Kristieša pienākums

”Man tolaik bija gadi piecpadsmit,” Jānis dalās atmiņās. “Ģimene dzīvoja Zarenišķu sādžā, turpat netālu Koledovka. Bija karš, apkārtnē netrūka kara tehnikas. Nez no kurienes vācieši atveda savu karavīru un apglabāja aiz grāvja ceļa malā, kur abās kapu kopiņas pusēs auga kociņi. Apkārtnē piemeklēja konusveidīgu akmeni, kam bija platāka apakšējā daļa un šaurāka augšdaļa, kuru izmantoja kā pieminekli apbedījuma vietas iezīmēšanai. Šķiet, akmenī tika kaut kas iecirsts vai ierakstīts, varbūt karavīra vārds un iniciāļi, par ko atmiņas ir miglainas. Tika uzstādīts arī koka krusts. Karavīru jau atveda mirušu. Kā viņu glabāja, es neredzēju, bet ļaudis stāstīja, ka viņš bija pakļuvis zem militārās tehnikas. Aizsargķiveri un šineli vācieši atveda uz tēva mājām un tur atstāja. Kad viņi aizgāja, neviens šīs mantas neprasīja atpakaļ, tālab es uzskatu, ka tās piederēja kritušajam karavīram. Vecāki iemeta tās klētī un aizmirsa.

Padomju varas gados kāds aktīvs komunists lika aizvākt no apbedījuma piemiņas akmeni un krustu, bet pašu apbedījuma vietu viņš apgānīja. Turpmākajos gados apbedījuma vietu neviens nekopa, laikam ritot, kapam pāri braukāja ar traktoriem. Daudzi jauni traktoristi pat nezināja, ka viņi brauc pāri apbedītam cilvēkam. Karā kritušos apbedīja, kur vien bija iespēja, Māte zeme visus pieņēma. Šodien patiesi būtu labāk kritušos karavīrus pārapbedīt brāļu kapos, kā tas civilizētā sabiedrībā pieņemts. Uzskatu, ka katra kristieša pienākums ir darīt zināmu attiecīgām instancēm informāciju par šādiem apbedījumiem, lai tās lemj, kā tālāk rīkoties. Esmu gandarīts, ka savējo pienākumu izpildīju.

Ir vēl kāda vieta, kur vajadzētu būt kritušo vācu karavīru apbedījumam — uz dienvidiem no Dagdas sādžā Bronki. Savulaik tur dzīvoja mūsu radinieks, tālab zinu, ka tad, kad vācieši atkāpās, tajā pusē bija vairāk par pussimta kritušo, bet sādža nodega. Kaut kur taču tos kritušos apglabāja. Jājautā vietējiem, varbūt vēl dzīvs kāds aculiecinieks, varbūt kāds kaut ko zina vairāk un konkrētāk.”

Jaunāks un stiprāks būdams, Jānis paša spēkiem 1989. gadā Zarenišķos ir atjaunojis ceļmalas krustu, kur tas stāvējis viņa tēva, vectēva un, iespējams, vecvectēva laikā, viņi par to paši ir gādājuši. Lai arī apkārtnē vairs nav daudz iedzīvotāju, pie šī ceļmalas krusta arvien pulcējas ticīgie ļaudis, ir novietoti ziedi un netiek pieļauts, ka tas ieaug nezālēs.
Tuvējos Pleiku kapos Jānis jau uzlicis kapakmeni, jo abiem ar dzīvesbiedri Annu nav bērnu un viņus uztrauc, ka pēc abu aiziešanas mūžībā nebūs neviena, kurš uzliek pieminekli.

Pēc tautības Jānis ir polis, Anna — latviete. Visu darba mūžu dzīvesbiedri bija nodarbināti meliorācijas objektos kā vienkārši strādnieki. Būdami pensijā, laikam ritot, abi palēnām zaudēja spēkus, kuru drīz pietrūka, lai uzturētu lauku māju vai tiktu līdz veikalam ziemā. Pirms pāris gadiem Jānis un Anna no lauku viensētas pārbrauca uz Skuku veco ļaužu pansionātu, kurā viņiem ir atsevišķa istaba un kurā jūtas ļoti labi. Nevajag lauzīt galvu ne par malkas sagādi, ne par ko citu, var cilvēka cienīgos apstākļos pavadīt mūža nogali. Jānim tikai kremt, ka lauku māja nevienu neinteresē, stāv tikpat vientuļa, kā daudzviet citur izmirušas mājas laukos.

Juris ROGA

P.S. Raksts “Meklē aizmirstos karavīru apbedījumus” (“Ezerzeme”, 2010. gada 6. augusts) par Brāļu kapu komitejas pārapbedīšanas grupas darbu Krāslavā un rajonā, kas meklēja 2. Pasaules kara vācu karavīru apbedījuma vietas, ir izraisījis vairāku “Ezerzemes” lasītāju interesi un atsaucību. Līdz šim gan nav atsaukušies cilvēki, kuri zinātu par vācu karavīru apbedījumiem Izvaltas pusē, Novoseļcos, kā arī apbedījumiem Krāslavā kultūras nama apkaimē, kas vācu arhīvā atzīmēti kā “rinda Nr. 1.”un informāciju par kuriem lūdza pārapbedīšanas grupas vadītāju Tālis Ešmits.