Vides jautājums sabiedrībā tiek apspēlēts visādās plāksnēs. Uz ko gan tik mūs neaicina: sakopta vide esot garants sabiedrības emocionālajam komfortam, dzīvosim un strādāsim skaistā, sakoptā vidē, cilvēka dvēseliskums atklājas un vislabāk jūtams sakoptā vidē un citi!
Cik bieži mēs sadzirdam šos saukļus? Taisnība arī tiem, kas apgalvo, ka labiekārtota vide sniedz ne tikai praktisku labumu, bet arī estētisku baudījumu, kā arī tiem, kuri uzsver: ja gribam dzīvot tīrā un sakoptā vidē, tad vides nozarē nauda ir jāiegulda visvairāk.
Bet citā reizē vajag tikai spēju saskatīt prioritātes un gribēšanu paveikt. Pēc pozitīva piemēra nav jādodas uz tālām zemēm — tikai līdz Indrai.
Atceraties, kāda izskatījās attēlā redzamā vieta pirms gada vai diviem? Ceļa otrā pusē bija milzīgs grausts, no kura vairs ne vēsts. Par to, ka iebraucat Indrā, jums vēsta mākslinieciski apstrādāta koka zaros nostiprināta plāksne ar labi saskatāmu un salasāmu uzrakstu “Indra”, bet pirms tā stilizēta akmens mūra aka ar vinču, jumtiņu un citiem atraktīviem elementiem. Vienkārši un skaisti, turklāt šos labiekārtošanas darbus paveikuši tā saucamie simtlatnieki.
Šķietams sīkums, bet tagad, apmeklējot Indru, pārņem sajūta, ka iebrauc plaukstošā ciematā, kurā tevi satiks smaidoši ļaudis, nevis problēmu nomāktā, nezālēs ieaugušā apdzīvotā vietā kādā pasaules kartes nostūrī. Kā redzam, vajag gribēšanu un apņēmību, lai dzīve, kaut palēnām, bet mainītos uz labo pusi.
Juris ROGA
.jpg)
.jpg)
