Pamācītāju gana, darītāju nav, kad vajag...

— Kāpēc šie skaistie svētki pavērsās pret rīkotājiem?

Pasākums “Annas dienas Dagdā” laika gaitā kļuvis ļoti nozīmīgs pilsētniekiem un kultūras darbiniekiem. Par tā saturu tiek domāts visu gadu, bet radošās domas un iniciatīvas jebkuram cilvēkam ir ierobežotas. Ja gadiem tiek rīkots līdzīgs pasākums, mums jādomā, kā katru nākamo padarīt atšķirīgu. Veidojot An- nas dienas scenāriju, plānojām, ka noslēguma koncerts sastāvēs no tautiskās mākslas un modernās mākslas blokiem. Dažādojām arī tehnisko aprīkojumu, bija lielais ekrāns, uz kura projicēja video un dziesmu tekstus. Bija paredzēts, ka beigās notiks tautas sadziedāšanās, tam savu redzējumu piedāvāja Krimuldas vīru koris, ar kuru caur internetu un telefonzvaniem vairākus mēnešus tika precizēta programma.

Bet dažādu apstākļu dēļ koncertprogramma neizturēja savu akadēmisko „metrāžu”, izvērtās pārāk gara, krietni pārsniedzot plānotās divas stundas. Brīvdabas estrādē var brīvi paiet malā, pastai- gāties pa parku, ieturēt maltīti, līdz ar to divas stundas nav tik smagi izturēt, kā telpā, kurā nevar brīvi pastaigāt un iziet. Bet divtik ilgi — tā jau ir problēma. Tas tā notika tikai tāpēc, ka, gatavojot pasākumu, mēs pārcentāmies, un pasākums sanāca tāds, kāds sanāca.

Ja tu kaut ko neizdarīji, negribēji izdarīt, tad pats par sevi saprotams — tu saņem kritiku, tu esi vainīgs. Bet šajā gadījumā es varu apgalvot, ka visi darbinieki — gan noformētāji, gan skaņotāji, gan gais- motāji, gan radošais personāls — darīja, ko vien varēja. Pasākuma rīkošanā vien tika iesaistīti desmiti cilvēku. Pasākumu pārrunājām arī novada domes kultūras komitejā. Skatoties papīros, visam bija jābūt kārtībā, bet iznāca pārcenšanās, ko var salīdzināt ar ēdiena gatavošanu: ja sāls pielikts pietiekami, tad ēdiens ir baudāms, ja par daudz, tad vairs neko darīt...

— Būtībā sliktās atsauksmes ir par gala koncertu, citi pārmetumi izskan daudz retāk.

— Tālab ka visi ļoti gaida noslēguma pasākumu, visi to grib arvien skaistāku, interesantāku, piesātinātāku, brīnumaināku, grib sagai- dīt kaut ko neredzētu. Tas bija liels spiediens uz kultūras darbiniekiem, kas neļāva atraisīties. Tu nemitīgi domā, vai cilvēkiem tas numurs patiks, vai nepatiks? Galu galā ceļš, pa kuru vari iet, izrādījās ļoti šaurs. Arī radošas idejas nekrīt no debesīm katru sekundi, pat valstī neredzam nekādus radošos brīnumus. Protams, katru lietu var izdarīt labāk, bet kādas ir mūsu radošās un finansiālās iespējas, tādas mēs izmantojam. Bija piesaistītas divas bērnu atrakciju firmas, dažādojām pasākumu norises vietas. Piedāvājām vējadēļu paraugdemonstrējumus Dagdas ezerā, gribējām, lai cilvēki karstajā laikā ne tikai izpeldas, bet paskatās sērfošanu. Diemžēl līdz pusdienām bija bezvējš, sērfošana notika tikai pēcpusdienā.
Pamatotu kritiku pieņemu. Mums ir jāizdara secinājumi, lai neuzkāptu vēlreiz uz tiem pašiem grābekļiem. Es biju pasākumā un vēroju to kā skatītājs. Brīžiem šķita, ka šur tur par garu, šur tur aizgājis ne tā, bet tur vairs neko nevarēja labot, jo nevar pārtraukt koncertu, nevar palūgt kolektīvu paiet malā, jo priekšnesums ir par garu. Katram blokam bija jāsākas un jābeidzas, tas bija viens nedalāms mehānisms.

— Kā vērtējat apkalpojošo pusi — tualetes bez apgaismojuma, estrādi, skaņu, tirgošanos?

— Mēs zinām, ko vajag uzlabot, tāpēc ir tapis estrādes renovācijas projekts, kas atrisinās daudzas problēmas. Esošā estrāde būvēta 70. gadu beigās, tā ir par mazu. To domāts paplašināt un nedaudz pārvietot uz malu, uzlikt nojumi, sakārtot celiņus. Viss gājis milzīgus soļus uz priek- šu, cilvēku prasības augušas. Vairs neapmierina sausās tualetes, vajag biotualetes ar normālu apgaismojumu. Jābūt normālam apgaismojumam visā teritorijā, jābūt labie- kārtotām tirdzniecības vietām ar labu pieeju, lai tirgotāji varētu pievest savu produkciju. Cilvēkus sen vairs neapmierina autoveikals, tālab mēs mēģinām izpildīt viņu vēlmes. Ar lielu prieku uz Annas dienām pie mums brauc Daugavpils firmas, viņiem te patīk tirgoties, jo pasākums ir interesants un apmeklētība ir laba. Visus gadus mums viss gājis tikai uz augšu. Kas tik pie mums nav bijis! Bija “Putnu balle”, “Eolika”, “Jumprava”, “Oranžais koris”, pasākumus vadījuši dažādi aktieri, lidojuši gaisa baloni, lidmašīnas, vienīgi zemūdenes Dagdas ezerā vēl nav iepeldējušas. Līdz ar to cilvēku augošās prasības ir arvien sarežģītāk izpildīt.

— Kāpēc nebija gājiena? Tas nav nekas nerealizējams, jubilejā daudzi cerēja to ieraudzīt?

— Pasākuma scenārijs gājienu neparedzēja. Šķita, ka agrāk tas mums bijis un gājieni arī dažreiz raisa sliktas asociācijas. Šoreiz pasākumam bija, var teikt, valsts mērogs, jo atbrauca ne tikai novada un Krāslavas kolektīvi, bet arī no tālākām pilsētām. Domāju, ka viņi ar prieku būtu piedalījušies gājienā, bet visi gudri pēc kaujas. Arī mēs tagad gudri — vajadzēja tā un šitā. Kad pa- sākumu gatavo, domā, viss noritēs tā, kā plāno, bet gadās, ka aiziet pavisam citā virzienā.

Mūs ierobežoja arī Annas dienas nosaukums — patiesībā bija stingri jāpieturas pie Annu godināšanas un pasākums tam jāpakārto. Pilsētas svētki atraisa rokas — vari strādāt jebkurā virzienā. Tomēr šīs neveiksmes dēļ negribas pazaudēt Annas dienas, jo tas jau ir Dagdas zīmols, kas izskanējis pa visu valsti. Lai nepazaudētu, ir jāatrod svētku mugurkauls, tas stienis, ap kuru pasākumu veidot. Es labi atceros, ka viena no Annas dienu iniciatorēm bija Rita Barča, tieši no kultūras darbiniekiem nāca šī ideja, ieauga un iesakņojās Dagdā. Varu saprast, ka pilsētnieki dziļi pārdzīvo šo neveiksmi. Un labi, ka pārdzīvo. Sliktāk būtu, ja nepārdzīvo- tu: patika — labi, nepatika — arī labi. Tā būtu traģēdija. Bet kritiku ir smagi saņemt, jo pamācītāju mums gana, to darītāju nav, kad vajag.

Gribu vēlreiz akcentēt, ka visi kolektīvu dalībnieki pārdzīvo un arvien daļa atrodas šokā un nav atguvusies, jo pamatā ir tikai negatīva informācija. Pozitīvi domājošie ir klusāki, visu pārdzīvo sevī. Visaktīvākie ir tie negatīvie: pats atbrīvojas no negatīvajām emocijām un skaisti aiziet.

Vēlos pateikt paldies visiem kolektīviem, visi pasākumu uztvēra ar vislielāko atbildības sajūtu un nevienam nevaru pārmest, ka negribēja darīt vai neizdarīja. Katrs izdarīja maksimālo, viens otrs pāri saviem spēkiem, bet šoreiz neizdevās kopaina, neizdevās visu salikt pa plauktiņiem, kā gribējām. Labā bija ieplānots tik daudz, ka izrādījās par daudz.

— Paldies par atbildēm! Iedzīvotājiem — vairāk iecietības un lielāku izpratni!

Juris ROGA