00 no rīta. Aplaistījis sakņu dārzu, vīnogulājus un zālienus, Vladimirs ar lepnu vācu džipu aizbrauca. Uz stundiņu ieradās pusdienlaikā, lai iekostu un izpeldētos pašu segtajā ūdensbaseinā. Vakarā pārradās vēlu uz vakariņām, arī tad, kad plašā māja bija kāzu viesu pilna. Pastāvīgi pie auss bija mobilais telefons, kuru viņš atstāja tikai kāzu laikā.

Protams, gadās arī atvaļinājumi. Tad visa ģimene dodas ārzemju braucienos un apmeklē Eiropas labākās kalnu slēpošanas bāzes. Tagad to var atļauties: bērni ieguvuši augstāko izglītību, viņiem ir labs darbs tēva firmā, bet Irina dāvāja vectētiņam un vecmāmiņai mazdēliņu Mišutku, kuru Varvara un Vladimirs vienkārši dievina.

Ukraiņiem raksturīgā uzņēmība

Nemaz nepretendējot uz absolūto patiesību, uzdrošināšos izteikt savu viedokli. Daudzgadējie novērojumi ļauj man se- cināt, ka ukraiņu tautas un latvieši tautas liktenī postpadomju laikos ir daudz kopīga. Brīvības alkas, spītīga nevēlēšanās būt jaunākā brāļa lomā un vienotība valsts neatkarības iegūšanā. Izcīnīt neatkarību bija vienkāršāk nekā iemācīties dzīvot sarežģītajos demokrātijas apstākļos. Bagātību sakrāja nevis tas, kurš daudz strādāja, bet gan tie, kuri bija klāt, kad dalīja sabiedrisko īpašumu. Augošais bezdibenis starp ļoti bagātajiem un nabagajiem acīmredzams! Tās pašas krīzes radītās kaites: neiedomājamas nekustamā īpašuma cenas, ļoti augsti kredīti, bezdarbs, kam neredz ne gala, ne malas. Tiesa, saraujot saites ar Maskavu, Ukraina nesteidzās likvidēt tradicionālās rūpniecības nozares, ar ko tā, manuprāt, izdevīgi atšķiras no tagadējās Lat- vijas. Līdzīga arī attieksme pret varas iestādēm. “Paši ievēlēja uz savu galvu, lai tikai netraucē tautai dzīvot.” Apmēram šādus vārdus pastāvīgi man nācās dzirdēt no daudziem. Cīņā par izdzīvošanu uzņēmīgākie plaši izmanto jaunu pašnodarbinātības iespēju.

Kādreiz, strādājot republikāniskajā laikrakstā, gatavoju publikāciju par Teterjatņikovu kaimiņiem no Lugovajas ielas. Padomju Savienības sabrukums atstāja dziļu robu Medvedevu liktenī. Deviņdesmito gadu sākumā, palikuši bez darba, Olga un Anatolijs pieņēma izmisīgu lēmumu: par smiek-la naudu pārdeva labu dzīvokli Rīgā un sāka jaunu dzīvi Lubnā no nulles. Olga, ekonomiste ar augstāko izglītību, savu zināšanu pielietojumu atrada mazajā biznesā. Tirgus vieta, regulāri braucieni pēc precēm uz Odesu... Un bizness kļuva ienesīgs, bet Anatolijs, kurš ir meistars visās lietās, uzsāka mājas celtniecību. Pēc pieciem gadiem ģimene nosvinēja jurģus.

Pašlaik dzīvesbiedri Medvedevi par dzīvi nesūdzas. Viņi nomā divus konteinerus tirgū. Specializācija — tās pašas Odesas sieviešu apģērbu pārdošana. Preces ar Turcijas un Ukrainas marku. Olga pastāstīja: “Izvēlos tikai tos modeļus, kurus valkātu pati. Dienā pārdodu 5 - 6 izstrādājumus, ar to pietiek, lai dzīvotu bez bēdām. Fiksētie maksājumi: 10 eiro mēnesī plus 44 par tirgus vietas nomu. Citu nodevu pagaidām nav.” Olga atzinās, ka dzīvesbiedri Medvedevi nav izjutuši krīzi. Cilvēku tirgū kļuvis mazāk, taču viņas preci pircēji atrod.

Studentu piepelnīšanās

Kāzu viesu sagaidīšanai dzīvesbiedri Teterjatņikovi gatavojās īpaši. Uz kotedžas sliekšņa es sastapu strādniekus, kuri beidza kosmētisko remontu. Bet nāka- majā rītā iepazinos ar simpātisku jaunieti studentu Vitāliju, kuru mana māsa bija uzaicinājusi palīdzēt lielās mājas sakopšanā. Un viņš griezās kā vāvere ritenī. Mazgāja logus, spodrināja flīžu grīdu plašajā pagalmā, pārvietoja laistīšanas iekārtas zālienos. Varja ļoti pārdzīvoja, ka students atsakās no pusdienām, dodot priekšroku savām sviestmaizēm. Toties no atvēsināta arbūza šķēlēm neatteicās.

Sākām runāt. Vitālijs Špaks pabeidzis V. Koroļenko v. n. Poltavas nacionālā pedagoģiskā institūta pirmo kursu. Studijas ir par maksu — 700 eiro gadā, tā ka bez vecāku palīdzības neiztiek. Māte strādā par šuvēju, tēvs — par mehāniķi. Arī brālis ir students, nesen pārcietis acs operāciju. Tagad, lūk, abi piepelnās kabatas naudai. Piedāvā savu darbu par eiro stundā un strādā pēc vislabākās sirdsapziņas. Māsa sacīja, ka atrast tādus centīgus un apzinīgus palīgus ir reta veiksme.
Kotedžā, kas spīd un laistās, varēja brīvi izmitināt pusotra desmita kāzu viesu. Aukstais alus ar Dānijas un Vācijas marku, taču brūvēts Ukrainā, visu laiku stāvēja galdā rasotās pudelēs. Dāmas mie- lojās ar gatavām vīnogām, kas aug loga priekšā.

Tatjana no Daugavpils

Kāzu jautrības kulminācijas brīdī visuresošā vadītāja svinīgi stādīja priekšā viesi no Latvijas. Patiešām, pasaule ir šaura, un pēc dažām minūtēm man bija laime iepazīties gandrīz ar novadnieci — Tatjanu no Daugavpils. Vienojāmies par īsu interviju nākamajā dienā.

Pabeigusi transporta koledžu, Tatjana Šumska iestājās institūtā ekonomikas fakultātē. Viņai radās finanšu grūtības, tāpēc pirms sešiem gadiem devās peļņā uz Angliju. Strādāja fermā Kembridžas tuvumā, kur arī satika savu otro pusīti — Sergeju no Poltavas apgabala. Izrādījās, ka dzīvesbiedrs ir Alekseja Teterjatņikova draugs, kurš tirgus ekonomikas ābeci arī apguva miglainajā Albionā. Tatjanas un Sergeja angļu kāzas notika šaurā lokā — bija svarīgāks mērķis. Trīs gadus jaunā ģimene dzīvoja īrētā mājā, krāja naudu un nesen nopirka trīsistabu dzīvokli. Otrais prieks — gaidītais dēliņš Viktors. Trešais — Tatjana studē Anglijas universitātē par anestezioloģi un strādā par medmāsas palīdzi — šim nolūkam pabeigusi kursus. Starp citu, arī viņas dzīvesbiedrs ir diplomēts medicīnas darbinieks.

Vērojot notikumus Latvijā un Ukrainā, jaunais Ivasečko pāris neizslēdz, ka Lielbritānija kļūs par viņu otro dzimteni uz visiem laikiem. Šāda atklāsme man izraisīja skumjas...

Aleksejs GONČAROVS